Ienākt
PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem
Ienākt Abonēt

Izcilo mākslinieku redzes traucējumi

M. Tjurins, D. Tjurina
Izcilo mākslinieku redzes traucējumi
Pixabay
Daudziem slaveniem gleznotājiem bijuši dažādi redzes traucējumi — pēc laika mainījies viņu mākslas stils, ko saista ar redzes traucējumiem, bet mākslinieki tāpēc kļuvuši vēl pazīstamāki.

Rakstā vērtēti iespējamie efekti uz daiļradi, kas radušies kataraktas, presbiopijas, astigmatisma, pārmantotās tīklenes distrofijas, senilas makulas deģenerācijas, intraokulāras hemorāģijas, Vogt—Koyanagi—Harada sindroma, dakriocistīta un diabētiskās retinopātijas attīstības dēļ. Šo slimību izpausmes konstatētas tādiem māksliniekiem kā Monē, Ticiāns, Rembrants, Modiljāni, Degā, O’Kīfa, Munks, Goija, Pisaro un Sezans.

Katarakta

Monē

Franču gleznotājs Klods Monē (1840—1926) ir viens no impresionisma virziena dibinātājiem. Viņa gleznotais tilts (1. un 2. attēls) rāda, kā redzes dēļ gadu gaitā mainījusies mākslinieka uztvere. Gleznotājam attīstījās katarakta, tāpēc 2. attēls ir saduļķots un, salīdzinot ar 1. attēlu, detalizētās struktūras izzudušas. Pirmie kataraktas simptomi viņam attīstījās 1912. gadā. [1; 2] Uzskata, ka šajā laikā viņa redzes asums bijis apmēram 0,4.

The Japanese Bridge. 1900. Pirms kataraktas attīstīšanās The Japanese Bridge. 1900. Pirms kataraktas attīstīšanās
1. attēls
The Japanese Bridge. 1900. Pirms kataraktas attīstīšanās
The Japanese Bridge. 1918.—1924. Pirms kataraktas operācijas The Japanese Bridge. 1918.—1924. Pirms kataraktas operācijas
2. attēls
The Japanese Bridge. 1918.—1924. Pirms kataraktas operācijas

1914.—1918. gadā Kloda Monē krāsu intensitātes uztvere vairs nebija tāda kā iepriekš. Krāsas viņš izvēlējās pēc krāsu tūbiņu etiķetēm. [3] Turklāt lasīja ar lielām grūtībām. 1918. gadā viņa redzes asums jau bija 0,2. Starp 1919. un 1922. gadu viņa redze pasliktinājās. Klods Monē varēja gleznot tikai dažas stundas, kad bija optimāls apgaismojums. 1922. gadā gleznotāja redzes asums pasliktinājās līdz 0,1. Pēdējo darbu dēļ Klods Monē mūsdienās tiek uzskatīts par XX gadsimta abstraktās mākslas aizsācēju. 1923. gadā viņam tika veiktas divas kataraktas operācijas, pēc kurām lasīšanas spēja atjaunojās. [4]

Presbiopija

Ticiāns

Itāliešu renesanses gleznotājs Ticiāns (Tiziano Vecellio; 1488/1490—1576) 24—26 gadu vecumā pabeidza gleznu, kurā viss bija akurāti detalizēts (3. attēls). Pēc 62 gadiem mākslinieks radīja gleznu, kur detaļas nav tik skaidras (4. attēls). Tomēr viņa pēdējie darbi tiek uzskatīti par šedevriem. [5]

Sacred and Profane Love. 1514. Sacred and Profane Love. 1514.
3. attēls
Sacred and Profane Love. 1514.
Punishment of Marsyas. 1570.—1576. Punishment of Marsyas. 1570.—1576.
4. attēls
Punishment of Marsyas. 1570.—1576.

Rembrants

Aplūkojot holandiešu gleznotāja un grafiķa Rembranta (pilnā vārdā Rembrants Harmenss van Reins; 1606—1669) darbus, var secināt, ka māksliniekam līdz ar vecumu mainījies gleznošanas stils. Rembranta agrīnie darbi slaveni ar detaļām un gaismas unikalitāti, kā arī asumu un kontrastu. Spriežot pēc vēlīnajiem darbiem, Rembranta redzes asums un kontrasta jutīgums vājinājās. Piemēram, ja salīdzina gleznas, ko viņš uzgleznojis 26 un 63 gadu vecumā, gleznošanas stils atšķiras. Agrīnajās gleznās attēlotas smalkas, labi saskatāmas detaļas (5. attēls), bet Rembranta pašportrets, kas uzgleznots dzīves pēdējā gadā, ir bez skaidrām robežām. (6. attēls). [17]

The Anatomy Lesson of Dr. Nicolaes Tulp. 1632. The Anatomy Lesson of Dr. Nicolaes Tulp. 1632.
5. attēls
The Anatomy Lesson of Dr. Nicolaes Tulp. 1632.
Self–portrait. 1669. Self–portrait. 1669.
6. attēls
Self–portrait. 1669.

Astigmatisms

Modiljāni

Itāliešu gleznotājs un tēlnieks Modiljāni (Amedeo Modigliani, 1884—1920) kļuva pazīstams ar individuālo mākslas stilu, attēlojot pagarinātas proporcijas un asimetriju (7. un 8. attēls). Analizējot viņa darbus, oftalmologi apgalvo: ir liela varbūtība, ka māksliniekam bija astigmatisms. Šo secinājumu mēdz pamatot ar spriedumu, ka Modiljāni darbos redzama vertikāla izstiepšana, kas attēlota uz nedaudz slīpajām asīm. [6]

Woman with Red Hair. 1917. Woman with Red Hair. 1917.
7. attēls
Woman with Red Hair. 1917.
Jeanne Hébuterne. 1918. Jeanne Hébuterne. 1918.
8. attēls
Jeanne Hébuterne. 1918.

Pārmantota tīklenes distrofija

Degā

Franču gleznotājam, grafiķim un tēlniekam Edgaram Degā (Degas, 1834—1917) ļoti agri attīstījās progresējoša centrāla tīklenes distrofija. [7] Pirmās sūdzības gleznotājam parādījās 36 gadu vecumā. Viss sākās ar fotofobiju. 1880. gados Edgara Degā redzes asums bija ap 0,5 vai 0,4. [8] Četrdesmit gadu vecumā viņš zaudēja centrālo redzi. Centrālās skotomas dēļ gleznošana kļuva apgrūtināta. 1890. gados redzes asums pasliktinājās līdz 0,2—0,1. Ar laiku gleznotājs eļļas krāsas nomainīja uz pas-teļkrāsām, jo ar tām vieglāk gleznot, turklāt vajadzīga mazāka precizitāte.

Vēlāk gleznotājam bija grūti atšķirt krāsas, tās identificēt viņš lūdza saviem modeļiem. XX gadsimta sākumā gleznotāja redzes asums bija 0,1—0,05. Par krāsu atšķiršanas grūtībām liecina arī vēlākie darbi. Salīdzinot ar agrīno posmu, vēlīnajos darbos līnijas ir plašākas (9. un 10. attēls).

Dance Class at the Opera. 1872. Dance Class at the Opera. 1872.
9. attēls
Dance Class at the Opera. 1872.
Two Dancers Resting. 1898. Two Dancers Resting. 1898.
10. attēls
Two Dancers Resting. 1898.

Pierādīts, ka Edgara Degā māsīcai Estelle Musson bija līdzīgi simptomi, viņa kļuva akla vēl pirms 30 gadu vecuma. [9] Laika gaitā mākslinieks vairāk pievērsās skulptūrām, jo šajā jomā viņš vairāk varēja paļauties uz tausti, nevis slikto redzi. Gan skulptūrās, gan gleznās Edgars Degā visbiežāk attēlojis apburošas balerīnas (11. attēls).

Spanish Dancer. 1900. Spanish Dancer. 1900.
11. attēls
Spanish Dancer. 1900.

Senilā makulas deģenerācija

O’Kīfa

Amerikāņu gleznotājai Džordžijai O’Kīfai (Georgia O’Keeffe, 1887—1986) makulas deģenerācijas simptomi parādījās 77 gadu vecumā. Tika diagnosticēta eksudatīva senilā makulas deģenerācija. Ap 1970. gadu viņas redzes asums (0,1) nebija koriģējams ar brillēm. 1970.—1972. gadā māksliniece gleznoja vairākus darbus, kur attēlots melnais akmens (12. un 13. attēls). Tas izskaidrojams ar to, ka viņai nozīmīgi pasliktinājās redze ar melnu centrālo skotomu. Kad gleznot bija jau gandrīz neiespējami, Džordžija O’Kīfa no māla sāka veidot keramikas izstrādājumus. Gleznotājai bija ģenētiska predispozīcija slimības attīstībai, jo viņas mātes vectēvam arī tikusi diagnosticēta šī slimība. [10; 11]

Black Rock on Red 1971. Black Rock on Red 1971.
12. attēls
Black Rock on Red 1971.
Black Rock with Blue Sky and White Clouds. 1972. Black Rock with Blue Sky and White Clouds. 1972.
13. attēls
Black Rock with Blue Sky and White Clouds. 1972.

Intraokulāra hemorāģija

Munks

Norvēģu gleznotājs un grafiķis Edvards Munks (1863—1944) ir viens no ekspresionisma aizsācējiem. Munks ļoti īsu laiku cieta no centrālās retinālās vēnas oklūzijas, kas radīja intraokulāras hemorāģijas. 1930. gadā, kad Edvardam Munkam bija 67 gadi, viņam attīstījās hemorāģijas stiklveida ķermenī labāk redzīgajā (labajā) acī. Hemorāģijas radīja ēnu uz tīklenes un ietekmēja gleznotāja redzi. Edvards Munks zīmēja pašportretus, pieverot kreiso aci, un redzēja peldošu siluetu, kas atgādina putnu (14. attēls). Mākslinieks sūdzējās par skotomām, kas arī attēlotas viņa gleznās (15. attēls). Tomēr 1931. gadā redzes problēmas atrisinājās — nākamajās gleznās putnu silueti un skotomas vairs neparādās. [12]

The Artist's Injured Eye. 1930. The Artist's Injured Eye. 1930.
14. attēls
The Artist's Injured Eye. 1930.
Disturbed Vision. 1930. Disturbed Vision. 1930.
15. attēls
Disturbed Vision. 1930.

Vogt—Koyanagi—Harada sindroms

Goija

Pētnieki uzskata, ka spāņu gleznotājam un grafiķim Francisko Hosē Goijam (Goya, 1746—1828) bija Vogt—Koyanagi—Harada sindroms. Tā ir autoimūna multisistēmiska slimība, kam raksturīgs hronisks, bilaterāls, difūzs, granulomatozs uveīts, kas parasti izpaužas kopā ar dermatoloģiskiem, neiroloģiskiem un dzirdes traucējumiem. 1792. gadā Francisko Goija palika kurls, sūdzējās par redzes un koordinācijas traucējumiem. Gleznotāja agrīnie darbi ir krāsaini, piepildīti ar acīm redzamu laimes sajūtu (16. attēls), bet vēlīnajos darbos attēlotas skumjas, bailes, pārsvarā izmantotas melnās krāsas (17. attēls). Viņa darbus, kas gleznoti slimības laikā, sauc par “melnajām gleznām”. [13; 14]

The Kite. 1777.—1778. The Kite. 1777.—1778.
16. attēls
The Kite. 1777.—1778.
A Pilgrimage to San Isidro. 1819.—1823. A Pilgrimage to San Isidro. 1819.—1823.
17. attēls
A Pilgrimage to San Isidro. 1819.—1823.

Dakriocistīts

Pisaro

Franču impresionists Kamils Pisaro (Pissarro, 1830—1903) pēdējos 15 dzīves gadus cieta no dakriocistīta. Viņam nepārtraukti asaroja acis, pievienojās infekcija. Mākslinieks sūdzējās par fotofobiju, simptomus pastiprināja vējš un putekļi, tāpēc viņš slēpās tumšā dzīvoklī un mēģināja ārstēties. Viņš centās neiet ārā un sāka gleznot to, ko redzēja pa logu (18. attēls). Pisaro jaunais stils padarīja māk-slinieku vēl slavenāku. Diemžēl Pisaro nesatika itāliešu ķirurgu Toti, kas 1904. gadā, gadu pēc Kamila Pisaro nāves, publicēja savu jauno ķirurģisko metodi — dakriocistorinostomiju. [15]

Boulevard Montmartre, morning, cloudy weather. 1897. Boulevard Montmartre, morning, cloudy weather. 1897.
18. attēls
Boulevard Montmartre, morning, cloudy weather. 1897.

Diabētiskā retinopātija

Sezans

1891. gadā franču postimpresionisma gleznotājam Polam Sezanam (Cézanne, 1839—1906) diagnosticēja cukura diabētu. Viņam attīstījās diabētiskā retinopātija un zuda spēja atšķirt zilo un zaļo krāsu. Gleznošanas stila maiņu no reālisma uz abstrakto mākslu var izskaidrot ar mākslinieka redzes pasliktināšanos (19. un 20. attēls). [16]

La Montagne Sainte–Victoire. 1885.—1887. La Montagne Sainte–Victoire. 1885.—1887.
19. attēls
La Montagne Sainte–Victoire. 1885.—1887.
La Montagne Sainte–Victoire. 1905. La Montagne Sainte–Victoire. 1905.
20. attēls
La Montagne Sainte–Victoire. 1905.

 

Literatūra

  1. Ravin JG. Monet’s cataracts. JAMA, 1985; 254: 394–399.
  2. Lanthony P. Cataract and the painting of Claude Monet. Points de Vue, 1993; 29: 12–25.
  3. Thiebault–Sisson F. Les nympheas de Claude Monet. La Revue de l’Art Ancien et Moderne, 1927; 52: 41–52. Translated in: Stuckey C, ed. Monet: A Retrospective. New York, NY: Park Lane; 1985; 279–293.
  4. Stelle M, O’Leary JP. Monet’s cataract surgery. American Surgeon, 2001; 67: 196–198.
  5. A Dim View Makes for Arts (11.01.1972.). The Milwaukee Journal, p. 1.
  6. Gonzбlez–Treviсo JL, Garcнa–Guerrero J, Cavazos–Adame H. La genialidad de un trastorno refractivo: Amedeo Modigliani y el astigmatismo. Rev Mex Oftalmol, 2007; 81; 158–163.
  7. Ravin JG, Kenyon CA. Degas’ loss of vision: evidence for a diagnosis of retinal disease. Surv Ophthalmol, 1994; 39: 57–64.
  8. Marmor MF. Degas Through His Own Eyes: Visual Disability and the Late Style of Degas. Paris, France: Somogy Editions d’Art; 2002.
  9. Zeynel A. Karcioglu. Did Edgar Degas Have an Inherited Retinal Degeneration? Ophthalmic Genetics, 2007; 28: 51–55.
  10. Georgia O’Keeffe Museum. About Georgia O’Keeffe. Retrieved 13.10.2015.
  11. Ravin JG. The blurred world of Georgia O’Keeffe. In: Marmor MF (Ed): The eye of the artist. Mosby–Year Book, St. Louis, 1997: 213–215.
  12. Malpas J. Art and illness: the life and work of Edvard Munch 1863–1944. Trans Med Soc Lond, 2006–2007; 123: 15–24.
  13. Ravin JG, Ravin TB. What ailed Goya? Surv Ophthalmol, 1999; 44(2): 163–170.
  14. Vargas LM. The black paintings and the Vogt–Koyanagi–Harada syndrome. J Fla Med Assoc, 1995; 82(8): 533–534.
  15. Ravin JG. Pissarro, dacryocystitis, and the development of modern lacrimal surgery. Documenta Ophthalmologica, 1994; 86: 191–202.
  16. Régnier C. Famous French diabetics. Medicographia, 2009; 31: 316–323.
  17. psych.ucalgary.ca/PACE/VA-Lab/AVDE-Website/rembrandt.html
Saistītie raksti

Paliatīvās aprūpes ārsta ikdiena starp skumīgo un pozitīvo

Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.

E. Jonāne

Asoc. prof. AGNESE OZOLIŅA, anestezioloģe reanimatoloģe: Dzīves vieglums

Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.

D. Ričika

MATĪSS MEŽALS: Reģeneratīvās medicīnas iespējas rehabilitācijā. Pieredze Taivānā

Pērnā gada pašā nogalē fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, algologs, ultrasonogrāfijas speciālists MATĪSS MEŽALS četras nedēļas pavadīja Taivānas Nacionālajā universitātes slimnīcā Taipejā, apgūstot ultrasonogrāfijas un reģeneratīvās medicīnas iespējas rehabilitācijā. Pieredze un zināšanas, kā pasaulē strādā fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsti prestižas slimnīcas Muskuloskeletālās ultrasonogrāfijas centrā, ir tas, ko viņš atvedis un iedzīvina arī Latvijā.

D. Ričika

JĀNIS ZARIŅŠ, mikroķirurgs, plastikas ķirurgs: Vienmēr var vēl labāk

Mikroķirurgs un augstas sarežģītības rekonstruktīvo operāciju meistars Dr. med. JĀNIS ZARIŅŠ savu dzīvi pakārtojis starp trīs galvenajām vērtībām — ģimeni, darbu un draugiem. Intervija notiek Latvijas Plastiskās, rekonstruktīvās un mikroķirurģijas centrā, kad novakarē pēc pacientu pieņemšanas viņam darbs nebūt nebeidzas — pēc mūsu sarunas dakteris vēl dodas apraudzīt pacientus RAKUS Onkoloģijas centrā.

G. Jansone

Kopā dzīvē un otolaringoloģijā

Dr. med. RENĀTA VĪKSNE un Dr. RŪDOLFS VĪKSNE ir tandēms dzīvē un medicīnā, otolaringoloģijā. Dzīvē viņi ir viens otra stiprā aizmugure. Otolaringoloģijā — jaunie ārsti, kas Daugavpils reģionālajā slimnīcā kopā ar kolēģi Dr. Jūliju Starinsku veido mūsdienīgu izpratni par savu nozari — piedāvā plaša spektra otolaringoloģiskās operācijas un attīsta jomu, kas Daugavpilī kādu laiku bijusi atstāta novārtā.

D. Ričika

IEVA ZIEDIŅA, nefroloģe: Jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt!

Kā Šveices pulkstenis — nodomāju, kad tālrunī nopīkst īsziņa “pēc 5 minūtēm nāku”, precīzi, kā intervija norunāta. Uz galda krāsaini flomāsteri, ar kuriem daktere savā plānotājā (dažādās krāsiņās!) saraksta dienā darāmos darbus. Ļoti strukturēta, visu dara ātri, atsaucīga — tāda ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centra virsārste, Nefrologu asociācijas prezidente, Rīgas Stradiņa universitātes asoc. prof. IEVA ZIEDIŅA.

D. Ričika
Raksts žurnālā
Lasītākais Doctus.lv

Paliatīvās aprūpes ārsta ikdiena starp skumīgo un pozitīvo

Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.

E. Jonāne

Asoc. prof. AGNESE OZOLIŅA, anestezioloģe reanimatoloģe: Dzīves vieglums

Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.

D. Ričika

Apiksabāna vai rivaroksabāna kombinācija ar diltiazemu: nopietnas asiņošanas riski priekškambaru mirdzēšanas pacientiem

Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.

Doctus

Arteriāla hipertensija. Viegli atrast, grūti saprast

Primāra arteriāla hipertensija ir viena no biežākajām kardiovaskulārajām slimībām un ierindojas pirmajā vietā starp faktoriem, kas izraisa kardiovaskulāro slimību progresēšanu un nāvi. [1] Joprojām lielāko daļu veido pacienti, kuriem šī slimība nav vai netiek diagnosticēta, lai gan pacientu skaits, kuriem tiek diagnosticēta arteriāla hipertensija, pieaug (1. attēls). [2] Rakstā apkopota informācija no pēdējām vadlīnijām par arteriālas hipertensijas diagnostiku un rekomendācijām pacientu ārstēšanai.

K. Lapšova, M. Lapšovs, M. Sorokina

Pirmo reizi Latvijā veikta minimāli invazīva laparoskopiska un torakoskopiska barības vada rezekcija pacientam ar diagnosticētu

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca ir vienīgā Latvijā, kur veic šāda veida operācijas, bet līdz šim tās realizētas vaļējā metodē vai daļēji laparoskopiski. Turpmāk Austrumu slimnīcā barības vada rezekcijas operācijas atsevišķām pacientu grupām būs daudz saudzīgākas, vienlaikus būtiski saīsinot atveseļošanās laiku pēc operācijas un uzturēšanās ilgumu slimnīcā.

Doctus

Parkinsona slimība — pacientu aprūpes aktualitātes

Parkinsona slimība ir visbiežākā neirodeģeneratīvā kustību slimība pasaulē. [1] Tās skarto cilvēku skaits pasaulē pieaug tik strauji, ka tā tiek dēvēta par neinfekciozu pandēmiju. [2] Parkinsona slimības sastopamība pasaulē vidēji ir 1—2 cilvēki no 1000, rietumvalstīs vērojama lielāka Parkinsona slimības sastopamība nekā austrumos. [3; 4] No 1990. gada līdz 2015. gadam Parkinsona slimības sastopamība augusi vairāk nekā divas reizes, izteikta prognoze, ka 2040. gadā tā skars jau 12,9 miljonus pasaules iedzīvotāju. [2]

K. Podoļska, D. Ziemele, O. Minibajeva

Ķermeņa masas indeksa izmaiņas un cukura diabēta komplikāciju risks

Reģistra datos balstīts pētījums Somijā noteica trīs atšķirīgas ĶMI trajektorijas grupas pacientiem ar nesen diagnosticētu 2. tipa cukura diabētu. Četru gadu novērošanas laikā lielākā daļa pacientu sekoja stabilai trajektorijai bez lielām svara izmaiņām. Tikai 10 % pacientu zaudēja svaru, bet 3 % svars palielinājās. Sākotnēji vidējais ĶMI pārsniedza aptaukošanās slieksni visās grupās. Svara samazināšana ir galvenais 2. tipa cukura diabēta ārstēšanas mērķis, taču pētījums liecina, ka tikai dažiem pacientiem tas izdodas.

Doctus
Nozares
A
D
E
F
G
Ģ
H
I
K
Ķ
L
M
N
O
P
R
S
T
U