Savos gandrīz piecdesmit medicīnā nostrādātajos gados ārste GUNTA ZAĶE paguvusi mainīt specializāciju, kā arī no ļoti smagas medicīnas nodaļas pāriet uz citu, kur bez mediķa prasmes nepieciešams arī mākslinieciskums. Šobrīd Gunta Zaķe praktizē kā otolaringoloģe medicīnas sabiedrībā ARS, klīnikā Premium Medical un ir viena no trim Latvijas foniatriem, kas konsultē Latvijas Nacionālās operas māksliniekus.
Apgrūtināta elpošana caur degunu ir viena no biežākajām problēmām, ar kādām pacients dodas pie ārsta. Deguna starpsienas deviācija nereti ir viens no šīs patoloģijas cēloņiem. Šajā rakstā apskatīsim indikācijas deguna starpsienas operācijai un pacienta aprūpes īpatnības pēc tās.
Otolaringoloģe AINA KRAVALE un ginekologs JURIS URTĀNS ir pamanāmi ne tikai Preiļos. Izcili savu specialitāšu pārstāvji, aktīvi ikdienas dzīvē, enerģijas, gudrības un labsirdības pilni, aizrautīgi piedalās kultūras pasākumos. Tādi viņi ir vienmēr — gan kā dzīvesdraugi, gan kā darba kolēģi un biznesa partneri.
Sāpes ausīs jeb otalģija ir simptoms, par ko bieži konsultē otolaringologi un ģimenes ārsti. 42—50 % gadījumu sāpju avots lokalizēts ārpus auss (sekundāra otalģija). Ja sāpju cēlonis ir otogēns, parasti izmainīta otoskopiskā aina, bet gadījumos, kad sāpes ausī rodas citu orgānu slimību rezultātā, otoskopiskā aina ir normāla.
Ņemot vērā nosaukumu – saaukstēšanās –, skaidrs, ka slimībai ir kāds sakars ar aukstumu, tomēr tas tā nav. Iemesls saaukstēšanās slimībām ir respiratorie vīrusi. Vīrusi nepārtraukti ir mums apkārt un arī mūsu elpceļos, protams, aukstajās sezonās- ziema, rudens, pavasaris, to koncentrācija ap mums ir lielāka.
Tinnitus (troksnis ausīs) sastop gandrīz trešajai daļai pacientu virs 65 gadu vecuma. Tas attīstās novecošanās, traumatiska bojājuma vai citu iemesli dēļ – neatkarīgi no tā etioloģijas, tas ietekmē pacientu dzīves kvalitāti.
Saaukstēšanās ir akūta, pašlimitējoša vīrusa infekcija augšējos elpceļos, kas visbiežāk skar degunu, blakusdobumus, rīkli un balseni. Biežākie simptomi ir sāpes kaklā, rinīts, iesnas, klepus un vājums, maksimumu tie sasniedz saaukstēšanās 1.—3. dienā un parasti ilgst 7—10 dienas. Simptomu izteiktība ik pacientam atšķiras.
P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas LOR klīnikas vadītājs DINS SUMERAGS pagūst tik daudz padarīt, ka šķiet — diennakts viņam ir vismaz par stundu garāka nekā citiem. Paralēli tiešajiem darba pienākumiem vada LOR asociāciju, māca jaunos studentus un uzstājas ar lekcijām. Vēl pagūst taisīt mucas, muzicēt ar savu ansambli Cooper’s Band un producēt klipu uzņemšanu.
Ik dienas otolaringologu apmeklē pacienti ar sūdzībām par troksni ausīs. Skaņas sajūtu, kas rodas bez ārēja skaņas stimula kā fantoma fenomens, definē ar terminu “tinnitus”, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “zvanīšana”. [1]
Pasaulē ir miljoniem smaržu, ķīmisku aromātu kombināciju, ko gēnu, kultūras un pieredzes ietekmē cilvēki var uztvert dažādi, bet ir arī tādas, ko ikviens raksturotu kā jauku vai nepatīkamu.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Krūts slimību centra vadītājs, onkologs un krūts ķirurgs, asoc. prof. ARVĪDS IRMEJS divdesmit gadus ir veltījis onkoķirurģijai. Piedzīvojis šīs medicīnas jomas izaugsmi, strādājot apēdis ne vienu vien pudu sāls. Pērn asoc. prof. Arvīds Irmejs tika atzīts par Gada cilvēku medicīnā 2021 un saņēma Gada balvu medicīnā. Katra atdotā balss ir liecība, ka pacienti augstu vērtē ārsta darbu, uzticas un paļaujas uz viņu.
Apvienojot vārdus “terapija” un “diagnostika”, radies termins “teranostika”, kas pēdējos desmit gados arvien izteiktāk iezīmē izmaiņas nākotnes nukleārās medicīnas un personalizētās terapijas jomā. Teranostika piedāvā konvencionālās terapijas “vienas zāles der visam” nomaiņu uz personalizētu, molekulāru un precīzāku ārstēšanas metodi.
Dapagliflozīns zināms kā medikaments, kas uzlabo klīnisko iznākumu 2.tipa cukura diabēta pacientiem ar sirds–asinsvadu un nieru slimībām. Tomēr, līdz šim ir ierobežoti dati par dapagliflozīna attiecībām ar citiem medikamentiem, ko izmanto kardiovaskulāru slimību ārstēšanā šai pacientu grupai.
Globālā mērogā morālais distress kā nopietna problēma izcelta ne tikai veselības aprūpes sniedzēju vidū, bet arī veselības aprūpes sistēmā kā tādā. Morālā distresa definīcija pirmoreiz tika piedāvāta 1984. gadā, kad Endrjū Džeimetsons (E. Jametson) to definēja kā fenomenu, kad cilvēks zina, kā pareizi rīkoties, bet institucionālo ierobežojumu dēļ pareizās rīcības īstenošana ir neiespējama. [3]