Alerģisks rinīts (AR) ir alergēnu ierosināts deguna dobuma gļotādas iekaisums. AR izpaužas ar vienu vai vairākiem simptomiem: aizliktu degunu, izdalījumiem no deguna, niezi, šķaudīšanu. AR klīniskās izpausmes parasti labi pazīstamas gan ārstiem, gan pacientiem, taču ne vienmēr diagnostika ir viegla. Tāpēc šajā rakstā galvenokārt raksturota AR diagnostika un ārstēšana.
Endoskopiskās deguna blakusdobumu ķirurģijas un datortomogrāfijas (DT) izmeklēšana 1980. gados būtiski izmainīja rinosinusītu diagnostiku un ārstēšanu. Tomēr hroniska rinosinusīta etioloģija un patoģenēze pilnībā nav noskaidrota, nav arī pilnīgu epidemioloģisku datu par saslimstību ar hronisku rinosinusītu ar/bez polipiem. Pēc Eiropas Alergologu un klīnisko imunologu vadlīnijām esam izstrādājuši rekomendācijas hronisku rinosinusītu diagnostikā un ārstēšanā, kas uzsver deguna endoskopiju kā galveno diagnostikas metodi – tā ļauj noteikt katram pacientam individuālu, pierādījumos balstītu ārstēšanu.
Kā liecina statistika, ģimenes ārsta praksē pacientiem ar akūtiem augšējo elpceļu iekaisumiem akūts rinosinusīts (RS) ir līdz 38% gadījumu. Pēc antibakteriālo līdzekļu izrakstīšanas biežuma šī diagnoze ir piektajā vietā. Turklāt nereti antibiotikas tiek izrakstītas, ārstējot vīrusu izraisītu RS, kas komplicējas ar bakteriālu sinusītu tikai 0,5–2% gadījumu. Ir izveidotas akūta rinosinusīta diagnostikas un ārstēšanas vadlīnijas, lai ārstu ikdienas darbā panāktu labāku un ātrāku rezultātu gan klīniskā, gan ekonomiskā ziņā, gan arī cīņā ar pieaugošo mikrobu rezistenci.
Ieelpojot caur degunu gaisu un uzņemot caur muti barību, bērns tiek pakļauts ārējās vides iedarbībai. Valdeijera limfātiskais loks, ko veido divas aukslēju mandeles, aizdegunes mandele (adenoīdi), limfātiskie audi uz mēles saknes un balsenē, uztver ārējās vides kairinošos faktorus, bet kā fizioloģisko atbildi organisms izstrādā dažādas imūnsistēmu stiprinošas vielas. Visi bērni piedzimst ar adenoīdiem, kuri normāli neietekmē fizioloģisko deguna elpošanas funkciju un piecu sešu gadu vecumā regresē, uzsūcas. Ja bērns šajā laikā pakļauts nelabvēlīgiem sadzīves apstākļiem, bieži slimo ar iesnām, bronhītu – adenoīdi turpina palielināties apjomā, apgrūtina elpošanu caur degunu. Palielināti adenoīdi var netieši iedarboties arī uz citiem orgāniem un orgānu sistēmām, un jāatzīmē, ka adenoīdu radīto komplikāciju spektrs ir visai plašs.
Pilnvērtīga elpošana caur degunu nav tikai labsajūtas vai dzīves kvalitātes jautājums, bet gan būtiska visa organisma veselības sastāvdaļa, tādēļ svarīgi jau laikus, izmantojot atbilstošo diferenciāldiagnostikas metodi, noteikt elpošanas traucējumu iemeslus.
Medikamentozas iesnas (rhinitis medicamentosa) ir hroniska nealerģiska iesnu forma, kas radusies nepamatoti ilgstošas topisko nazālo vazokonstriktoru lietošanas rezultātā un galvenokārt izpaužas kā apgrūtināta elpošana caur degunu, ko apzīmē kā deguna obstrukciju jeb kongesciju. Šo stāvokli dēvē arī par ķīmisko vai atsitiena rinītu. Topiskie nazālie vazokonstriktori ir viena no mūsdienās biežāk lietoto medikamentu grupām; ir zināmi vairāk nekā 240 produkti. Medikamentozās iesnas tiek diagnosticētas 1-7% ambulatoro pacientu, kuri apmeklē otorinolaringologu. [1]
“Iesnas turpinās vairākas nedēļas. Pilināju zāles degunā, kļuva labāk, bet pirms trim dienām sāka sāpēt labā auss, pasliktinājās dzirde, turpinās apgrūtināta elpošana caur degunu.” Sarunā ar pacientu noskaidrojas, ka elpošana caur labo deguna eju ir apgrūtināta pastāvīgi, iesnas – parasta parādība, dažreiz aizkrītot labā auss... Par deguna starpsienas izliekumiem neviens ārsts neko nav teicis, kur nu vēl – par operācijas nepieciešamību. Šādas sarunas ar pacientiem, kuriem ir deguna starpsienas deformācija, otorinolaringologa kabinetā notiek bieži.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Ir maz zināms par ieguvumiem no statīnu terapijas gados vecākiem pieaugušajiem ar demenci. Pētījuma mērķis bija novērtēt statīnu lietošanas nozīmi visu cēloņu mirstībā pansionāta iemītniekiem ar un bez demences.
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.