Alerģiskas blakusslimības, piemēram, astma un rinīts, ir izplatītas grūtniecēm. 19. franciski runājošā alergoloģijas kongresa laikā Dario Ebode, MD, otolaringologs un kakla un sejas ķirurgs Hôpital de la Conception Marseļā, Francijā, aprakstīja gestācijas rinītu un sīki izklāstīja tā pārvaldību.
Lai gan hronisks rinosinusīts ar deguna polipiem (saukts arī par deguna polipozi un hronisku polipozu rinosinusītu) nav dzīvībai bīstama slimība, tā būtiski ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti, tāpēc ir svarīgi to savlaicīgi diagnosticēt, kā arī ātri un efektīvi nodrošināt nepieciešamo terapiju, lai maksimāli uzlabotu pacienta ikdienu.
Saaukstēšanos var izsaukt vairāk nekā 200 vīrusi. Ap 50 % gadījumu izraisītājs ir rinovīrusi, citi biežākie: koronavīrusi, adenovīrusi, respiratori sincitiālais vīruss, paragripas vīrusi, enterovīruss. Cilvēka organisms pret tiem nekad nespēj izveidot imunitāti, tāpēc saaukstēšanās ir tik izplatītas un bieži atgriežas.
Arvien pieaug pierādījumu līmenis par saistību starp alerģiskiem stāvokļiem un depresiju, bet līdz šim pieejamajos pētījumos ir bijuši konfliktējoši viedokļi par saistību starp rinītu un depresiju, turklāt trūka plašu populācijā balstīju pētījumu.
Saaukstēšanos izraisa vairāk nekā 200 dažādi vīrusi, 30-35% gadījumu – rinovīrusi. Visbiežāk saaukstējas bērni un salīdzinoši biežāk sievietes 20–30 gadu vecumā (taču komplikācijas biežāk izveidojas vīriešiem, vienlaikus tieši vīrieši ir tie, kuri biežāk žēlojas par vīrusu izraisītiem klīniskiem simptomiem). Cilvēks, kura vidējais mūža ilgums ir 75 gadi, savā mūžā pārslimo vairāk nekā 200 saaukstēšanās epizodes, kuras vidēji ilgst no 2– 6 dienām.
Ģimenes ārsta vai otorinolaringologa kabinetā bieži izskan sūdzības par apgrūtinātu elpošanu caur degunu. Tāpēc būtiski zināt, kādi var būt aizlikta deguna iemesli un kā tos pārvaldīt.
Pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bioloģiskā terapija nebija saistīta ar lielāku vēža vai keratinocītu karcinomas (KK) attīstības risku salīdzinājumā ar sistēmisku terapiju, kas neietver bioloģiskos preparātus. Būtiskas riska atšķirības netika konstatētas arī starp dažādām bioloģisko preparātu grupām.
Agrīna un savlaicīga hroniskas nieru slimības (HNS) diagnosticēšana un ārstēšana ir nozīmīgs solis pretī slimības sloga samazināšanai ne tikai HNS kontekstā, bet arī kardiovaskulāro slimību (KVS) ziņā. Jaunās vadlīnijas sadarbībā ar Eiropas Nieru asociācijas (ERA) ekspertiem prezentētas 2026. gada Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) ikgadējā kongresā, akcentējot starpdisciplinārās sadarbības būtisko nozīmi. Vadlīniju saturā caurvīts akronīms STAMP on CKD — to atšifrējam šajā publikācijā.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Augstāks urīnskābes līmenis serumā pieaugušajiem bija saistīts ar paaugstinātu ceļa, gūžas un plaukstu osteoartrīta (OA) attīstības risku. Mediānais novērošanas ilgums bija aptuveni 14 gadi.
Ķermeņa distresa traucējumi ir stāvoklis, kurā viens vai vairāki ķermeņa simptomi izraisa būtiskas ciešanas, ikdienas funkcionēšanas ierobežojumus un tos pavada pārmērīgas, noturīgas domas, trauksme vai neracionāla uzvedība saistībā ar bažām par veselību. Šis klīniskais gadījums parāda, kā neirologs var vienlaikus droši izvērtēt iespējamu organisku slimību, formulēt diagnozi un palīdzēt pacientam nonākt līdz psiholoģiskajai vai psihiatriskajai aprūpei.