Kā liecina statistika, ģimenes ārsta praksē pacientiem ar akūtiem augšējo elpceļu iekaisumiem akūts rinosinusīts (RS) ir līdz 38% gadījumu. Pēc antibakteriālo līdzekļu izrakstīšanas biežuma šī diagnoze ir piektajā vietā. Turklāt nereti antibiotikas tiek izrakstītas, ārstējot vīrusu izraisītu RS, kas komplicējas ar bakteriālu sinusītu tikai 0,5–2% gadījumu. Ir izveidotas akūta rinosinusīta diagnostikas un ārstēšanas vadlīnijas, lai ārstu ikdienas darbā panāktu labāku un ātrāku rezultātu gan klīniskā, gan ekonomiskā ziņā, gan arī cīņā ar pieaugošo mikrobu rezistenci.
Ieelpojot caur degunu gaisu un uzņemot caur muti barību, bērns tiek pakļauts ārējās vides iedarbībai. Valdeijera limfātiskais loks, ko veido divas aukslēju mandeles, aizdegunes mandele (adenoīdi), limfātiskie audi uz mēles saknes un balsenē, uztver ārējās vides kairinošos faktorus, bet kā fizioloģisko atbildi organisms izstrādā dažādas imūnsistēmu stiprinošas vielas. Visi bērni piedzimst ar adenoīdiem, kuri normāli neietekmē fizioloģisko deguna elpošanas funkciju un piecu sešu gadu vecumā regresē, uzsūcas. Ja bērns šajā laikā pakļauts nelabvēlīgiem sadzīves apstākļiem, bieži slimo ar iesnām, bronhītu – adenoīdi turpina palielināties apjomā, apgrūtina elpošanu caur degunu. Palielināti adenoīdi var netieši iedarboties arī uz citiem orgāniem un orgānu sistēmām, un jāatzīmē, ka adenoīdu radīto komplikāciju spektrs ir visai plašs.
Pilnvērtīga elpošana caur degunu nav tikai labsajūtas vai dzīves kvalitātes jautājums, bet gan būtiska visa organisma veselības sastāvdaļa, tādēļ svarīgi jau laikus, izmantojot atbilstošo diferenciāldiagnostikas metodi, noteikt elpošanas traucējumu iemeslus.
Medikamentozas iesnas (rhinitis medicamentosa) ir hroniska nealerģiska iesnu forma, kas radusies nepamatoti ilgstošas topisko nazālo vazokonstriktoru lietošanas rezultātā un galvenokārt izpaužas kā apgrūtināta elpošana caur degunu, ko apzīmē kā deguna obstrukciju jeb kongesciju. Šo stāvokli dēvē arī par ķīmisko vai atsitiena rinītu. Topiskie nazālie vazokonstriktori ir viena no mūsdienās biežāk lietoto medikamentu grupām; ir zināmi vairāk nekā 240 produkti. Medikamentozās iesnas tiek diagnosticētas 1-7% ambulatoro pacientu, kuri apmeklē otorinolaringologu. [1]
“Iesnas turpinās vairākas nedēļas. Pilināju zāles degunā, kļuva labāk, bet pirms trim dienām sāka sāpēt labā auss, pasliktinājās dzirde, turpinās apgrūtināta elpošana caur degunu.” Sarunā ar pacientu noskaidrojas, ka elpošana caur labo deguna eju ir apgrūtināta pastāvīgi, iesnas – parasta parādība, dažreiz aizkrītot labā auss... Par deguna starpsienas izliekumiem neviens ārsts neko nav teicis, kur nu vēl – par operācijas nepieciešamību. Šādas sarunas ar pacientiem, kuriem ir deguna starpsienas deformācija, otorinolaringologa kabinetā notiek bieži.
Vakcinācija pret Covid–19 nodrošina skaidrus un nepieciešamus sabiedriskās veselības ieguvumus, bet protams, jāņem vērā arī potenciālie riski. Lai apzinātu ziņojumus par miokardītiem pēc Covid–19, tika veikts pēc vakcinācijas miokardītu gadījumu aprakstošs pētījums par 192 405 448 cilvēkiem vecumā no 12 gadiem, kas saņēmuši Covid–19 vakcināciju.
Multiplo sklerozi (MS), progresējošu slimību, kura skar 2,8 miljonus cilvēku visā pasaulē un kuru nevar pilnībā izārstēt, visticamāk, izraisa infekcija ar Epšteina—Barras vīrusu (EBV), liecina nesena pētījuma rezultāti.
Saskaņā ar jaunu pētījumu, no hospitalizētiem bērniem, kuriem bija pozitīvs SARS-CoV-2 tests vai tika pieņemts, ka tas bija pozitīvs, 44 % attīstījās neiroloģiski simptomi, un šiem bērniem biežāk bija nepieciešama intensīvā aprūpe nekā viņu vienaudžiem, kuriem nebija šādu simptomu.
Laika posms starp infekcijas slimības simptomu sākšanos un pieejamību veselības aprūpei ir svarīga, lai novērstu slimības gaitas pasliktināšanos. Covid–19 gadījumā novēlota aprūpes pieejamība var būt saistīta ar klīnisko prognozi un arī ar pacienta raksturlielumiem. Šā pētījuma mērķis bija noskaidrot pacientu raksturojošās īpašības un simptomus Covid–19 pacientiem brīdī, kad tie tiek stacionēti, izvērtējot laika posmu starp simptomu sākumu un uzņemšanu slimnīcā un identificēt determinantes, kāpēc stacionārā pacients uzņemts vēlāk.
Aptaukošanās ir nozīmīgs riska faktors gestācijas diabēta attīstībai, un arvien lielākam skaitam grūtnieču ir liekais svars vai aptaukošanās. Uztura paradumi ietekmē gan aptaukošanos, gan gestācijas cukura diabēta attīstību.
