Pacienti ar hronisku tonsilītu it bieži iegriežas ģimenes ārsta, pediatra un otorinolaringologa praksē. Literatūrā minēts, ka no šīs slimības cieš līdz pat 15% cilvēku. [1; 2] Tāpēc hroniska tonsilīta diagnozes noteikšanas strīdīgie aspekti un ārstēšanas taktikas izvēle vienmēr bijuši aktuāli jautājumi. Lai gan mandeļu ķirurģiska ārstēšana mūsdienās zaudējusi popularitāti ne vien pasaulē, bet arī Latvijā, jaunākās tendences un novērojumi rekomendē rūpīgi izvērtēt ķirurģiskas terapijas indikācijas, tādējādi mazinot ne vien komplikāciju risku, bet arī gūstot ekonomisku pamatojumu.
Pasīvās smēķēšanas ekspozīcija grūtniecības laikā un zīdaiņa vecumā ir saistīta ar paaugstinātu dzirdes zuduma risku pusaudžiem, ziņots Otolaringoloģijas – Galvas un Kakla ķirurģijas arhīva jūlija numurā (Archives of Otolaryngology-Head and Neck Surgery)
Akūts vidusauss iekaisums ir ļoti izplatīta saslimšana. Tā visbiežāk ir infekcijas slimība bērniem un zīdaiņiem, bet to bieži novēro arī pieaugušo populācijā. Praktiski jebkurš cilvēks vismaz reizi dzīvē ir pārslimojis vidusauss iekaisumu. Lielākais saslimšanas incidences pīķis ir līdz pirmajam dzīves gadam, otrais - līdz trīs gadu vecumam. Pēc statistikas datiem - ap 80% bērnu līdz trīs gadu vecumam vismaz reizi ir slimojuši ar vidusauss iekaisumu. [1] Pirms antibiotiku ēras mirstība no vidusauss iekaisuma komplikācijām bija līdz 76,4%.
Alerģisks rinīts (AR) ir alergēnu ierosināts deguna dobuma gļotādas iekaisums. AR izpaužas ar vienu vai vairākiem simptomiem: aizliktu degunu, izdalījumiem no deguna, niezi, šķaudīšanu. AR klīniskās izpausmes parasti labi pazīstamas gan ārstiem, gan pacientiem, taču ne vienmēr diagnostika ir viegla. Tāpēc šajā rakstā galvenokārt raksturota AR diagnostika un ārstēšana.
Endoskopiskās deguna blakusdobumu ķirurģijas un datortomogrāfijas (DT) izmeklēšana 1980. gados būtiski izmainīja rinosinusītu diagnostiku un ārstēšanu. Tomēr hroniska rinosinusīta etioloģija un patoģenēze pilnībā nav noskaidrota, nav arī pilnīgu epidemioloģisku datu par saslimstību ar hronisku rinosinusītu ar/bez polipiem. Pēc Eiropas Alergologu un klīnisko imunologu vadlīnijām esam izstrādājuši rekomendācijas hronisku rinosinusītu diagnostikā un ārstēšanā, kas uzsver deguna endoskopiju kā galveno diagnostikas metodi – tā ļauj noteikt katram pacientam individuālu, pierādījumos balstītu ārstēšanu.
Kā liecina statistika, ģimenes ārsta praksē pacientiem ar akūtiem augšējo elpceļu iekaisumiem akūts rinosinusīts (RS) ir līdz 38% gadījumu. Pēc antibakteriālo līdzekļu izrakstīšanas biežuma šī diagnoze ir piektajā vietā. Turklāt nereti antibiotikas tiek izrakstītas, ārstējot vīrusu izraisītu RS, kas komplicējas ar bakteriālu sinusītu tikai 0,5–2% gadījumu. Ir izveidotas akūta rinosinusīta diagnostikas un ārstēšanas vadlīnijas, lai ārstu ikdienas darbā panāktu labāku un ātrāku rezultātu gan klīniskā, gan ekonomiskā ziņā, gan arī cīņā ar pieaugošo mikrobu rezistenci.
Ieelpojot caur degunu gaisu un uzņemot caur muti barību, bērns tiek pakļauts ārējās vides iedarbībai. Valdeijera limfātiskais loks, ko veido divas aukslēju mandeles, aizdegunes mandele (adenoīdi), limfātiskie audi uz mēles saknes un balsenē, uztver ārējās vides kairinošos faktorus, bet kā fizioloģisko atbildi organisms izstrādā dažādas imūnsistēmu stiprinošas vielas. Visi bērni piedzimst ar adenoīdiem, kuri normāli neietekmē fizioloģisko deguna elpošanas funkciju un piecu sešu gadu vecumā regresē, uzsūcas. Ja bērns šajā laikā pakļauts nelabvēlīgiem sadzīves apstākļiem, bieži slimo ar iesnām, bronhītu – adenoīdi turpina palielināties apjomā, apgrūtina elpošanu caur degunu. Palielināti adenoīdi var netieši iedarboties arī uz citiem orgāniem un orgānu sistēmām, un jāatzīmē, ka adenoīdu radīto komplikāciju spektrs ir visai plašs.
Pilnvērtīga elpošana caur degunu nav tikai labsajūtas vai dzīves kvalitātes jautājums, bet gan būtiska visa organisma veselības sastāvdaļa, tādēļ svarīgi jau laikus, izmantojot atbilstošo diferenciāldiagnostikas metodi, noteikt elpošanas traucējumu iemeslus.
Medikamentozas iesnas (rhinitis medicamentosa) ir hroniska nealerģiska iesnu forma, kas radusies nepamatoti ilgstošas topisko nazālo vazokonstriktoru lietošanas rezultātā un galvenokārt izpaužas kā apgrūtināta elpošana caur degunu, ko apzīmē kā deguna obstrukciju jeb kongesciju. Šo stāvokli dēvē arī par ķīmisko vai atsitiena rinītu. Topiskie nazālie vazokonstriktori ir viena no mūsdienās biežāk lietoto medikamentu grupām; ir zināmi vairāk nekā 240 produkti. Medikamentozās iesnas tiek diagnosticētas 1-7% ambulatoro pacientu, kuri apmeklē otorinolaringologu. [1]
“Iesnas turpinās vairākas nedēļas. Pilināju zāles degunā, kļuva labāk, bet pirms trim dienām sāka sāpēt labā auss, pasliktinājās dzirde, turpinās apgrūtināta elpošana caur degunu.” Sarunā ar pacientu noskaidrojas, ka elpošana caur labo deguna eju ir apgrūtināta pastāvīgi, iesnas – parasta parādība, dažreiz aizkrītot labā auss... Par deguna starpsienas izliekumiem neviens ārsts neko nav teicis, kur nu vēl – par operācijas nepieciešamību. Šādas sarunas ar pacientiem, kuriem ir deguna starpsienas deformācija, otorinolaringologa kabinetā notiek bieži.
Hipertensija un diabēts ir vadošie kardiovaskulāro slimību modificējamie riska faktori, tomēr liela daļa pasaules iedzīvotāju paliek nediagnosticēti. Šobrīd skrīningu veicam vai nu klīniskajā praksē vai ar dažādu valkājamu ierīču palīdzību, kas kopumā ierobežo potenciālo skrīninga aptveri dažādu iemeslu dēļ. Iespējams risinājums ir pasīvas bezkontakta uzraudzības sistēmas, kas var tikt dažādos veidos iekļautas apkārtējā vidē un veicināt agrīnāku diagnostiku. Interesantu risinājumu piedāvā pētnieki no Japānas, prezentējot jaunākos datus Eiropas Kardiologu asociācijas ikgadējā kongresā.
Bronhektāzes dažkārt šķiet kā “piemirstā” plaušu slimība — diagnoze, kuru pneimonologi spēj noteikt, bet kura citās specialitātēs nereti netiek atpazīta vai tiek sajaukta ar krietni populārākām akūtām vai hroniskām plaušu slimībām, kā pneimoniju, astmu vai hronisku obstruktīvu plaušu slimību (HOPS). Tomēr bronhektāzes ir sastopamas biežāk, nekā agrāk tika uzskatīts, un bronhektātiskās slimības paasinājumu radītais slogs gan pacientam, gan veselības aprūpes sistēmai ir vērā ņemams.
Mijklibošana ir bieži sastopama perifēras artēriju slimības manifestācija, kas norāda uz aterosklerotisku apakšējo ekstremitāšu artēriju stenozi. Viens no atslēgas faktoriem saistīts ar nepietiekamu asinsapgādi un cirkulāciju skartajā zonā, — sāpes attīstās fiziskas slodzes laikā un norimst miera stāvoklī. Jāņem vērā, ka šiem pacientiem ir paaugstināts risks saīsinātai dzīvildzei, kas pamatā saistīts ar paralēli noritošu koronāru sirds slimību. [1]
Ja agrāk informācija par slimībām tika saņemta ārsta kabinetā, tad mūsdienās pirmā sastapšanās ar veselības jautājumiem bieži notiek digitālajā vidē. Pētījumi liecina, ka arvien biežāk pacienti mākslīgā intelekta (MI) rīkus izmanto informācijas meklēšanai, simptomu izvērtēšanai, sagatavošanās procesam pirms ārsta konsultācijas un emocionāla atbalsta gūšanai. [1; 2; 20]
Traucēts miegs un tad trauksme? Vai varbūt depresijas radīti miega traucējumi? Klīniskajā praksē pacientiem bieži novērojama psihiskās veselības traucējumu komorbiditāte ar miega traucējumiem. Būtiskākais klīnicistam — spēt pazīt simptomus, rūpīgi iztaujāt un noskaidrot anamnēzi, lai atrastu veiksmīgāko risinājumu un uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti.
