Definīcija: akūts rinosinusīts (ARS) ir simptomātisks deguna dobuma un paranazālo sinusu iekaisums, kas ilgst nepilnas četras nedēļas. Mūsdienās priekšroka dodama terminam “rinosinusīts”, nevis “sinusīts”, jo deguna blakusdobumu iekaisums reti norit bez deguna dobuma gļotādas iekaisuma. [1]
Cilvēka auss atbild par vienu no nozīmīgākajām maņām – dzirdi. Ausi līdzīgi citiem orgāniem var traumēt, tā var ciest no dažādām kaitēm un slimībām. Šajā rakstā piedāvājam informāciju gan par ausu slimībām un kaitēm, kas sastopamas gana bieži, bet par ko runā mazliet retāk, gan par pasākumiem, kādi būtu veicami, lai izvairītos no šīm kaitēm/slimībām, un kā rīkoties gadījumos, kad tomēr gadījies saslimt.
Apmēram 14% pieaugušo katru gadu ir rinosinusīta epizode, un tas ir piektais biežākais antibiotiku izrakstīšanas iemesls. Akūts rinosinusīts skar trīs cilvēkus no 1000 Anglijā. Sinusītu biežāk novēro ziemā. Rinovīrusa infekcija izplatītāka ir rudens un pavasara mēnešos. Koronovīrusa infekcija biežāk ir no decembra līdz martam. Bērniem vidēji ir 6-8 saaukstēšanās epizodes gadā. Pieaugušajiem apmēram 0,5-2% no visām augšējo elpceļu infekcijām un bērniem 6-13% gadījumu komplicējas un attīstās bakteriāls sinusīts. Šoreiz rakstā par rinīta cēloņiem un piemērotākās ārstēšanas izvēli.
Sāpes kaklā ir viens no biežākajiem simptomiem akūtu rīkles, mandeļu un aizdegunes slimību gadījumā. Lielākoties tās ir vīrusu izcelsmes, tautā sauktas par saaukstēšanos. Lielākā daļa cilvēku 3–5 reizes gadā saslimst ar augšējo elpceļu infekciju, arī tonsilofaringītu. Ar šādām sūdzībām pie ārsta biežāk dodas gados jauni pacienti (~50% gadījumu vecumā no 5 līdz 24 gadiem [1]) gada aukstajos mēnešos [2], kad saslimstība ar augšējo elpceļu infekcijām ir lielāka.
Epistakse jeb deguna asiņošana ir bieža sūdzība. Lai gan reti tā ir dzīvību apdraudoša, tomēr bieži vien sagādā raizes vecākiem, kam ir mazi bērni. [4] Lielākā daļa deguna asiņošanu ir labdabīgas, pašlimitējošas un spontānas, tomēr dažkārt tās var būt periodiskas. Deguna asiņošana nav patstāvīga saslimšana – tā vienmēr ir kādas citas slimības sekas, ārējā izpausme. Izprotot biežākos iemeslus, iespējama deguna asiņošanas – īpaši smagas – profilakse, laikus ārstējot pamata saslimšanas.
Dzirdes sajūtas izmaiņas var rasties akustiskā signāla pārvadīšanas traucējumu dēļ centrālajās dzirdes struktūrās. Piedāvājam pārskatu par dzirdes bojājumu patofizioloģiju, diagnostiku, etioloģiju un ārstēšanas perspektīvām, kas saistīti ar traucējumiem centrālajā dzirdes funkcijā.
Marta sākumā Latvijā ar lekcijām uzstājās MD, PhD, prof. Dr. med. Claus Bachert (Augšējo elpceļu izpētes laboratorijas un Otorinolaringoloģijas klīnikas vadītājs no Ģentes universitātes slimnīcas). Farmācijas kompānija "Meda" sniedza iespēju interesentiem tikties ar profesoru neformālā gaisotnē un uzdot jautājumus. Uz tikšanos bija ieradušies prof. Ligija Ķīse, dr. Ieva Cīrule, dr. Benita Krūmiņa, dr. Gunta Sumeraga, dr. Diāna Raumane, dr. Jurģis Urtāns un dr. Jānis Sokolovs, kā arī rezidentes Regīna Pakalne un Līga Berķe. Sniedzam nelielu ieskatu šajā sarunā un ceram, ka mūsu ārstu uzdotie jautājumi arī jums šķitīs interesanti un klīniskajā praksē noderīgi.
Akūtu sinusītu raksturo deguna blakusdobumu gļotādas iekaisums. Tā kā deguna blakusdobumu iekaisumi reti norisinās bez deguna gļotādas iekaisuma, pareizāk ir lietot terminu "rinosinusīts" (RS). Akūts RS var ilgt līdz četrām nedēļām, kad simptomi izzūd pilnībā, savukārt recidivējoša akūta RS gadījumā ir vismaz trīs akūtas epizodes gadā ar pilnīgu atveseļošanos.
Akūts klepus ir viena no biežākajām gan bērnu, gan pieaugušo sūdzībām. Ap 5% vispārējās populācijas katru gadu ir akūts klepus, rudenī un ziemā sastopamība ir lielāka. Klepus parasti ir pašlimitējošs, bet jāatceras, ka tas var būt simptoms arī nopietnākām saslimšanām. Ārstu viedoklis par to, vai klepus ir/nav jāārstē, atšķiras, arī pētījumos iegūtie pierādījumi par terapijas efektivitāti ir dažādi. Tāpēc šajā rakstā par šo tēmu apkopoti dažādi viedokļi.
Par sāpēm kaklā pacienti sūdzas ļoti bieži, tomēr ārstam jāatceras, ka sāpes kaklā ir tikai viens no daudzu un dažādu saslimšanu simptomiem. Sāpes kaklā var būt ne tikai augšējo elpceļu iekaisuma gadījumā, bet arī vairogdziedzera saslimšanas, plaušu un videnes saslimšanu un pat akūta koronāra sindroma gadījumā. Šajā rakstā – par biežākajiem kakla sāpju iemesliem un to diferenciāldiagnostiku.
Hipertensija ir vadošais iemesls priekšlaicīgai mirstībai visā pasaulē un nopietns riska faktors nieru un kardiovaskulāras slimības, t.sk. sirds mazspējas (SM) attīstībai. Vadlīnijās norādīto asinsspiediena mērķi sasniedzot, panākam vairākus ieguvumus: sistoliskā TA samazinājums par 10 mmHg mazina SM risku par 27 % un kardiovaskulāro mirstību par 13 %. MapHTN pētījumā Vācijā veikta elektronisko datu analīze, lai izvērtētu hipertensijas pacientus atkarībā no slimības kontroles (kontrolēta, nekontrolēta vai rezistenta primāra arteriāla hipertensija (PAH)), aprūpes taktikas un komorbiditātēm.
Liels, 24 gadus ilgs pētījums, kurā piedalījās vairāk nekā 8200 pieaugušo, liecina, ka liekā ķermeņa masa var paātrināt smadzeņu novecošanos, veicinot straujāku atmiņas, koncentrēšanās spēju un lēmumu pieņemšanas prasmju pasliktināšanos. Šī saistība bija īpaši izteikta cilvēkiem vecumā virs 65 gadiem, radot bažas par aptaukošanās ilgtermiņa ietekmi uz smadzeņu veselību.
Pēc Latvijas Jauno ārstu asociācijas iniciatīvas izveidota platforma, kurā reģistrējušās pirmās ārstniecības iestādes un ārstniecības personas. Platforma cilvekresursuagentura.lv, paredzēta slimnīcām, ārstiem un māsām, kā arī medicīnas studentiem un rezidentiem darba meklēšanas procesā.
Izpētīts, ka vidējas un augstas intensitātes fiziskām aktivitātēm ir pasargājošs efekts attiecībā uz ātriju fibrilācijas (ĀF) attīstību, tomēr nav zināms, kā šāda fiziskā slodze ietekmē pacientus ar zināmu priekškambaru patoloģiju, īpaši pacientus ar priekškambaru kardiomiopātiju (KMP). Šajā pētījumā analizēta vidējas un augstas intensitātes fiziskās slodzes ietekme uz incidentas ĀF attīstību.
Pacientiem pēc miokarda infarkta (MI) ir augsts risks nevēlamu notikumu attīstībai, t.sk. mirstībai. 2.tipa CD pacienti ir īpaši ievainojama pacientu grupa tādu iemeslu dēļ kā ateroskleroze, endotēlija disfunkcija, hronisks iekaisums un paaugstināta trombocītu aktivitāte – šie visi faktori vēl vairāk veicina nevēlamu notikumu risku pēc MI. GLP1 receptoru agonisti (RA) un SGLT2 inhibitori demonstrējuši kardiovaskulāro notikumu riska samazinājumu pacientiem ar 2.tipa CD un zināmu aterosklerotisku kardiovaskulāru slimību.
