Pediatre un bērnu infektoloģe, bērnu gastroenteroloģe, Latvijas Pediatru gastroenterologu asociācijas priekšsēdētāja IEVA PUĶĪTE pediatriju esot izvēlējusies tāpēc, ka domājusi — ar bērniem strādāt ir priecīgāk. Patīk, ka bērni ir tieši, nesamāksloti, neliekuļo.
Kur vēl pozitīvākus cilvēkus kā Dziesmu svētkos uz laukuma esat redzējuši?! — smej uzrunātās dejotājas. Dejotāji ir īpaša tauta. Gaiši, draudzīgi. Latviešu tautas deja ir arī lielisks fizisks treniņš. Turklāt ar savu filozofiju, ar saknēm, ar raksturu. Mūsējo — latviešu.
“Zinoša un gudra, izcila profesionāle, ļoti sirsnīga un līdzjūtīga. Vedot meitiņu pie viņas uz konsultāciju, jutos tā, it kā šo cilvēku pazītu gadiem ilgi,” tik atzinīgus vārdus kāda interneta portāla forumā bērnu kardioloģei INGŪNAI LUBAUAI velta mazas pacientes māmiņa. Beidzot augstskolu, kad nav ne jausmas, vai kļūsi par labu ārsti vai ne, daktere Lubaua bija apņēmusies — ja to neizdosies īstenot, strādās par māsiņu. Taču pēc šā atkāpšanās ceļa nebija vajadzības.
Skriešanas botiņas un ritenis viņiem vienmēr ir gatavībā. Lai dotos “paņemt” kontrolpunktus orientēšanās sacensībās vai rogainingā vai izpildītu uzdevumus un pieveiktu dažādus posmus piedzīvojumu sacensībās, vai noskrietu pusmaratonu. Balvā? Endorfīni un labi pavadīts laiks. Un vēl — Latvijas mežus viņi nemainītu pat pret Maiami!
Iepriekšējā Doctus numurā aizsākām rakstu sēriju par personībām, kas savulaik bijušas aktīvas un spilgtas medicīnā un farmācijā* — ko viņi dara pašlaik? Šoreiz par pediatru EDVARDU EGILU ZĀLĪTI, kurš pēc desmit gadu prombūtnes Amerikā atkal atgriezies Latvijā un martā sāk praktizēt. Par Latviju viņš runā ar lielu mīlestību — Latvijā jūtas vairāk mājās nekā Amerikā.
Viņas pacienti ir īpaši. Īpaši tāpēc, ka tik ļoti pasteigušies ienākt šajā pasaulē un viņu dzīvība tik trausla, sargājama, lolojama, ka cerību no nolemtības lielākoties šķir ārkārtīgi smalka robeža. Dažs no Stradiņa slimnīcas dakteres neonatoloģes IRĒNAS ZAHARES un viņas vadītās Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas pacientiem ir tikai puscukurpaciņas svarā. Tas, vai viņi spēs izdzīvot un kā dzīvos izdzīvojušie, atkarīgs arī no Irēnas Zahares darba.
Bērnu ķirurgs, Bērnu ķirurģijas klīnikas vēdera dobuma orgānu un taisnās zarnas slimību profila virsārsts, RSU Bērnu ķirurģijas katedras profesors ARNIS EŅĢELIS ir pārliecināts — lai būtu labs ķirurgs, jāmācās visu mūžu. To viņš cītīgi dara un aicina darīt arī citus. Jo tad izdodas kaut ko paveikt pirmajam.
“Šobrīd mūsu asociācija ļoti tieši strādā, lai izglītotu kolēģus. Un izglītība ir tā, kas mani ļoti aizrauj,” teic Latvijas Pediatru asociācijas prezidente asociētā profesore ILZE GROPE, kas asociācijas vadītājas amatā ir mazliet ilgāk nekā gadu.
Bērnu kardioloģijas klīnikas kardioķirurģijas profila virsārsts LAURIS ŠMITS ir viens trim bērnu sirds ķirurgiem, kas aktīvi operē iedzimtas sirdskaites. Ja mazuļa dzīvības glābšanai operācija jāveic iespējami agrīni, ķirurga darbalauks ir jaundzimušā dūrītes lielumā.
Ilze Grope priecājas par to, kas ir, un negaužas par to, kā nav. Viņa, pašas vārdiem sakot, ir optimistiska fatāliste un novērtē, ko liktenis viņai devis. Viņas lielākā vēlēšanās — lai visi būtu laimīgi. Varbūt tieši tāpēc viņa cenšas padarīt tik daudz.
D vitamīna lietošana ikdienas praksē šobrīd jau ir kļuvusi diezgan pašsaprotama gan pacientam, gan klīnicistam. Taču neskaidrības saglabājas, kad jāizvēlas konkrēts D vitamīna preparāts, deva un forma, kā arī jāmonitorē mērķa sasniegšana. Būtiska nozīme izvēlē ir gan pacienta blakusslimībām un personīgajai izvēlei, gan iepriekšējai pieredzei efektivitātes rādītājos. Dr. Renāte Helda, endokrinoloģe ar plašu klīnisko pieredzi, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par individualizētu pieeju D vitamīna deficīta korekcijā un profilaksē.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
Ģimenes ārstes Dr. SANTAS STEPIŅAS stāsts ir par uzdrīkstēšanos, spēku un savu sapņu piepildīšanu. No galvaspilsētas un labi iekārtotas prakses viņa ir pārcēlusies uz perifēriju un sākusi visu no nulles. Domājot, kā piesaistīt pacientus, izmēģinājusi varēšanu sociālajos tīklos, veidojot savu blogu. Un, ja šajā stāstā jāpievieno izdošanās faktori, tie noteikti ir strādīgums un cilvēcība.
Bērniem ar astmu konstatēts augstāks eozinofilu izcelsmes neirotoksīna (EDN) līmenis serumā nekā bērniem ar citām alerģiskām slimībām un veseliem bērniem. EDN ir olbaltumviela, ko izdala aktivēti eozinofili. Arī eozinofilu skaits asinīs bērniem ar astmu bija lielāks nekā veseliem bērniem, taču atšķirība starp astmas un citu alerģisko slimību grupām nebija statistiski nozīmīga.
Ilgmūžība ir kļuvusi par vienu no skaļākajiem vārdiem veselības aprūpē. Vienam tā nozīmē bioloģiskā vecuma analīzi, otram — uztura bagātinātāju plauktu, trešajam — badošanos, aukstuma peldes un nepārtrauktu glikozes mērīšanu. Šī raksta divās daļās apvienojušās savas jomas ekspertes, lai informētu kolēģus par jaunākajām tendencēm ilgmūžības kontekstā gastroenteroloģijā, ginekoloģijā un dermatoloģijā. Pirmā raksta daļa veltīta gremošanas trakta veselībai.
