Dr. Vladimirs Lavrentjevs: “Ja slimības gaita nav klasiska, mēs parasti domājam, vai dziļumā nav kāda cita slimība. Dažreiz, izmeklējot un ārstējot pacientu ar it kā pilnīgi skaidru diagnozi, parādās arī tādi simptomi, kas nav raksturīgi pamatslimībai. Šoreiz piedāvājam trīs klīnisko gadījumu piemērus un problēmas, ar ko bija jāsastopas.”
Šā klīniskā gadījuma mērķis ir parādīt, cik ļoti liela nozīme dažu neskaidru diagnožu noteikšanā ir seroloģiskiem izmeklējumiem, īpaši tad, ja klīniskā aina ir neraksturīga un nespecifiska. Ne vienmēr urīna analīze atspoguļo nieru bojājuma smagumu, un neskaidras izcelsmes nieru mazspējas gadījumā vienmēr jāizvērtē nieru biopsijas nepieciešamība. Autoimūnās slimības un autoantivielas ir tās jomas, kur vēl ir iespējami jauni atklājumi un pavisam jaunu slimību rašanās.
Kā jebkurā disciplīnā, arī reimatoloģijā būtiski noteikt precīzu diagnozi un tikai tad sākt slimības ārstēšanu. Atverot kompensējamo zāļu grāmatu reimatoloģijas sadaļā, dažādām diagnozēm var atrast vienus un tos pašus medikamentus, protams, ar dažām niansēm. Vai pietiek ar vispārējām zināšanām par katru medikamentu, lai ārstētu visas reimatoloģiskās saslimšanas? Vai tomēr ir nianses katras reimatoloģiskas slimības terapijā? Šoreiz par to, kā darbojas slimību modificējošie antireimatiskie līdzekļi dažādu reimatoloģisku slimību gadījumos un kas jāņem vērā to lietošanā.
Demonstrācijas mērķis ir parādīt smagu, ļaundabīgi noritošu, savlaicīgi neārstētu slimību, kas nenoritēja slēpti un nemanāmi. Pacients, jauns cilvēks, dzīvoja netālu no Rīgas, tomēr neapmeklēja ārstu, neārstējās. Analizējot šo klīnisko gadījumu, ir parādītas problēmas un sarežģījumi, kādi var rasties smagu un novājinātu pacientu ārstēšanā.
Čērga-Strosas (Churg-Strauss) sindroms jeb alerģisks granulomatozs angiīts ir vidējo un mazo asinsvadu autoimūns vaskulīts, kas izraisa to nekrozi. Diagnostiski sarežģīts gadījums, samērā reti sastopams. Slimība ir smaga, arī prognoze nav īpaši pozitīva. Kādu brīdi nevarēja izslēgt paraneoplastisko sindromu, bet ādas muskuļu biopsija netika veikta hemorāģisko izsitumu dēļ.
Mūsu žurnāla iepriekšējā numurā varējāt lasīt par agrīnajām sāpēm locītavās: kā pēc iespējas agrāk diagnosticēt artrītu, taktiski pareizi sākt terapiju un tādējādi visefektīvāk palīdzēt pacientiem. Šoreiz – par hroniskajām locītavu sāpēm.
Reimatologa ambulatorajā pieņemšanā biežākā saruna ar pacientu ir par sāpēm locītavās. Iztaujājot pacientu, svarīgi saprast, vai tiešām sāp locītavas vai arī sāpes, kas projicējas locītavas apvidū, rodas mīksto audu iekaisuma dēļ. Šoreiz par sāpēm locītavās, kas sākušās nesen, un par hroniskām sāpēm reimatiskiem pacientiem.
Lai attaisnotu virsraksta formulējumu, varētu rīkoties tradicionāli, proti, minēt skaitļus. Tomēr pietiks atzīmēt, ka, saskaņā ar jaunākajiem PVO ziņojumiem, muskuloskeletālās slimības ir izplatītākais invaliditātes cēlonis visā pasaulē un šo slimību, tai skaitā osteoartrīta, prevalence, pieaug reibinoši strauji; sevišķi uz populācijas novecošanās fona. Vēsturiski osteoartrīts gan primāri uzmanību izpelnījās veterinārārstu aprindās, aprūpējot kurtus un sacīkšu zirgus (kā nekā locītavu stāvoklis tieši ietekmēja dzīvnieka vērtību), kamēr humānā medicīna piedāvāja visai maz, jo osteoartrīts tika uzskatīts tikai par normālu novecošanās komponenti, gluži kā matu nosirmošana. Saskaņā ar mūsdienu konsensu osteoartrīts ir aktīva locītavas slimība, nevis dažādu nelabvēlīgu faktoru (tai skaitā gadu skaita) kumulatīvās sekas.
Juvenils idiopātisks artrīts, ko vēl nereti nepareizi dēvē par juvenilo reimatoīdo artrītu, ir heterogēna hronisku iekaisuma slimību grupa, pie kuras pieder vairāki atšķirīgi slimības tipi un apakštipi. Šobrīd pieejamo ilgtermiņa (7-28 gadi) pētījumu rezultāti liecina, ka ilgstoša slimības remisija tiek sasniegta tikai 31-63% gadījumu. Tomēr, neskatoties uz šiem datiem, smaga paliekoša invaliditāte mūsdienās bērniem veidojas aizvien retāk.
KRISTĪNE MATUKA Vidzemes slimnīcas Rehabilitācijas centrā apmēram gadu bija nostrādājusi par fizioterapeiti, kad centra vadītāja Dr. Ārija Zvaigzne viņu aicināja par līdzbraucēju uz Pērnavu: “Skatīsim SPA!” Jā, Kristīne zināja — notiek sarunas, jo ir sapnis par mūsdienīga rehabilitācijas centra būvi pie slimnīcas. Bet kāpēc ceļā aicina viņu?… Tagad jau teju piecus gadus viņa vada vienu no Latvijā modernākajiem Rehabilitācijas centriem, kas Vidzemes slimnīcā atvērts pirms diviem gadiem.
Daži atopiskā dermatīta (AD) ārstēšanas veidi ir saistīti ar paaugstinātu jostas rozes (herpes zoster, HZ) risku, taču ierobežoti dati liecina, ka paaugstināts risks var būt saistīts arī ar pašu AD neatkarīgi no terapijas. Šī pētījuma mērķis bija izvērtēt saistību starp AD un HZ pieaugušajiem Apvienotajā Karalistē un izpētīt ārstēšanas lomu šajā saistībā.
Svarcelšana ir olimpiskais sporta veids, kurā sportista sniegumu nosaka ne tikai absolūtais spēks, bet arī spēja šo spēku ļoti īsā laikā pārvērst maksimālā jaudā un precīzi koordinētā kustībā. Raušanā un grūšanā nepieciešama apakšējo ekstremitāšu, gūžas un stumbra muskulatūras eksplozīvā spēka darbība, vienlaikus saglabājot augstu kustības tehnisko kontroli un stabilitāti virs galvas pozīcijā. Tādēļ svarcelšana attīsta ne tikai muskuļu spēku, bet arī neiromuskulāro koordināciju, kustību ātrumu, līdzsvaru, mobilitāti un spēju efektīvi pārnest spēku caur visu ķermeņa kinētisko ķēdi. [1]
Laikā, kad arvien biežāk un skaļāk izskan bažas par Latvijas iedzīvotāju novecošanos un vidējā vecuma rādītāja neatlaidīgu pieaugumu, rodas ne tikai eksistenciāli jautājumi, bet jāaizdomājas par sabiedrības dzīves kvalitāti un darba spējām, ko līdz ar vecuma pieaugumu tiešā veidā ietekmē arī slimību izplatība, tai skaitā dažādas balsta un kustību aparāta slimības. Latvijā locītavu problēmas ir viens no galvenajiem ilgstošu sāpju un ierobežotas mobilitātes cēloņiem.
Secināts, ka pacientiem ar cerebrālu amiloīdu angiopātiju (CAA) ir lielāka iespēja attīstīties depresijai salīdzinājumā ar kognitīvi normāliem kontroles pacientiem. Turklāt – depresīvie simptomi daļēji mediē CAA un kognitīvo traucējumu mijiedarbību
