Reimatologa ambulatorajā pieņemšanā biežākā saruna ar pacientu ir par sāpēm locītavās. Iztaujājot pacientu, svarīgi saprast, vai tiešām sāp locītavas vai arī sāpes, kas projicējas locītavas apvidū, rodas mīksto audu iekaisuma dēļ. Šoreiz par sāpēm locītavās, kas sākušās nesen, un par hroniskām sāpēm reimatiskiem pacientiem.
Lai attaisnotu virsraksta formulējumu, varētu rīkoties tradicionāli, proti, minēt skaitļus. Tomēr pietiks atzīmēt, ka, saskaņā ar jaunākajiem PVO ziņojumiem, muskuloskeletālās slimības ir izplatītākais invaliditātes cēlonis visā pasaulē un šo slimību, tai skaitā osteoartrīta, prevalence, pieaug reibinoši strauji; sevišķi uz populācijas novecošanās fona. Vēsturiski osteoartrīts gan primāri uzmanību izpelnījās veterinārārstu aprindās, aprūpējot kurtus un sacīkšu zirgus (kā nekā locītavu stāvoklis tieši ietekmēja dzīvnieka vērtību), kamēr humānā medicīna piedāvāja visai maz, jo osteoartrīts tika uzskatīts tikai par normālu novecošanās komponenti, gluži kā matu nosirmošana. Saskaņā ar mūsdienu konsensu osteoartrīts ir aktīva locītavas slimība, nevis dažādu nelabvēlīgu faktoru (tai skaitā gadu skaita) kumulatīvās sekas.
Juvenils idiopātisks artrīts, ko vēl nereti nepareizi dēvē par juvenilo reimatoīdo artrītu, ir heterogēna hronisku iekaisuma slimību grupa, pie kuras pieder vairāki atšķirīgi slimības tipi un apakštipi. Šobrīd pieejamo ilgtermiņa (7-28 gadi) pētījumu rezultāti liecina, ka ilgstoša slimības remisija tiek sasniegta tikai 31-63% gadījumu. Tomēr, neskatoties uz šiem datiem, smaga paliekoša invaliditāte mūsdienās bērniem veidojas aizvien retāk.
Lai gan ik gadu pirms siltās sezonas plašsaziņas līdzekļos izskan brīdinājumi ievērot piesardzību saistībā ar ērču aktivizēšanos, Latvijas SPKC dati liecina, ka saslimstības rādītāji ar ērču pārnestajām infekcijas slimībām, laimboreliozi (LB) un sabiedrības neizpratne būtiski nemainās. Tāpēc raksta mērķis ir atkārtoti pievērst speciālistu uzmanību un aktualizēt LB diagnostikas un ārstēšanas standartus.
Uz darbu Valmierā no Smiltenes viņa reizumis atbrauc ar mocīti. Ādas jakā, ādas biksēs, aizsargķiverē. Ar adrenalīna papilddevu. Pārģērbjas sarkanā darba kombinezonā un ir! — daktere GUNA OZOLA, Vidzemes slimnīcas NMP un pacientu uzņemšanas nodaļas virsārste. 1. augustā apritēs septiņi gadi, kopš viņa sāka vadīt šo nodaļu. Bet darba attiecībās ar Vidzemes slimnīcu saistīta jau 18 gadus. Atklāj — uz muguras viņai ietetovēts ozols. Kā stiprā aizmugure? Pati esot tāda: “Kāda es puķīte vai lapiņa, ja esmu O–z–o–l–a”.
Bagātākās valstīs cilvēki nekustas mazāk, viņi vienkārši ēd vairāk. Jauns Djūka universitātes pētījums liecina, ka uzturs, nevis slinkums, veicina aptaukošanās epidēmiju industrializētajās valstīs.
Ierodoties University Rehabilitation Institute Ļubļanā, Slovēnijā, pirmais, ko ievēroju, — institūts labprāt uzņem gan studentus, gan rezidentus no citām valstīm: man jau sagatavots slimnīcas čips, mape, skapītis. Slovēnijā Erasmus+ projekta ietvaros pavadīju divarpus mēnešus un uzturēšanās laikā satiku ergoterapijas un māszinību studentus, kas ieradušies apmaiņā arī no citām valstīm.
Priekšlaicīga menopauze nav tikai hormonāla problēma, tā daudzām sievietēm ir dziļi emocionāla. Jauns pētījums atklāj, ka gandrīz 30 % sieviešu piedzīvo depresiju, un tā nav tikai hormonu zuduma, bet arī bēdu, identitātes un atbalsta sistēmu problēma.
