Reimatoīdais artrīts ir sistēmiska slimība, kas rada iekaisumu un var skart ne tikai perifērās locītavas, bet arī iekšējos orgānus: acis, plaušas, ādu un citus. Ko darīt, ja kombinētās terapijas — sintētisko slimību modificējošu antireimatisko līdzekļu (sSMARL) un TNF alfa inhibitoru (TNFi) — fonā novēro ārpuslocītavu izpausmes ar negatīvu dinamiku un sistēmisko simptomu progresēšanu?
Reimatoīdais artrīts (RA) ir izplatītākā un vienlaikus arī viena no nopietnākajām iekaisuma artrīta formām. Neārstēts RA izraisa neatgriezeniskus bojājumus locītavās, funkcionālus traucējumus un saīsina dzīvildzi. Tomēr, pateicoties agrīnai diagnostikai un efektīvām ārstēšanas metodēm, slimību izdodas apturēt un efektīvi ārstēt.
Ikdienas praksē mezglainā eritēma kā pēkšņa parādība, attīstoties mezglveida sārtiem, sāpīgiem izsitumiem uz apakšstilbu apakšējās priekšējās virsmas nedēļas laikā, nav reta, un tā var būt saistīta gan ar vairākām sistēmiskām slimībām, gan arī būt idiopātiska. Klīniskā gadījuma izklāsta mērķis ir parādīt iespējamos mezglainās eritēmas iemeslus, atspoguļot tās pašlimitējošo gaitu un nepieciešamo terapiju.
Pētījumā atklāts, ka reimatoīdais artrīts var paaugstināt hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) attīstības risku, rezultāti publicēti žurnālā Arthritis Care & Research.
Ja pacientam ir paaugstināti iekaisuma rādītāji, redzes traucējumi, galvassāpes deniņu apvidū un sāpes proksimālās muskuļu grupās, būtiski atcerēties par lielo asinsvadu vaskulīta — temporālā arterīta — iespējamību.
Apmēram 40 % pacientu ar ankilozējošo spondilītu novēro pēkšņu priekšējā uveīta simptomu parādīšanos. Pacients ar priekšējo uveītu, īpaši, ja analīzēs parādās pozitīvs HLA B27, jāizjautā par sāpēm muguras lejasdaļā un klīniski jāizvērtē.
“Vai jums ir sausums acīs un/vai mutē?” Šis jautājums ir no standarta sarunas ar pacientu reimatologa ikdienas praksē, ievācot anamnēzi. Kāds ir jautājuma pamatojums? Iespējamais dažādu sūdzību (un arī sāpju locītavās) izskaidrojums ar Šēgrena jeb sausuma sindromu.
Reimatisko slimību ārstēšana pēdējos 20 gados krasi mainījusies. Galvenā terapeitiskā pieeja pirms vairākām desmitgadēm slimības sākumā bija novērošanas stratēģija, medikamentu izmantošanu atstājot smagas slimības gadījumiem. Šobrīd situācija mainījusies.
Lielākā daļa reimatisko slimību saistītas ar izmaiņām imunoloģiskajā profilā, sevišķi sistēmas saistaudu slimības. Taču ir situācijas, kad saskaramies ar reimatisko slimību bez raksturīgām izmaiņām imunoloģiskajās analīzēs.
Vai bioloģiskām un bioloģiski līdzīgām zālēm var piemērot tos pašus aizvietošanas principus kā ķīmiskā ceļā sintezētajām zālēm? Piemērot references cenas noteikšanas principu un savstarpēji aizvietot ik trīs mēnešus, kā to nosaka mūsu zāļu iegādes un kompensācijas sistēma?
Metilfenidāts ir vadošais farmakoterapijas līdzeklis uzmanības deficīta/hiperaktivitātes slimības (UDHS) pārvaldībai bērnībā un pusaudža vecumā. Zināms, ka pacientiem ar UDHS ir augstāks psihozes risks, bet līdz šim nav pētīts, kā metilfenidāta lietošana šo risku ietekmē ilgtermiņā.
Tēva psihiskie traucējumi perinatālajā periodā var ietekmēt visas ģimenes veselību; tomēr šie stāvokļi bieži ir novērtēti par zemu, un par to sastopamību un sākuma laiku zināms maz.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Glikagonam līdzīgais peptīds 1 (GLP1) un glikozes atkarīgais insulinotropiskais polipeptīds (GIP) ir zināmi ar savām kuņģa saturu aizturošām īpašībām. Lai salīdzinātu klīniski nozīmīga atlieku kuņģa tilpuma (RGV) attīstības risku GLP1/GIP agonistu lietotājiem pirms augšējās endoskopijas ar sedāciju, veikts pētījums.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
