Akūtas, stipras sāpes vienā vai vairākās locītavās, to jutīgums un pietūkums, kas maksimumu sasniedz 6—24 stundās vai dažās dienās un jo īpaši kopā ar apsārtumu, visbiežāk liek domāt par akūtu kristālu iekaisumu locītavā. [3] Divas visbiežākās kristālu artropātijas ar akūtu un hronisku gaitu ir podagra un kalcija pirofosfātu artropātija (pseidopodagra).
Osteoartrīts (OA) ir mehānisku un bioloģisku faktoru mijiedarbības rezultāts, kas destabilizē līdzsvaru starp skrimšļa un subhondrālo kaulu veidošanās un noārdīšanās procesiem. Tā ir hroniska artropātija, kam raksturīgi locītavu skrimšļa bojājumi un citas locītavas struktūru izmaiņas, kaulu hipertrofija (osteofītu veidošanās).
Jaunā pētījumā pierādīts, ka Covid-19 infekcijas sastopamība cilvēkiem ar reimatiskām slimībām ir zema, un lielākajai daļai inficēto ir viegla slimības gaita. Turklāt reimatisko slimību pacientiem, kas inficēti ar Covid-19, nāves gadījumu skaits ir neliels.
Podagra ir akūta sterila iekaisuma piemērs, ko izraisa mijiedarbība starp urātu kristāliem un lokālo audu vidi. Šo kristālu depozītu slimību izraisa ilgstoši paaugstināts urīnskābes līmenis serumā, kas pārsniedz “piesātinājuma līmeni” un izraisa urātu kristālu veidošanos. [2]
Šēgrena sindroms (ŠS) ir viena no sarežģītākajām hroniskajām autoimūnajām slimībām, jo slimība attīstās variabli un tās gaita ir refraktāra. Sarežģītākie aspekti ir simptomu diferencēšana, aktivitātes un jau radušos orgānu bojājumu novērošana un progresēšanas aizkavēšana.
Lai gan visbiežāk psoriāzes izpausmes ir ādā, tā asociēta arī ar sistēmisku iekaisumu un dažādām blakusslimībām (komorbiditātēm), kas saistītas ar autoimūniem procesiem. Viens no šiem procesiem ir psoriātiskais artrīts — iekaisīga, seronegatīva spondiloartropātija, kas kādā dzīves posmā attīstās 13—30 % psoriāzes pacientu.
Par sāpēm vienā vai otrā locītavā pacienti pēc 50 gadu vecuma sūdzas samērā bieži. Ģimenes ārstam un citiem speciālistiem jārēķinās gan ar pacienta blakusslimībām, kas apgrūtina ārstēšanu, pazemina sāpju slieksni, gan arī ar nelīdzestību un mazkustīgu dzīvesveidu, kura dēļ sāpes nereti ir radušās.
Jau izsenis podagra tiek dēvēta par karaļu slimību, jo tika saistīta ar bagātīga ēdiena un pārmērīga alkohola uzņemšanu, ko senos laikos vien retais varēja atļauties. Jau tad bija skaidrs, ka dzīvesveidam ir svarīga nozīme slimības attīstībā.
Kad kabinetā pie ārsta ierodas jauns cilvēks ar sūdzībām par sāpēm locītavās, fizikālā izmeklēšanā jākonstatē, vai šajās locītavās ir sinovīts (pietūkums, palpatori sāpīgums, lokāla paaugstinātas temperatūras reakcija, iespējams apsārtums un/vai funkcijas ierobežojums) vai arī būtisku patoloģiju nav.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.