Osteoartrīts ir visbiežākais artrītu veids, kas skar 20–30% pieaugušo populācijas. Plašā un grūti ārstējamā patoloģija ir viens no biežākajiem invaliditātes iemesliem pasaulē. Osteoartrīts skar vairākas locītavas, bet ne vienādā pakāpē. Parasti norāda vienu dominējošo locītavu, tāpēc lokāla ārstēšana ir loģiska un ļoti pievilcīga. Daudzi autori kā galvenos slimības patoģenēzes mehānismus min sinoviālā šķidruma viskoelastības izmaiņas un locītavas skrimšļa matrices kvalitatīvās izmaiņas. Locītavas šķidruma viskoelastība ir atkarīga no hialuronskābes, kas ir tās sastāvā.
Tik ļoti ierasts runāt par sirds-asinsvadu un onkoloģiskajām slimībām, jo mirstības un darba nespējas līmenis to dēļ ir augsts. Taču reti pieminēts, ka muskuloskeletālās sistēmas slimības (MSS) - arī autoimūnie artrīti - būtiski palielina slogu uz valsts ekonomiku, jo darbaspējīgs cilvēks agrīni un korekti nediagnosticētas slimības dēļ bez kvalitatīvas ārstēšanas un rehabilitācijas kļūst par invalīdu un sociālo pabalstu saņēmēju, nevis ar savu darbu turpina aktīvi radīt pievienoto vērtību.
Reimatoloģija ir medicīnas nozare, kas šobrīd ļoti strauji attīstās. Tā vairs nav tā reimatoloģija, kuras principus mums mācīja pirms divdesmit vai pat desmit gadiem - ir jauni klasifikācijas kritēriji, jaunas diagnostikas metodes vai labi zināmu radioloģisko metožu jauni aspekti, labāka izpratne par patoģenētiskajiem mehānismiem, jaunas zāles, mērķtiecīgāka līdzšinējo zāļu izmantošana, jauns sasniedzams terapijas mērķis - remisija. Kā viens no spilgtākajiem pierādījumiem ir jaunumi autoimūno artrītu diagnostikā un terapijā.
Artrīts attiecas uz vairāk nekā 100 slimībām un stāvokļiem, kas ietekmē locītavas, apkārtējos audus un citus saistaudus. Artrīts ir galvenais invaliditātes cēlonis, piemēram, ASV. Artrīta izraisītas sāpes būtiski ietekmē pacientu dzīves kvalitāti, tāpēc jāmeklē labākās un piemērotākās iespējas, kā mazināt sāpes un pacientam dot iespēju atgriezties pie ikdienas pienākumu veikšanas, nejūtot diskomfortu. Šajā pasaules literatūras apskatā apkopoti jaunākie ieteikumi artrīta izraisītu sāpju pārvaldīšanā.
Pacientiem ar juvenīlu idiopātisku artrītu (JIA) ir četras reizes lielāks ļaundabīgu audzēju risks nekā kontroles grupai bez šīs slimības, ziņo pētījuma rezultāti, kuri publicēti Arthritis Rheumatology žurnālā.
Reimatoloģe Helēna Mikažāne ir no profesoru Mikažānu dzimtas. Protams, arī viņa ir profesore – Latvijā vienīgā Valsts profesore reimatoloģijā. Tā ir viņu ģimenes tradīcija. Un tādu dzimtu Latvijā nemaz nav daudz. Viņa māca jaunos studentus un rezidentus, gandarīta, ka aiz viņas nepaliks neapstrādāts tukšs lauks. Atskatoties uz savu dzīvi, profesore H. Mikažāne jautā: “Medicīnai ir tas skaistais apvalks – baltais halāts, papēdīši, kas ātri klikšķina pa slimnīcas vai poliklīnikas gaiteņiem. Bet iekšpusē – tik daudz rūgtuma, asiņu, izmisuma par to, ka tu nespēj palīdzēt... Vai bija vērts plēsties?” Bija!
Osteoartrīts (OA) ir deģeneratīva locītavu slimība, kas skar galvenokārt vecākus cilvēkus un ko raksturo locītavu skrimšļa erozijas, kaula malu hipertrofija (osteofītiem), subhondrāla skleroze un virkne bioķīmisku un morfoloģisku izmaiņu sinoviālajā membrānā un locītavas kapsulā. Attīstītajās valstīs OA ir galvenais fiziskās nespējas iemesls. OA palielina veselības aprūpes izmaksas un pazemina dzīves kvalitāti. Palielinoties populācijas vecumam, artrīta izplatība pieaug. [1] OA ir biežākā hroniskā slimība vecumā. Tā attīstās vairāk nekā 80–90% cilvēku pēc 65 gadu vecuma. [2] Sekundāra OA attīstību veicina locītavu traumatiski bojājumi, anatomiski faktori, metabolas slimības un iekaisuma locītavu slimības. [3] OA ārstēšanas mērķis ir palēnināt slimības nepārtraukto progresēšanu un mazināt sāpes. Pētījumos konstatēts, ka glikozamīns un hondroitīnsulfāts palēnina slimības progresiju. [4; 5]
Ceļgala locītavas osteoartrīts ir visbiežāk sastopamā osteoartrīta forma. Vairāk nekā 10 miljoni ASV iedzīvotāju slimo ar šo slimību, un tas ir biežāk sastopamais invaliditātes cēlonis. Ceļgala locītavas osteoartrītu nevar izārstēt, bet var palīdzēt pārvaldīt tā simptomus. Mūsdienās arvien biežāk dažādu slimību pārvaldībā tiek lietotas medikamentu kombinācijas, arī ceļgala locītavas osteoartrīta pārvaldībā ir pētījumi par efektīvākajām medikamentu kombinācijām.
Sistēmas sarkanās vilkēdes (SSV) gadījumā var tikt bojāta jebkura sirds daļa – perikards, vadīšanas sistēma, miokards, vārstuļi, koronārās artērijas. Kardiovaskulārās sistēmas bojājumu prevalence ir virs 50%. Šajā klīniskajā gadījumā aprakstīta klasiska sarkanā vilkēde, un šī slimība ne vienmēr izpaužas tikai ar nieru bojājumu. Šoreiz tā aizgāja citu ceļu – pa smadzeņu asinsvadiem un pa endokardu, turklāt paciente ilgus gadus nesaņēma adekvātu terapiju.
Osteoartrīts ir visā pasaulē visbiežākā artrīta forma un viens no galvenajiem iemesliem sāpēm un invaliditātei. Simptomātisku osteoartrītu novēro 2–3% populācijas. Visbiežāk slimība kļūst simptomātiska 40–50 gadu vecumā, un gandrīz visiem cilvēkiem pēc 80 gadu vecuma var novērot osteoartrīta radioloģiskās izmaiņas, lai gan šīs izmaiņas var būt arī asimptomātiskas. Slimības plašā izplatība sabiedrībai rada ievērojamas izmaksas – gan tiešas (vizītes pie ārsta, medikamentu iegāde, ķirurģiska ārstēšana), gan netiešas (darbaspēju zudums u.c.).
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
