“Es neesmu no tiem, kas gaužas, ka vajadzēja rīkoties tā, ne šitā. Pieņemtos lēmumus noteikti nenožēloju. Drīzāk bijis tā, ka daži pagriezieni profesionālajā dzīvē un karjerā, kas sākumā šķituši zaudējumi, vēlāk izrādījušies ieguvumi,” atzīst profesore INGRĪDA RUMBA–ROZENFELDE, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes dekāne.
Ievērojama daļa no visām konsultācijām pie ģimenes ārsta saistītas ar problēmām balsta–kustību orgānu sistēmā. Vairākums gadījumu no šiem stāvokļiem ir salīdzinoši labdabīgi un pāriet paši no sevis, bet daļa slimību steidzami jānovērtē un jāārstē.
Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis — aktualizēt retu autoimūnu skrimšļaudu patoloģiju, slimības radītās komplikācijas un raksturot empīriskās terapijas pamatprincipus, kas izriet no atsevišķiem publicētiem klīniskiem gadījumiem.
Osteoartrīts ir biežākā locītavu slimība, kuras izplatība dažādās populācijās atšķiras, piemēram, ASV ar osteoartrītu slimo 20 miljoni cilvēku. Primārs osteoartrīts bieži ir gados veciem cilvēkiem, liela daļa pacietu ir asimptomātiski.
Zinātniskās publikācijās podagra tiek minēta kā akūta sterila iekaisuma piemērs, ko izraisa mijiedarbība starp urātu kristāliem un lokālo audu vidi. Tā ir kristālu depozītu slimība, ko izraisa pastāvīgi paaugstināts urīnskābes līmenis serumā, kas pārsniedz piesātinājuma līmeni un izraisa urātu kristālu veidošanos (aptuveni 404 μmol/l).
Klīniskā gadījuma prezentācijas mērķis: akcentēt ar sistēmisku saistaudu slimību asociētu plaušu bojājumu, kas agrīni var noritēt bez klīniskiem simptomiem, kaut gan bojājums radioloģiski aptver apmēram 40% plaušu audu.
Vai Muhammedam jāiet pie kalna vai kalnam pie Muhammeda? “Šauro” speciālistu, kuru Latvijā trūkst, došanos uz reģioniem valsts nestimulē. Viss pacientu un pašu speciālistu rokās.
Šo divu klīnisko gadījumu apraksta mērķis ir detalizēti atspoguļot sāpes plecos ar kustību ierobežojumiem, uzsverot tieši diferenciāldiagnozes reimatologa praksē, kā arī akcentēt pacienta stāsta nozīmi diagnozes precizēšanā un US nozīmi mīksto audu reimatisma noteikšanā (bursīts, tendinīts).
Osteoartrīts ir visbiežākais artrītu veids, kas skar 20–30% pieaugušo populācijas. Plašā un grūti ārstējamā patoloģija ir viens no biežākajiem invaliditātes iemesliem pasaulē. Osteoartrīts skar vairākas locītavas, bet ne vienādā pakāpē. Parasti norāda vienu dominējošo locītavu, tāpēc lokāla ārstēšana ir loģiska un ļoti pievilcīga. Daudzi autori kā galvenos slimības patoģenēzes mehānismus min sinoviālā šķidruma viskoelastības izmaiņas un locītavas skrimšļa matrices kvalitatīvās izmaiņas. Locītavas šķidruma viskoelastība ir atkarīga no hialuronskābes, kas ir tās sastāvā.
Tik ļoti ierasts runāt par sirds-asinsvadu un onkoloģiskajām slimībām, jo mirstības un darba nespējas līmenis to dēļ ir augsts. Taču reti pieminēts, ka muskuloskeletālās sistēmas slimības (MSS) - arī autoimūnie artrīti - būtiski palielina slogu uz valsts ekonomiku, jo darbaspējīgs cilvēks agrīni un korekti nediagnosticētas slimības dēļ bez kvalitatīvas ārstēšanas un rehabilitācijas kļūst par invalīdu un sociālo pabalstu saņēmēju, nevis ar savu darbu turpina aktīvi radīt pievienoto vērtību.
Metilfenidāts ir vadošais farmakoterapijas līdzeklis uzmanības deficīta/hiperaktivitātes slimības (UDHS) pārvaldībai bērnībā un pusaudža vecumā. Zināms, ka pacientiem ar UDHS ir augstāks psihozes risks, bet līdz šim nav pētīts, kā metilfenidāta lietošana šo risku ietekmē ilgtermiņā.
Tēva psihiskie traucējumi perinatālajā periodā var ietekmēt visas ģimenes veselību; tomēr šie stāvokļi bieži ir novērtēti par zemu, un par to sastopamību un sākuma laiku zināms maz.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Glikagonam līdzīgais peptīds 1 (GLP1) un glikozes atkarīgais insulinotropiskais polipeptīds (GIP) ir zināmi ar savām kuņģa saturu aizturošām īpašībām. Lai salīdzinātu klīniski nozīmīga atlieku kuņģa tilpuma (RGV) attīstības risku GLP1/GIP agonistu lietotājiem pirms augšējās endoskopijas ar sedāciju, veikts pētījums.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
