Klīniskajā gadījumā aprakstīts jauns pacients ar Marfāna sindromu, kurš pēc bezsamaņas epizodes nokļuvis stacionārā. Klīniskā gadījuma aprakstā lasiet par slimības gaitu, ārstu taktiku, izmeklējumiem un to rezultātiem.
Recidivējošs polihondrīts (RP) ir smags, epizodisks iekaisuma stāvoklis, kas skar skrimšļu struktūras - pārsvarā auss, deguna, laringeotraheobronhialās locītavas. Iesaistītas var būt arī acis, kardiovaskulārā sistēma, perifērās locītavas, āda, iekšējā auss, vidussauss un centrālā nervu sistēma.
“Es neesmu no tiem, kas gaužas, ka vajadzēja rīkoties tā, ne šitā. Pieņemtos lēmumus noteikti nenožēloju. Drīzāk bijis tā, ka daži pagriezieni profesionālajā dzīvē un karjerā, kas sākumā šķituši zaudējumi, vēlāk izrādījušies ieguvumi,” atzīst profesore INGRĪDA RUMBA–ROZENFELDE, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes dekāne.
Ievērojama daļa no visām konsultācijām pie ģimenes ārsta saistītas ar problēmām balsta–kustību orgānu sistēmā. Vairākums gadījumu no šiem stāvokļiem ir salīdzinoši labdabīgi un pāriet paši no sevis, bet daļa slimību steidzami jānovērtē un jāārstē.
Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis — aktualizēt retu autoimūnu skrimšļaudu patoloģiju, slimības radītās komplikācijas un raksturot empīriskās terapijas pamatprincipus, kas izriet no atsevišķiem publicētiem klīniskiem gadījumiem.
Osteoartrīts ir biežākā locītavu slimība, kuras izplatība dažādās populācijās atšķiras, piemēram, ASV ar osteoartrītu slimo 20 miljoni cilvēku. Primārs osteoartrīts bieži ir gados veciem cilvēkiem, liela daļa pacietu ir asimptomātiski.
Zinātniskās publikācijās podagra tiek minēta kā akūta sterila iekaisuma piemērs, ko izraisa mijiedarbība starp urātu kristāliem un lokālo audu vidi. Tā ir kristālu depozītu slimība, ko izraisa pastāvīgi paaugstināts urīnskābes līmenis serumā, kas pārsniedz piesātinājuma līmeni un izraisa urātu kristālu veidošanos (aptuveni 404 μmol/l).
Klīniskā gadījuma prezentācijas mērķis: akcentēt ar sistēmisku saistaudu slimību asociētu plaušu bojājumu, kas agrīni var noritēt bez klīniskiem simptomiem, kaut gan bojājums radioloģiski aptver apmēram 40% plaušu audu.
Vai Muhammedam jāiet pie kalna vai kalnam pie Muhammeda? “Šauro” speciālistu, kuru Latvijā trūkst, došanos uz reģioniem valsts nestimulē. Viss pacientu un pašu speciālistu rokās.
Šo divu klīnisko gadījumu apraksta mērķis ir detalizēti atspoguļot sāpes plecos ar kustību ierobežojumiem, uzsverot tieši diferenciāldiagnozes reimatologa praksē, kā arī akcentēt pacienta stāsta nozīmi diagnozes precizēšanā un US nozīmi mīksto audu reimatisma noteikšanā (bursīts, tendinīts).
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
