Šo divu klīnisko gadījumu apraksta mērķis ir detalizēti atspoguļot sāpes plecos ar kustību ierobežojumiem, uzsverot tieši diferenciāldiagnozes reimatologa praksē, kā arī akcentēt pacienta stāsta nozīmi diagnozes precizēšanā un US nozīmi mīksto audu reimatisma noteikšanā (bursīts, tendinīts).
Osteoartrīts ir visbiežākais artrītu veids, kas skar 20–30% pieaugušo populācijas. Plašā un grūti ārstējamā patoloģija ir viens no biežākajiem invaliditātes iemesliem pasaulē. Osteoartrīts skar vairākas locītavas, bet ne vienādā pakāpē. Parasti norāda vienu dominējošo locītavu, tāpēc lokāla ārstēšana ir loģiska un ļoti pievilcīga. Daudzi autori kā galvenos slimības patoģenēzes mehānismus min sinoviālā šķidruma viskoelastības izmaiņas un locītavas skrimšļa matrices kvalitatīvās izmaiņas. Locītavas šķidruma viskoelastība ir atkarīga no hialuronskābes, kas ir tās sastāvā.
Reimatoloģija ir medicīnas nozare, kas šobrīd ļoti strauji attīstās. Tā vairs nav tā reimatoloģija, kuras principus mums mācīja pirms divdesmit vai pat desmit gadiem - ir jauni klasifikācijas kritēriji, jaunas diagnostikas metodes vai labi zināmu radioloģisko metožu jauni aspekti, labāka izpratne par patoģenētiskajiem mehānismiem, jaunas zāles, mērķtiecīgāka līdzšinējo zāļu izmantošana, jauns sasniedzams terapijas mērķis - remisija. Kā viens no spilgtākajiem pierādījumiem ir jaunumi autoimūno artrītu diagnostikā un terapijā.
Artrīts attiecas uz vairāk nekā 100 slimībām un stāvokļiem, kas ietekmē locītavas, apkārtējos audus un citus saistaudus. Artrīts ir galvenais invaliditātes cēlonis, piemēram, ASV. Artrīta izraisītas sāpes būtiski ietekmē pacientu dzīves kvalitāti, tāpēc jāmeklē labākās un piemērotākās iespējas, kā mazināt sāpes un pacientam dot iespēju atgriezties pie ikdienas pienākumu veikšanas, nejūtot diskomfortu. Šajā pasaules literatūras apskatā apkopoti jaunākie ieteikumi artrīta izraisītu sāpju pārvaldīšanā.
Osteoartrīts (OA) ir deģeneratīva locītavu slimība, kas skar galvenokārt vecākus cilvēkus un ko raksturo locītavu skrimšļa erozijas, kaula malu hipertrofija (osteofītiem), subhondrāla skleroze un virkne bioķīmisku un morfoloģisku izmaiņu sinoviālajā membrānā un locītavas kapsulā. Attīstītajās valstīs OA ir galvenais fiziskās nespējas iemesls. OA palielina veselības aprūpes izmaksas un pazemina dzīves kvalitāti. Palielinoties populācijas vecumam, artrīta izplatība pieaug. [1] OA ir biežākā hroniskā slimība vecumā. Tā attīstās vairāk nekā 80–90% cilvēku pēc 65 gadu vecuma. [2] Sekundāra OA attīstību veicina locītavu traumatiski bojājumi, anatomiski faktori, metabolas slimības un iekaisuma locītavu slimības. [3] OA ārstēšanas mērķis ir palēnināt slimības nepārtraukto progresēšanu un mazināt sāpes. Pētījumos konstatēts, ka glikozamīns un hondroitīnsulfāts palēnina slimības progresiju. [4; 5]
Ceļgala locītavas osteoartrīts ir visbiežāk sastopamā osteoartrīta forma. Vairāk nekā 10 miljoni ASV iedzīvotāju slimo ar šo slimību, un tas ir biežāk sastopamais invaliditātes cēlonis. Ceļgala locītavas osteoartrītu nevar izārstēt, bet var palīdzēt pārvaldīt tā simptomus. Mūsdienās arvien biežāk dažādu slimību pārvaldībā tiek lietotas medikamentu kombinācijas, arī ceļgala locītavas osteoartrīta pārvaldībā ir pētījumi par efektīvākajām medikamentu kombinācijām.
Sistēmas sarkanās vilkēdes (SSV) gadījumā var tikt bojāta jebkura sirds daļa – perikards, vadīšanas sistēma, miokards, vārstuļi, koronārās artērijas. Kardiovaskulārās sistēmas bojājumu prevalence ir virs 50%. Šajā klīniskajā gadījumā aprakstīta klasiska sarkanā vilkēde, un šī slimība ne vienmēr izpaužas tikai ar nieru bojājumu. Šoreiz tā aizgāja citu ceļu – pa smadzeņu asinsvadiem un pa endokardu, turklāt paciente ilgus gadus nesaņēma adekvātu terapiju.
Osteoartrīts ir visā pasaulē visbiežākā artrīta forma un viens no galvenajiem iemesliem sāpēm un invaliditātei. Simptomātisku osteoartrītu novēro 2–3% populācijas. Visbiežāk slimība kļūst simptomātiska 40–50 gadu vecumā, un gandrīz visiem cilvēkiem pēc 80 gadu vecuma var novērot osteoartrīta radioloģiskās izmaiņas, lai gan šīs izmaiņas var būt arī asimptomātiskas. Slimības plašā izplatība sabiedrībai rada ievērojamas izmaksas – gan tiešas (vizītes pie ārsta, medikamentu iegāde, ķirurģiska ārstēšana), gan netiešas (darbaspēju zudums u.c.).
Pacienta galvenā problēma un stacionēšanas iemesls bija monoartrīts. Attiecībā uz locītavām reimatoloģijā tā ir klīniski visnopietnākā situācija. Ir jāizslēdz gan trauma, gan septisks vai arī cita veida artrīts. Arī audzējs ir būtiska diferenciāldiagnoze, ko nedrīkstētu palaist garām.
Dr. Vladimirs Lavrentjevs: “Ja slimības gaita nav klasiska, mēs parasti domājam, vai dziļumā nav kāda cita slimība. Dažreiz, izmeklējot un ārstējot pacientu ar it kā pilnīgi skaidru diagnozi, parādās arī tādi simptomi, kas nav raksturīgi pamatslimībai. Šoreiz piedāvājam trīs klīnisko gadījumu piemērus un problēmas, ar ko bija jāsastopas.”
Ābele ziedonī. Tātad vēl viens pavasaris. Protams, Dr. INGŪNAI LIEPAI, Cēsu klīnikas valdes priekšsēdētājai, ir strukturēts darba kalendārs ar obligāto pasākumu ierakstiem. Un ir kalendārs ar ģimenes plānotajām aktivitātēm. Dr. Liepai medicīnā rit 46. gads, no tiem 26 gadi — slimnīcu vadītājas amatā. Vispirms Alojas slimnīcā, kura vairs nepastāv, tad 12 gadus Vidzemes slimnīcā Valmierā, beidzamos gandrīz 11 gadus — Cēsu klīnikā.
Šī gada 15. maijā darbu sākusi profesora Skrides Sirds klīnika ar pieredzējušo un augsti kvalificēto ārstu, māsu un veselības aprūpes speciālistu komandu.
Pērnā gada rudenī bērnu kardioloģe Dr. LUĪZE AUZIŅA četras nedēļas pavadīja Bostonas Bērnu slimnīcas kardioloģijas intensīvās terapijas nodaļā. Te viņai bija iespēja redzēt ne vien to, kā unikālā programmā tiek risinātas ļoti sarežģītas, kompleksas iedzimtas sirdskaites, bet arī organizatoriskas nianses, piemēram, cik ļoti tiek domāts par pacienta un viņa ģimenes emocionālo labsajūtu.
Par sāpēm mugurā dzīves laikā sūdzas līdz 80 % cilvēku. Tas ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki vēršas pie ģimenes ārsta, un arī galvenais darbnespējas iemesls pasaulē. [1; 2] Sāpes mugurā un jo īpaši muguras lejasdaļā ietekmē kā nodarbinātos un viņu ģimenes, tā arī vairākus industriālos sektorus un valstu ekonomiku. Muguras sāpju dēļ Lielbritānijā vidēji tiek zaudēti 4,9 miljoni, Zviedrijā — 28 miljoni, ASV — 100 miljoni darba dienu gadā. [2]
Pēcdzemdību periods pamatoti tiek uzskatīts par vienu no sarežģītākajiem, daudzpusīgākajiem un ārkārtīgi jūtīgiem apstākļiem sievietes dzīvē. Bērna piedzimšana var izraisīt dažādas spēcīgas emocijas no sajūsmas un prieka līdz bailēm un satraukumam. Diemžēl šo notikumu nereti aizēno psihisko traucējumu rašanās mātei.