Par uroloģi-onkoloģi DZINTRU LITAVNIECI, Liepājas reģionālās slimnīcas Uroloģijas nodaļas vadītāju, galvaspilsētas kolēģi saka: Dzintra ir viena no spēcīgākajām savas nozares pārstāvēm Latvijā un, tieši pateicoties viņai, Liepājas slimnīca ir visspēcīgākā uroloģijas jomā starp Latvijas reģionālajām slimnīcām. Pēc medicīnas studiju beigšanas jaunā daktere atgriezās dzimtajā pilsētā ar mērķi sevi pierādīt, nevis būt maza “skrūvīte” galvaspilsētā.
Nierakmeņu slimība (NAS) ir viena no biežākajām veselības problēmām mūsdienu sabiedrībā, tomēr tā ir pazīstama kopš senatnes. Revolucionāri sasniegumi minimāli invazīvo un neinvazīvo NAS ārstēšanas metožu attīstībā pēdējos 20 gados ievērojami atvieglojuši nierakmeņu likvidāciju. Tomēr, lai gan ar ķirurģiskām metodēm likvidē akmeni, slimības gaitu tās izmainīt nevar. Tā kā recidīvi ir visai bieži, svarīgi pacientam ar nierakmeņu slimību piedāvāt profilaktiskus pasākumus, lai novērstu jaunu akmeņu veidošanos.
Latvijas Urologu asociācijas prezidents EGILS VJATERS pārliecināts, ka viņš par Eiropas Urologu asociācijas Rezidentu apmācības komitejas viceprezidentu nav kļuvis gluži netīšām. Viņš vienmēr skaļi un skaidri pauž savu viedokli. Kolēģi to novērtē, tāpēc šobrīd E. Vjaters kopā ar citu valstu kolēģiem gādā par vienādiem uroloģijas rezidentu apmācības apstākļiem visās Eiropas slimnīcās.
Otrs biežākais vēža veids vīriešiem ir prostatas vēzis – lielākoties mazagresīvs, zema riska ļaundabīgs audzējs, kas visbiežāk neapdraud pacienta dzīvību. Lai prognozētu prostatas vēža tālākas attīstības risku pacienta veselībai, nozīmīga vieta ir jaunam slimības pārvaldīšanas veidam – aktīvai novērošanai.
2018.gadā gandrīz pusei no visiem pieaugušajiem pēc 20 gadu vecuma būs bijusi vismaz viena apakšējo urīnceļu simptomi epizode – aprēķināts, ka tie būs 2,3 miljardi cilvēku visā pasaulē un izplatība ar šiem simptomiem pieaugs par 18% vienas dekādes laikā, ziņo Britu Uroloģijas žurnālā (British Journal of Urology) publicēta pētījuma rezultāti.
Pēdējo gadu pētījumi pierādījuši, ka lielākā nozīme cilvēku savstarpējo kontaktu veidošanā sākotnēji ir redzei, kas mums veido 83% no informācijas daudzuma, otrā vietā paliekot ožai. Pētot dažādu sajūtu ietekmi uz mūsu izvēli, vispārēju un sākotnēju informāciju galvenokārt mēs saņemam ar redzi, bet izvēli – īpaši savstarpējos kontaktos – apzināti vai neapzināti pamato oža. Šis ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc urīna nesaturēšana, kas lielākoties neapdraud mūsu veselību, bet var jūtami vai nejūtami mainīt mūsu izdalīto smaržu, ir tik nozīmīga cilvēka dzīves kvalitātes problēma, izsaucot gan fiziskus, gan emocionālus traucējumus.
Nakts enurēze ir viena no pediatrijā visbiežāk sastopamajām patoloģijām. Primārās nakts enurēzes prevalence bērniem vecumā no 5 līdz 10 gadiem ir 9%, vairāk nekā 40% no viņiem slapina vairākas reizes nedēļā. Pietiekami ilgi pat mediķu sabiedrībā primāra nakts enurēze netika atzīta kā patoloģisks stāvoklis. Apkārtējo nosodošā attieksme un sabiedrības izolācija bērniem ar nakts urīna nesaturēšanu rada sekundāras psiholoģiskas problēmas, kuru dēļ daudziem bērniem dramatiski pazeminās pašapziņas līmenis.
Hroniskas sāpes tiek definētas kā sāpes, kas ilgst trīs mēnešus vai ilgāk, anatomiski lokalizējas iegurnī un ir pietiekami spēcīgas, lai radītu funkcionālu nespēju un būtu nepieciešama medikamentoza vai ķirurģiska ārstēšana. Hroniskas iegurņa sāpes visbiežāk ir izplatītas reproduktīvā vecuma sieviešu populācijā, vīriešiem biežākais hronisku iegurņa sāpju iemesls ir hronisks (nebakteriāls) prostatīts, hroniska orhalģija un prostatodīnija.
Labdabīga priekšdziedzera hiperplāzija (LPH) histoloģiski tiek definēta kā slimības process, ko raksturo labdabīga stromas un epiteliālo šūnu hiperplāzija prostatas periuretrālajā zonā. LPH ir viens no biežākajiem iemesliem, kas ietekmē vīriešu dzīves kvalitāti pēc 50 gadu vecuma. LPH nav dzīvību apdraudošs stāvoklis, tomēr tas var ievērojami pasliktināt dzīves kvalitāti. Neārstēta LPH var novest pie tādām dzīvību apdraudošām komplikācijām kā nieru funkcijas zudums, urosepse u.c.
Neirogēna urīnpūšļa (normāla urīnpūšļa funkciju traucē kādas neiroloģiskas patoloģijas un disfunkcijas, piemēram, trauma, insults, vispārējas neiroloģiskas saslimšanas vai bojājumi) pacientu noteikti ir gadījies uzklausīt dažādu specialitāšu ārstiem. Maija Doctus numurā varējāt lasīt par neirogēna urīnpūšļa definīcijām, patofizioloģiju, cēloņiem. Raksta turpinājumā - par diagnostiku un terapijas iespējām.
Metastātisks krūts vēzis joprojām ir neārstējama slimība, kuras ārstēšanas mērķi ir vērsti uz dzīvildzes pagarināšanu, slimības progresijas kavēšanu un dzīves kvalitātes saglabāšanu. Neskatoties uz strauju jaunāko sistēmisko terapiju attīstību, daļai pacienšu pēc vairākām terapijas līnijām tiek izsmeltas visas standarta ārstēšanas iespējas. Šādi pacienti ar multirezistentu slimību veido vienu no sarežģītākajām grupām onkoloģijā.
Liels, 24 gadus ilgs pētījums, kurā piedalījās vairāk nekā 8200 pieaugušo, liecina, ka liekā ķermeņa masa var paātrināt smadzeņu novecošanos, veicinot straujāku atmiņas, koncentrēšanās spēju un lēmumu pieņemšanas prasmju pasliktināšanos. Šī saistība bija īpaši izteikta cilvēkiem vecumā virs 65 gadiem, radot bažas par aptaukošanās ilgtermiņa ietekmi uz smadzeņu veselību.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
Osteoporotisko lūzumu ārstēšanas rādītāji saglabājas zemi, neskatoties uz dažādiem pieejamiem efektīviem medikamentiem, lai mazinātu gan iniciālu lūzumu risku, gan iespējamību lūzumam atkārtoties, ja tas jau noticis iepriekš. Izpētīts, ka pasaulē tikai 27 % sieviešu un 4 % vīriešu ar akūtu osteoporotisku lūzumu slimnīcā sniegtas rekomendācijas par medikamentozās terapijas sākšanu. Osteoporotiski lūzumi senioru vidū ir prevalējošais iemesls paaugstinātam mirstības riskam, tāpēc nozīmīgi slimību laicīgi atklāt un ārstēt. [1] Bet arī jau notikuša lūzuma un līdz šim nediagnosticētas osteoporozes gadījumā ir jārīkojas.
D vitamīna lietošana ikdienas praksē šobrīd jau ir kļuvusi diezgan pašsaprotama gan pacientam, gan klīnicistam. Taču neskaidrības saglabājas, kad jāizvēlas konkrēts D vitamīna preparāts, deva un forma, kā arī jāmonitorē mērķa sasniegšana. Būtiska nozīme izvēlē ir gan pacienta blakusslimībām un personīgajai izvēlei, gan iepriekšējai pieredzei efektivitātes rādītājos. Dr. Renāte Helda, endokrinoloģe ar plašu klīnisko pieredzi, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par individualizētu pieeju D vitamīna deficīta korekcijā un profilaksē.
