Ikvienas specialitātes ārstam ikdienas praksē ir gadījies uzklausīt pacienta sūdzības par urinācijas traucējumiem. Nereti cēlonis urinācijas traucējumiem ir kādas citas orgānu sistēmas saslimšana. Šoreiz uzmanība vērsta galvenokārt urīnpūšļa funkcijas traucējumiem, kam pamatā ir kāda neiroloģiska saslimšana. Raksta mērķis ir iepazīstināt ar neirogēnu urīnpūsli – definīcijām, patofizioloģiju, cēloņiem, klīniskajām izpausmēm un terapijas iespējām.
Varikocēle un testikulārā funkcija, spermas kvalitātes pasliktināšanās, multifaktorālā patofizioloģija, diagnostika, ārstēšanas metodes šodien un nākotnē – diskusijas turpinās arī par varikocelektomiju kā vīriešu infertilitātes ārstēšanas metodi. Nav vienota viedokļa, kāda būtu pareizā ārstēšanas taktika, tāpēc pagaidām katrs speciālists vadās pēc personiskās pieredzes, uzskatiem, iegūtās informācijas no dažādiem literatūras avotiem un pētījumu rezultātiem, kā rīkoties, diagnosticējot varikocēli, lai novērstu iespējamo infertilitātes attīstību.
Urodinamiski izmeklējumi ir funkcionālu izmeklējumu kopums, ko izmanto pacientiem ar dažādiem urinācijas traucējumiem un apakšējo urīnceļu simptomiem. Liela daļa šo pacientu cieš no urīna nesaturēšanas, tāpēc raksta mērķis ir iepazīstināt ar funkcionālās diagnostikas veidu – urodinamiskiem izmeklējumiem, metodes darbības pamatprincipiem un to lomu, izmeklējot pacientus ar urīna nesaturēšanu.
Demonstrācijas mērķis: smaga komplicēta urīnceļu infekcija; urosepse ar akūtu nieru mazspēju, bet labu iznākumu. Slimības gaitu un ārstēšanu nopietni sarežģīja osteomielīts pēc traumas – salauzta kājas pirksta –, kas radīja jautājumus un diskusiju par imūnsupresijas ģenēzi pacientam.
Cirkumcīzija – vīriešu dzimumlocekļa priekšādiņas rezekcija jeb apgraizīšana – ir viena no biežāk veiktajām uroloģiskajām operācijām pasaulē. Tomēr cirkumcīzijas biežuma ziņā dažādās populācijās ir ievērojama atšķirība. Tās prevalence lielā mērā ir atkarīga no reliģiskiem, etniskiem, socioekonomiskiem un daudziem citiem faktoriem. ASV neonatālā cirkumcīzija sevišķi populāra bija pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, sasniedzot pat līdz 90% jaundzimušo zēnu. Šobrīd tā svārstās 65 un 82 procentu robežās. Savukārt Eiropas valstīs, Centrālamerikā un Dienvidamerikā, kā arī Āzijā cirkumcīziju izdara salīdzinoši retāk.
Ar urīnceļu obstrukciju saprot mehānisku vai funkcionālu šķērsli urīnceļos, kas traucē normālu urīna derivāciju. Vieglos gadījumos tā var izpausties tikai kā subjektīvas sūdzības, smagos – draudēt ar komplikācijām, piemēram, nieru mazspēju. Izšķir augšējo (nieres, ureters) un apakšējo urīnceļu (urīnpūslis un zemāk) obstrukciju. Ilgākā laika posmā šīs obstrukcijas rada virkni simptomu, noviržu un problēmu, ko apvieno apzīmējums – urīnceļu obstruktīvais sindroms.
Literatūrā nav apkopojošu datu par saslimstību Eiropā, bet Amerikas Savienotajās Valstīs tie ir līdz 7 miljoniem apmeklējumu gadā saistībā ar urīnceļu infekciju un līdz 2 miljoniem vizīšu pie ārsta, kas saistītas ar cistītu. Aptuveni 15% no visām gada laikā izrakstītajām antibiotikām tiek lietotas saistībā ar urīnceļu infekciju.
Pēc literatūras datiem, Rietumeiropā sievietes ar stresa urīna inkontinenci līdz nonākšanai pie ārsta slimo ilgstoši – 60% no pacientēm vairāk nekā četrus gadus. Vismaz 25%, nesaņemot adekvātu terapiju piecu gadu laikā, no tālākas terapijas atsakās. [1] Latvijā stāvoklis ir daudz nopietnāks. Divas trešdaļas no konsultētajām pacientēm slimo vismaz piecus līdz desmit, daudzas – 20-30 gadus. Liela daļa pārtrauc izmeklēšanu un ārstēšanu jau pēc pirmās vizītes, lai gan diagnostikas un ārstēšanas iespējas, lai atrastu pareizāko risinājumu pat vissarežģītākajos gadījumos, ir pietiekami plašas.
Metastātisks krūts vēzis joprojām ir neārstējama slimība, kuras ārstēšanas mērķi ir vērsti uz dzīvildzes pagarināšanu, slimības progresijas kavēšanu un dzīves kvalitātes saglabāšanu. Neskatoties uz strauju jaunāko sistēmisko terapiju attīstību, daļai pacienšu pēc vairākām terapijas līnijām tiek izsmeltas visas standarta ārstēšanas iespējas. Šādi pacienti ar multirezistentu slimību veido vienu no sarežģītākajām grupām onkoloģijā.
Liels, 24 gadus ilgs pētījums, kurā piedalījās vairāk nekā 8200 pieaugušo, liecina, ka liekā ķermeņa masa var paātrināt smadzeņu novecošanos, veicinot straujāku atmiņas, koncentrēšanās spēju un lēmumu pieņemšanas prasmju pasliktināšanos. Šī saistība bija īpaši izteikta cilvēkiem vecumā virs 65 gadiem, radot bažas par aptaukošanās ilgtermiņa ietekmi uz smadzeņu veselību.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
Osteoporotisko lūzumu ārstēšanas rādītāji saglabājas zemi, neskatoties uz dažādiem pieejamiem efektīviem medikamentiem, lai mazinātu gan iniciālu lūzumu risku, gan iespējamību lūzumam atkārtoties, ja tas jau noticis iepriekš. Izpētīts, ka pasaulē tikai 27 % sieviešu un 4 % vīriešu ar akūtu osteoporotisku lūzumu slimnīcā sniegtas rekomendācijas par medikamentozās terapijas sākšanu. Osteoporotiski lūzumi senioru vidū ir prevalējošais iemesls paaugstinātam mirstības riskam, tāpēc nozīmīgi slimību laicīgi atklāt un ārstēt. [1] Bet arī jau notikuša lūzuma un līdz šim nediagnosticētas osteoporozes gadījumā ir jārīkojas.
D vitamīna lietošana ikdienas praksē šobrīd jau ir kļuvusi diezgan pašsaprotama gan pacientam, gan klīnicistam. Taču neskaidrības saglabājas, kad jāizvēlas konkrēts D vitamīna preparāts, deva un forma, kā arī jāmonitorē mērķa sasniegšana. Būtiska nozīme izvēlē ir gan pacienta blakusslimībām un personīgajai izvēlei, gan iepriekšējai pieredzei efektivitātes rādītājos. Dr. Renāte Helda, endokrinoloģe ar plašu klīnisko pieredzi, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par individualizētu pieeju D vitamīna deficīta korekcijā un profilaksē.
