PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Perfekcionists. Ķirurgs onkologs Andrejs Srebnijs

G. Gauja
Perfekcionists. Ķirurgs onkologs Andrejs Srebnijs
Kamēr ķirurga onkologa Andreja Srebnija bērnības draugi skraidīja apkārt blēņodamies, mazais Andrejs daudz labprātāk šķirstīja biezo “Praktizējoša ārsta rokasgrāmatu” un sapņoja kļūt par ārstu. Sapnis ir piepildījies – viņš ir viens no vadošajiem Latvijas Onkoloģijas centra ķirurgiem. Īpaši specializējies krūts vēža ārstēšanā un krūšu rekonstrukcijā pēc operācijas. Savas darbības laikā veicis nu jau vairāk nekā 7000 operāciju un pēc ilgajiem gadiem onkoloģijā sapratis, ka vairs nespēj būt ateists kā jaunībā.

Savulaik jaunībā topošo mediķi Andreju Srebniju uztrauca jautājums - vai ārsts ir pietiekami vīrišķīga profesija. Visriņķī uz šo amatu tiecās lielākoties tikai sievietes. Lai iznīdētu sevī šaubas par šo it kā diskutablo jautājumu un vienlaikus tomēr īstenotu sapni par ārsta karjeru, Andrejs izlēma specializēties ķirurģijā. Jo ķirurgs tomēr šķitis vairāk vīrietis. Rādās, izvēle attaisnojusies. Tikko nosvinējis 50 gadu jubileju, iesirmais ķirurgs izskatās ar dzīvi un savu veikumu visai apmierināts.

Tikai piecu gadu vecumā, bet jau dakteris un skaistu māsiņu sabiedrībā Tikai piecu gadu vecumā, bet jau dakteris un skaistu māsiņu sabiedrībā
Tikai piecu gadu vecumā, bet jau dakteris un skaistu māsiņu sabiedrībā

Personiskie faili

Malkojam pa tasei rūgtas kafijas Andreja nelielajā darba kabinetā Latvijas Onkoloģijas centrā. Aiz loga lietus gāž kā ar spaiņiem. Aiz durvīm dzirdami klusi personāla soļi, mierīga pēcpudiena. Ap šo laiku plašajos gaiteņos iestājas tāds kā miers, gaidot rītu, kad rosība atsāksies ar jaunu sparu.

Andrejam šodien brīvdiena, ilgi gaidītais atvaļinājums ir sācies. Tomēr mirkli pirms intervijas viņš, ģērbies baltajā virsvalkā, palātā runājas. Pacients ir priecīgs - kā allaž, kad dakteris negaidīti ienācis aprunāties. Tāds nu reiz ir dakteris Andrejs: ja iegriezies slimnīcā - noteikti jāparunājas arī ar slimniekiem. Viņš atzīst: "Agrāk regulāri nācu uz slimnīcu arī sestdienās, vienkārši tā bijis ierasts. Taču ar laiku tomēr esmu iemācījies nodalīt to laiku, kas pienākas slimnīcai, no laika, kas domāts ģimenei. Tas gan prasījis ne mazums gadu un pūļu."

Dakteris Andrejs ir viens no visvairāk operējošiem Latvijas Onkoloģijas centra ķirurgiem. Viņš rāda lielus papīra ruļļus, kur, gadiem ejot, rūpīgi uzskaitījis visas veiktās operācijas - vidēji vairāk nekā 320 gadā. Viņam patīk redzēt sava darba rezultātu un zināt, cik cilvēkiem ir palīdzējis. Viņš esot no tiem, kam patīk strādāt ne tikai ar galvu, bet arī rokām. Varbūt tāpēc arī mājās nekad netiek saukti krānu un vadu meistari, jo Andrejam visu patīk paveikt pašam.

No politiskajām batālijām viņš cenšas turēties pa gabalu. "Es neesmu godkārīgs," uzsver A. Srebnijs, kad vaicāju, kādi ir viņa profesionālie stimuli. Varbūt tieši tāpēc jo­projām neuzrakstīta gaida doktora disertācija, jo... neesot motivācijas, labāk šo laiku veltīt kam citam. Un vēl dakteris Srebnijs vairākkārt uzsver: "Nevaru atļauties kaut kādu haltūru - tāds raksturs. Ja pie kaut kā ķeros, tad visam jābūt perfekti." Laikam tāpēc lielākais dzinulis ir pašcieņa, izjūta, ka darbs padarīts godīgi.

“Jaunā daktera dzimšana” – trakie studenta gadi, kad A. Srebnijs it kā to vien esot darījis kā mācījies “Jaunā daktera dzimšana” – trakie studenta gadi, kad A. Srebnijs it kā to vien esot darījis kā mācījies
“Jaunā daktera dzimšana” – trakie studenta gadi, kad A. Srebnijs it kā to vien esot darījis kā mācījies

Likumsakarīgais pavērsiens

Jaunībā Andrejs bez grūtībām iestājās Medicīnas institūtā. Kaut gan foto no personīgā arhīva stāsta ko citu, viņš apgalvo - mācījies cītīgi. Spējis aizmirst par izklaidēm un draugiem un nodoties medicīnas džungļiem. Visu studiju laiku paralēli strādājis ātrajā palīdzībā. Sākumā bijis sanitārs, tad feldšeris, vēlāk jau ārsts. Jau tad iemācījies, kā apieties ar pacientiem. Pēc institūta norīkots darbā Jelgavas centrālajā slimnīcā, kur pavadījis sešarpus gadu. Šo laiku atceras kā ļoti vērtīgu - tieši tolaik ieguvis daudz pamatīgu zināšanu un pareizo attieksmi pret medicīnu, kā arī sācis lūkoties onkoloģijas virzienā. Kāpēc tā? "Tas bija izaicinājums. Onkoloģijā tomēr ir plašākās un sarežģītākās operācijas."

Kaut arī diploms jau kabatā, Andrejs daudz mācījies, apmeklējis kursus un seminārus. Katru dienu pa ceļam vilcienā uz Jelgavu lasījis, un to daudz dara vēl jo­projām. Andrejs smejas: "Sen jau vairs nav vajadzības operējot līst anatomijas atlantā. Taču, kad sāku strādāt onkoloģijā ar kaut ko jaunu, piemēram, operēt aknas vai barības vadu, nekautrējos, paņēmu grāmatu un pirms operācijas lasīju. Tagad šādas vajadzības vairs nav. Tomēr, ja gadās kāda nestandarta situācija, vēl joprojām skatītos literatūrā."

Operējot kopā ar ilggadējo pārinieku dr. Egilu Purmali Operējot kopā ar ilggadējo pārinieku dr. Egilu Purmali
Operējot kopā ar ilggadējo pārinieku dr. Egilu Purmali

Onkovilinājums

Par darbu Latvijas Onkoloģijas centrā Andrejs ir apzināti cīnījies. Jau no Jelgavas braukājis uz Rīgu, interesējies, darbojies brīvprātīgi un, kad atbrīvojusies vieta, ar prieku pārnācis te operēt. Tagad šeit nostrādāti jau gandrīz 20 gadi, un 2006. gadā Andrejs atzīts par Onkoloģijas centra tā gada labāko ārstu. "Ķirurgam jābūt telpiskai domāšanai. Ir jājūt - ja uzliksi šuvi, kā tas izskatīsies no visām pusēm. Ja cilvēks to neprot - ir grūtāk operēt, viņš tikai pēc tam ierauga, kas no viņa darba iznācis. Tās ir iedzimtas domāšanas īpatnības - cilvēkam tās vai nu ir, vai nav. Tas arī izskaidro, kāpēc ir ļoti labi ķirurgi un tādi, kas cenšas, bet tik labi neizdodas. Taču galvenais - var panākt ļoti daudz, ja to grib. Tāpat kā sportā - nepieciešami 90 procenti darba un tikai desmit procenti talanta," saka Andrejs.

Jautāts par vēža cēloni, Andrejs ir izvairīgs - viņš neesot pētnieks. Tomēr skaidrs, ka onkoloģija ir imūnsistēmas defekts. Katrā organismā regulāri rodas audzēja šūnas, bet organisms pats tās atpazīst un iznīcina. Ja tas nenotiek - attīstās audzējs. Skatoties uz pacientiem, viņš nevar visiem noteikt kādu kopīgu pazīmi, tomēr šo to ir ievērojis. "Bieži krūts vēža slimnieces ir jaunas sievietes, kam nesenā pagātnē bijis spēcīgs emocionāls pārdzīvojums - psihiska trauma, piemēram, nomiris vai aizgājis vīrs, nomiris bērns. Drīz pēc tam sievietei radusies onkoloģiska slimība un parasti ar visai sliktu prognozi - organisms necīnās, un sieviete var ātri aiziet no šīs dzīves."

A. Srebnijs kongresā Lietuvā ar kolēģiem: savu skolotāju un nodaļas vadītāju V. Januškeviču,  doc. G. Trofimoviču un S. Januškeviču A. Srebnijs kongresā Lietuvā ar kolēģiem: savu skolotāju un nodaļas vadītāju V. Januškeviču,  doc. G. Trofimoviču un S. Januškeviču
A. Srebnijs kongresā Lietuvā ar kolēģiem: savu skolotāju un nodaļas vadītāju V. Januškeviču, doc. G. Trofimoviču un S. Januškeviču

Dakteris Srebnijs veic dažādas operācijas. Gan lielas: aizkuņģa dziedzera, barības vada, zarnu trakta operācijas, gan minētās krūts vēža operācijas. Onkologs īpaši interesējas par piena dziedzeru plastisko un rekonstruktīvo ķirurģiju. Jo sarežģītāk, jo lielāks gandarījums. Ārpus darba slimnīcā viņš pieņem pacientus arī privātpraksē Biķernieku slimnīcā. Pēdējos gados daudz nodarbojies tieši ar krūts rekonstruēšanu. "Es bieži saglabāju krūtis tad, kad citi varbūt to nedara. Man patīk krūts operācijas, jo tajās varu izdarīt labāk un citādi, nekā ir pieņemts," saka ķirurgs onkologs. Vienlaikus viņš uzsver, ka valsts it kā apmaksā rekonstrukcijas, bet tas nenotiek līdz galam. Piemēram, valsts apmaksā vienas krūts implantu, bet neapmaksā otras krūts korekciju. Ar implantu vienai krūtij ir līdzēts, tā izskatās "kā jaunai meitenei", tikmēr otra krūts bieži paliek tālu no glancēto žurnālu standarta. Līdz ar to arī ar otru krūti kaut kas ir jādara, bet to valsts vairs neapmaksā. Operējot krūtis, ir labi redzēt, kā mainās sieviešu pašapziņas līmenis, jo ikdienā jāsastop daudzas pacientes, kam krūšu problēmu dēļ ir smaga depresija.

Dvēseļu ķirurgs

Dakteris Srebnijs ir no tiem ārstiem, kas ļoti daudz runā ar pacientiem un viņu tuviniekiem. Atmiņā gan vairāk paliekot tie, kuriem bijuši kādi sarežģījumi un par kuru dzīvību Srebnijs dabūjis cīnīties un klusībā notraukt kādu asaru. Vai arī tie, ar kuriem bijis grūti strādāt emocionāli. Nereti gadoties pacienti, kas vēlas diriģēt parādi, nepiekrīt dakterim, grib paši noteikt diagnozi sev, taču ar šādiem pacientiem dakteris ir iemācījies runāt. Parasti pēc dažām dienām pacients jau ir mainījis savas domas un piekrīt plānotajai ārstēšanai.

Operāciju zālē, kad strādā dr. A. Srebnijs, pieklājīgo klusumu mēdz pāršķelt anekdošu izraisīti smiekli Operāciju zālē, kad strādā dr. A. Srebnijs, pieklājīgo klusumu mēdz pāršķelt anekdošu izraisīti smiekli
Operāciju zālē, kad strādā dr. A. Srebnijs, pieklājīgo klusumu mēdz pāršķelt anekdošu izraisīti smiekli

Svarīgi ārstniecības procesā vienmēr teikt pacientam patiesību, lai cik nelāga tā būtu. Kādreiz varot arī nepateikt visu patiesību cilvēkam, kas ir neizārstējams, un ir skaidri jūtams, ka viņš šo patiesību negrib zināt. To varot noprast sarunas laikā: vai nu cilvēks visu patiesību grib zināt līdz galam, vai arī izvairās no tās. Nepilnas patiesības gadījumā Andrejs arī neejot virsū pacientam ar skarbo vēsti. Tad nelāgo procesu var raksturot kā audzēju, nelietojot vārdus ļaundabīgs un vēzis. Var pateikt maigāk, piemēram - audzēja šūnas, un to cilvēks var saprast divējādi. Ja slimnieks izvēlējies šādu taktiku, tad patiesība tiek stāstīta tuviniekiem, jo "kādam vienmēr jāzina visa patiesība" - tā Andrejs.

Viņš atceras, ka padomju gados nebija pieņemts teikt patiesību un ārsts, pat ja viņam to prasīja, vienalga neteica visu, un tas nebija pareizi. Reiz par šādu rīcību Andrejs dabūjis stingru mācību un kopš tiem laikiem apsver katru vārdu, ko saka pacientam.

"Savulaik manā praksē bijuši vismaz divi gadījumi vēl padomju laikos, kad cilvēks ar neārstējamu vēzi atnāk pēc kāda laika, veltīgi iztērējot daudz spēka un kādreiz  arī naudas un saka: bet, dakter, kāpēc jūs nepateicāt patiesību... es būtu citādi saplānojis savu dzīvi! Un uz to man nebija atbildes, jo viņam bija taisnība... Varbūt viņam bija sakārtojami kādi finansiāli vai mantojuma jautājumi, varbūt bērni citādi jāaudzina. Cilvēkam ir lietas, kas jāzina obligāti." Pats dakteris noteikti izvēlētos zināt visu, jo "es nepaļaujos uz likteni, es pats turu savu likteni rokās".

Ceļojuma laikā ar ģimeni Ungārijā, Budapeštā – no augšas viss labāk redzams! Ceļojuma laikā ar ģimeni Ungārijā, Budapeštā – no augšas viss labāk redzams!
Ceļojuma laikā ar ģimeni Ungārijā, Budapeštā – no augšas viss labāk redzams!

Vēzis, Dievs un psihoterapeits

Diemžēl ne vienmēr pacientu izglītības līmenis iet kopsolī ar viņu rīcību. Dažkārt gadās pārsteigumi. Ir cilvēki, kas nekad nepievērš uzmanību ķermeņa sūdzībām. Pat ja sūdzības ilgst gadu, divus, turklāt pastiprinās. Paradoksāli, bet bieži vien nerūpēšanās par savu organismu ir raksturīga skolotājiem. Ķirurgs stāsta: "Manā praksē bija gadījums, kad slimnīcā nokļuva skolotāja, kam bija krūts vēzis jau ar sabrukumu - smirdīgu audzēju, bet agrāk viņa nebija meklējusi nekādu medicīnisko palīdzību. Acīmredzot cilvēkiem ir bail..."

Daudz laika prasa cilvēki, kas atnāk uz konsultāciju, uzklausa dakteri, bet nepiekrīt ārstēties. Pirms gada slimnīcā ieradusies sieviete, kam bija krūts vēzis ar sabrukumu - "viņa atnāca ar hemoglobīnu "pieci" (kas ir viena trešdaļa no normas) un asiņošanu un nepiekrita nekādai ārstēšanai, bet tajā pašā laikā jautāja, vai varu apturēt asiņošanu! Prasu, kāpēc viņa tā rīkojas. Dievs, lūk, tā esot izlēmis, tāds liktenis! Bet kāpēc tad jūs gribat apturēt asiņošanu, ja Dievs tā izlēmis, varat gulēt un gaidīt, kamēr noasiņosit! Nē, tas būšot pārāk ātri. Bet vai jums nešķiet - ja esat ticīgs cilvēks un jums ir iespēja sev palīdzēt, bet jūs to nedarāt, tad jūs izdarāt pašnāvību? Tas taču grēks!" Pēc šīs sarunas sieviete tomēr piekritusi operācijai. Šādi darbā gribot negribot ir jāapvieno ķirurga un psihoterapeita funkcijas.

Ālandu salas. Loms, kam draud anatomiski  precīza uzšķēršana Ālandu salas. Loms, kam draud anatomiski  precīza uzšķēršana
Ālandu salas. Loms, kam draud anatomiski precīza uzšķēršana

Onkoloģijas pacienti diezgan bieži piesaucot Dieva vārdu. Lielākoties ar cerību, nevis niknumu. Slimnīcā iespējams apmeklēt dievkalpojumus, un cilvēki to izmanto. Savā darbā dakteris novērojis, ka atšķiras tie pacienti, kas tic Dievam, no neticīgajiem. Cilvēki vispār ļoti dažādi uztver domu par ļauno slimību - daži ar paniskām bailēm, citi diezgan mierīgi. Tomēr kopumā ticīgajiem esot mazliet vieglāk - ir kāds, pie kā vērsties, ir papildu cerība. Pats dakteris Srebnijs ilgus gadus bijis ateists un nav ticējis nevienam, izņemot sevi. Taču uz baznīcu viņu aizvedusi otrā sieva, kad iesvētīta abu laulība. "Nevar teikt, ka es būtu dziļi ticīgs cilvēks. Uz dievkalpojumiem es neeju, bet citkārt man ir tāda iekšēja vajadzība aiziet uz baznīcu un vienkārši pastāvēt. Es pat nezinu, kas man jāsaka, bet es pastāvu, un man paliek vieglāk. Īpaši, ja ir kādi grūti brīži. Laikam jau tur augšā kāds ir."

Srebniju klans un zivju anatomija

Sarunas laikā Andrejs sazvanās ar sievu, kas tur roku uz pulsa par svarīgākajām abu dzīves niansēm, un pēc tam saka - "sieva ir mana stiprā aizmugure". Dakterim maz laika nepieciešams tikai sev, tāpēc lielāko daļu ārpus darbalaika viņš pavada ar ģimeni: sievu Tatjanu un abiem dēliem pusaudžiem - Pāvelu un Alekseju. Ar sievu esot reti paveicies - viņa vīru ļoti atbalsta visās darba lietās, un ar neviltotu smaidu sejā ārsts saka: "Viņa ir cilvēks, kas šai pasaulē ir radīts tieši man." Abi iepazinušies Gaiļezera slimnīcā, kur sieva tolaik strādājusi par feldšeri. Visiem kopā ļoti patīk ceļot pa pasauli, īpaši siltajām zemēm. Piemēram, pagājušajā vasarā ģimene kopā ar draugiem devusies trakā trīs nedēļu braucienā pa Eiropu ar auto, un ceļojuma laikā iepazīts krietns skaits valstu un to īpatnību, par vislabāko atzīta skaistule Horvātija un Krkas pussala. Vēl dakterim ir dvīņu meitas no pirmās laulības, kas pagaidām nedomā par Andreja iecelšanu vectēva godā. Taču tas esot laika jautājums.

Ja dakteris tomēr nav ne slimnīcā, ne mājās - tātad viņš dzenā bumbiņu tenisa kortos vai arī ir devies ar draugiem makšķerēt. Šīs abas nodarbes ir viņa iecienītākās. "Tagad ārstiem modē ir slēpošana, bet es neslēpoju - man nepatīk. Man nav vajadzīgs adrenalīns, turklāt ir bail nokļūt zem kāda ķirurga skalpeļa," smejas Andrejs. Vasarā trīs reizes nedēļā viņš spēlē tenisu ar kolēģiem ārstiem, regulāri piedalās Ārstu līgas turnīros un sacensībās. Pēc tenisa viņš jūtas brīvs no liekajām emocijām un ir gatavs darbam.

Ja ir silts laiks, Andrejs dodas ar draugiem makšķerēt. Reizi gadā viņš brauc pēc loma uz Ālandu salām. Tā ir pasaule, kur sieva netiek ielaista, - bet viņa arī īpaši necenšoties tajā iespraukties. Tur Andrejs mēdz nodoties vientulīgām zivju medībām. Pēc tam gan viņam jātīra ne vien savas, bet arī draugu noķertās zivis, jo šajā procesā no svara viņa ķirurga talants - Andrejs uzšķēržot zivis ar anatomisku precizitāti, pirms tam rūpīgi diagnosticējis zivs veselības stāvokli.

Foto: Andris Gauja un no personīgā arhīva