Šajā rakstā autors centies parādīt D vitamīna iespējamo protektīvo lomu diabēta, īpaši 1. tipa cukura diabēta attīstībā. Autors atgādina, ka D hipovitaminoze ir plašāk izplatīta, nekā mēs to ikdienā atceramies. Iespējams, pārāk reti tiek veikta D vitamīna analīze asinīs. D vitamīna pozitīvā nozīme imūnsistēmas modulācijās - kavēt insulītu -, šķiet, nav apstrīdama. Varbūt tas tiešām būtu jāņem vērā, kūrējot grūtnieces un bērnus agrīnā vecumā, vairāk ordinējot zivju eļļu vai citus D vitamīna preparātus.
D vitamīna daudzumu ietekmējošie faktori
Aktīvais D vitamīns principā ir endogēni producēts hormons, tomēr tā daudzums cilvēka organismā visai cieši saistīts ar dažiem ārējiem apstākļiem - cik daudz cilvēks ir pakļauts insolācijai (konkrēti - UV starojumam) un cik daudz D vitamīna ir viņa ikdienas uzturā.
D vitamīns un UV starojums
UV staru ietekmē ādā no 7-dehidroholesterola veidojas holekalciferols jeb D3 vitamīns. Diemžēl civilizētais cilvēks vairāk dzīvo un strādā telpās nekā zem atklātām debesīm. Apģērbs, ādas krēmi un tumšs ādas iedegums kavē UV staru penetrāciju un ierobežo D vitamīna produkciju.
D vitamīns un uzturs
Cilvēka ikdienas uzturā mēdz būt samērā maz produktu, kas būtu tieši bagāti ar D vitamīnu, piemēram, mencu aknas, treknas zivis, olu dzeltenums. Ar dzīvnieku valsts produktiem uzņemam pārsvarā D3 vitamīnu, ar graudaugiem un citiem veģetāriem produktiem - D2 vitamīnu jeb ergokalciferolu.
Malabsorbcija un bariatriskā ķirurģija ievērojami samazina ar uzturu uzņemtā D vitamīna daudzumu. Īpašs D vitamīna saistītājs proteīns (DBP) šos vitamīnus pēc pirmās hidroksilācijas aknās kā 25-hidroksi-D3 "aiznes" uz nierēm, kur tos proksimālajos tubuļos enzīms 1a hidroksilāze vēlreiz hidroksilē, iegūstot 1,25-dihidroksi-D3 jeb t.s. aktīvo D vitamīnu kalcitriolu. Nelielā daudzumā 1a hidroksilāze atklāta arī placentā, makrofāgos, monocītos.
Ir vispār atzīts, ka D hipovitaminoze mūsu civilizētajā pasaulē ir plaši izplatīta. Raksta, ka tā esot ieguvusi endēmisku raksturu, kaut daļa pārtikas produktu ražošanas procesā tiek īpaši vitaminizēta, piemēram, margarīns u.c. [1]
D vitamīns un cukura diabēts
D vitamīns un 1. tipa cukura diabēts
Pievēršoties tieši raksta tēmai, kā pirmie jāmin senie novērojumi, ka saslimstība gan ar 1. tipa cukura diabētu, gan ar D hipovitaminozi ir retāka zemēs, kur ir vairāk saules, piemēram, Grieķijā, un saslimstība pakāpeniski pieaug, tuvojoties poliem, kur saules mazāk, piemēram, Somijā. [3] Var iebilst, ka šajās zemēs atšķiras uztura paražas, darba un sadzīves apstākļi, vēl arī citi aspekti, tomēr sakarība vairs nešķita nejauša, kad atklāja, ka D vitamīna receptori (VDR) ir ne vien zarnās, kur to ir visvairāk, bet arī pankreata saliņu ß-šūniņās un imūnsistēmā - T un ß limfocītos, monocītos, makrofāgos un citur. [4] UV starojuma, respektīvi, D vitamīna labvēlīgo efektu, pasargājot no saslimšanas ar 1. tipa cukura diabētu, var neapstrīdēt. [5] Ar dažādām norisēm modulējot imūnsistēmas aktivitāti, aktīvais D vitamīns sargā ß-šūniņas no imūnsistēmas agresivitātes, tā kavējot 1. tipa cukura diabēta attīstību. [6]
Pētījumos in vitro redzams, ka antivielu/antigēna konfliktā kalcitriols mazina ß-šūniņu antigenitāti. [7] Kalcitriols spēj pasargāt arī pankreata saliņu šūniņas no citokīnu inducētas apoptozes. [8]
Virknē pētījumu pierādīts, ka kalcitriols caur dažādiem mehānismiem kavē diabēta attīstību vai uzlabo diabēta gaitu eksperimenta dzīvniekiem. [10] Tas pats ir novērots arī cilvēkam, piemēram, LADA gadījumā ir uzlabojusies ß-šūniņu funkcija, palielinājies C peptīda daudzums. [11]
Pētījumos vecumgrupā līdz 14 gadiem novērots, ka, pirmajā dzīvības gadā dodot bērnam D vitamīnu, saslimstības risks ar 1. tipa cukura diabētu samazinās par 33%. [12]
Dodot mencu aknu eļļu vai citu D vitamīna preparātu grūtniecei un bērnam pirmajā dzīvības gadā, saslimstības riska samazināšanos novērojuši arī citi autori: novērojot bērnus līdz 15 gadu vecumam [13], novērojot līdz 31 gada vecumam. [14] Tomēr ir arī pētījumi, kur šo labvēlīgo efektu nav izdevies apstiprināt.
D vitamīns un gestācijas diabēts
Ir zināms, ka grūtniecība, it īpaši, ja bijušas vairākas dzemdības, disponē uz t.s. gestācijas diabētu. Tuvākajos vai vēlākajos gados šīm sievietēm nereti manifestējas permanents 2. tipa cukura diabēts. Grūtniecēm samērā bieži novēro lielāku vai mazāku D hipovitaminozi. [14] Grūtniecībā mēdz būt paaugstināta insulīna rezistence, kas korelē ar D hipovitaminozi. [15] D hipovitaminoze grūtniecei bez klasiskajām negācijām kaulu sistēmā vēl palielina iespēju mātei saslimt ar gestācijas diabētu un vēlāk arī iespēju bērnam saslimt ar 1. tipa cukura diabētu. [16] Vienā ziņojumā redzams, ka akūtā mēģinājumā ar kalcitriola injekciju grūtniecei ar gestācijas diabētu patiešām pazeminājās tukšās dūšas glikēmija, vienlaikus pazeminoties arī insulīna līmenim, respektīvi, aktīvais D vitamīns grūtniecei bija uzlabojis jutīgumu uz insulīnu.
D vitamīns un 2. tipa cukura diabēts
2. tipa cukura diabēta biežākais riska faktors mēdz būt adipozitāte, savukārt adipozitāti bieži pavada D hipovitaminoze. [17] Varbūt daļēji tas ir tāpēc, ka taukaudi spēj uzglabāt daudz D vitamīna, kas tādā veidā kļūst bioloģiski mazaktīvs. Savukārt D vitamīns adipocītos palielina kalcija daudzumu, kas stimulē lipoģenēzi, - veido jas circulus vitiosus mehānisms. Tā vai citādi, bet D hipovitaminoze bieži pavada metabolo sindromu un 2. tipa cukura diabētu. [18; 19] Šie pētījumi pārliecina.
Tomēr D vitamīna palielinājums uzturā vai terapijā atsevišķos pētījumos ir ar atšķirīgu efektu. Plašā pētījumā sievietēm ar vidējo vecumu 46 gadi D vitamīns 800 IU dienā, salīdzinot ar 200 IU dienā, samazināja saslimstības risku ar 2. tipa cukura diabētu par 23%. [20]
Samērā īslaicīgi eksperimenti D hipovitaminozes gadījumos ar palielām D vitamīna devām arī rādīja pozitīvu efektu gan eksperimentos ar dzīvniekiem, gan klīnikā - palielinātu insulīna (C peptīda) sekrēciju, samazinātu FFA līmeni asinīs, mazāku insulīna rezistenci, kā arī uzlabotu insulīna sensitivitāti. [21]
Tomēr vairākos citos pētījumos, dodot D vitamīnu pieļaujamās devās, 2. tipa cukura diabēta saslimstības risks, incidence vai diabēta gaita (glikēmija u.c. rādītāji) būtiski nemainījās.
D vitamīns un cukura diabēta komplikācijas
Diskutējot par iespējami labvēlīgu D vitamīna nozīmi diabēta komplikāciju ziņā, jāpiemin pētījums no kardiologu un vitaminologu prakses, ka D hipovitaminoze visai bieži atrasta gan arteriālās hipertensijas, gan aterosklerozes, insulta un infarkta slimniekiem. Ir pierādīts, ka, pievienojot terapijā D vitamīnu, tiek gūts pozitīvs efekts neatkarīgi no tā, vai fonā ir vai nav bijis diabēts. [22]
Domājot par D vitamīna saistību ar diabēta komplikācijām acīs, jāmin vērojumi vispārējā populācijā, kur pierādīta D vitamīna pozitīvā loma redzes saglabāšanā vecumā, kavējot mākulas deģenerāciju. [24] Ir iegūti dati, ka diabēta retinopātijas smagums korelē ar D hipovitaminozi. [25]
Vienā pētījumā novērots, ka diabēta neiropātijā D vitamīns labvēlīgi ietekmējis tās dolorozo formu, mazinot sāpju sindromu.
D hipovitaminoze tendē uz kaulu fraktūrām, īpaši diabēta gadījumā. Daži medikamenti (tiazolidīndioni, rosiglitazons) fraktūru risku var vēl nedaudz palielināt. D vitamīna pievienošana terapijā (> 400 IU dienā) slimniekiem būtiski mazina fraktūru risku. [26]
D vitamīna lietošana
Par to, vai kādreiz izmantosim D vitamīnu tieši diabēta kompensācijas uzlabošanai, personīgi šaubos. Saslimstība ar diabētu pēdējos gadu desmitos turpinājusi pieaugt; arvien biežāk pierādīta arī D hipovitaminoze. Par D vitamīna substitūcijas nepieciešamību fizioloģiskās devās nevar būt šaubu, īpaši zemēs, kur pamaz saules, arī Latvijā. Kad un kur lietot D vitamīnu farmakoloģiskās devās, pēc maniem ieskatiem, tā joprojām ir problēma, jo šāda terapija pacientam var kļūt bīstama, draudot ar hiperkalciēmiju, hiperkalciūriju un nefrokalcinozi. Turklāt robeža starp D vitamīna fizioloģisko un farmakoloģisko devu var izrādīties visai šaura, katram indivīdam atšķirīga. Nozīme ir ne tikai devas lielumam, bet jo īpaši terapijas ilgumam un preparāta izvēlei.
Ja D2 un D3 vitamīni - ergokalciferols un holekalciferols - lietojami samērā droši, tad aktīvais D vitamīns - 1,25-dihidroksi D vitamīns jeb kalcitriols, kas ir 3-5 reizes aktīvāks par 25-hidroksi D3, parakstāms ar lielu uzmanību. Laikam ASV un dažās citās zemēs tā lietošana vēl nesen nebija atļauta. Parakstot kalcitriolu (piemēram, rokaltrolu) vai oksiodevitu (alfakalcidolu), arī dihidrotahisterolu (kam vāja antirahītiskā darbība, bet izteikta hiperkalciēmiskā, respektīvi, antitetāniskā darbība), bieži jākontrolē kalcijs urīnā un pa reizei jāveic nieru US (cave iniciālas nefrosklerozes pazīmes!).
Ievērojot pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos izvērsto biedēšanas kampaņu pret pārmēra sauļošanos, jāatceras paša D vitamīna tieši sargājošā funkcija no vēža. Aktīvais D vitamīns kā īsts pretvēža aģents kavē vēža šūnu proliferāciju, inflammāciju un metastazēšanos. [27]
Kopsavilkums
Pētījumi par D vitamīnu cukura diabēta aspektā noteikti turpināmi - īpaši tāpēc, ka līdz šim iegūtie dati nešķiet pārliecinoši determinēti; dažādos pētījumos tie bijuši atšķirīgi. Turpmāk pētījumus varētu veikt arī Latvijā, ceru, ka to atbalstītu arī profesori A. Lejnieks un V. Pīrāgs. Interesentiem ierosmei var noderēt nesen parādījies labs pārskata raksts par šo problēmu no Leuven universitātes Beļģijā. [6]
