VISAMS RAFAELS, traumatologs ortopēds: Daktera Sema metode
Esat stāstījis, ka par ārstu sapņojāt kļūt jau no puikas gadiem. Vai tam ir skaidrojums?
Mūsu ģimene Beirūtā dzīvoja kara zonā. Televīzijā visu laiku rādīja cietušos pēc bombardēšanām un Sarkanā Krusta mediķus, kas ievainotos glābj. Domāju, ka, skatoties ziņas, man radās vēlme kļūt par ārstu un palīdzēt cilvēkiem. Cita izskaidrojuma nav, jo mājās ne par ko citu kā vien arhitektūru nerunāja. Manā ģimenē gandrīz visi ir arhitekti — mamma, tētis, māsa, onkuļi... Katrā mājas stūrī bija zīmēšanas galdi, un vecāki gribēja, lai arī bērni ietu viņu pēdās. Pakļāvos spiedienam un iestājos arhitektos, tomēr drīz vien sapratu, kas tas nav man. Taču pierunāt vecākus atbalstīt manu nodomu kļūt par ārstu sākotnēji šķita neiespējamā misija. Piekrītot apmaksāt medicīnas studijas Latvijā, vecāki, visticamāk, cerēja, ka no tādas “pasaules malas” drīz vien atmukšu mājās (smejas).
Kurā kursā izdarījāt izvēli par labu traumatologa specialitātei?
Piektais kurss jau gāja uz beigām, bet specialitāti vēl izvēlējies nebiju. Zināju tikai vienu — par terapeitu negribu. Man patīk redzēt rezultātu uzreiz, tāpēc ķirurģija patīk labāk. Visi mani hobiji no bērnu dienām vienmēr saistījušies ar skrūvēšanu un mehānismiem, man patika visu izjaukt un atkal salikt kopā. Noskatījusies, kā man padodas visādi amatnieku darbi, manas draudzenes mamma teica: es zinu, kāda specialitāte tev jāizvēlas, — un aizveda mani uz Traumatoloģijas institūtu, kur viņas paziņa strādāja par nodaļas vadītāju. Atceros — aiznesām žāvētu vistiņu cienastam (smejas). Tā doma bija — lai tas puika pāris mēnešu pastaigā līdzi un paskatās, varbūt iepatīkas.
Un tā es pastaigāju, un man tiešām ļoti iepatikās, jo tur darīja visu, kas man padodas: jāsaliek mehānismi tā, lai tie darbotos. Un vēl man patika, ka pacientam var ķerties klāt tajā pašā dienā, kad viņš atnācis. Šodien lauzta kāja, bet jau nākamajā dienā cilvēks stāv ar kruķiem — uzreiz redz rezultātu! Tad tikai jāgaida, lai daba paveic savu darbu!
Un vai daba ārstam biežāk palīdz vai traucē?
Parasti daba dakterim ir sabiedrotā, bet, kad iejaucas infekcija, tad var rasties arī nopietnas problēmas.
Vai traumās izgājāt arī rezidentūru?
Kad, piesakoties rezidentūrai, vajadzēja izveidot prioritāro sarakstu, kurās jomās es būtu gatavs startēt, visās ailītēs ierakstīju vienu vārdu — traumatoloģija. Domāju: ja neņems, tad neņems, citur es neiešu. Bet paņēma — un tieši Traumatoloģijas institūtā. Tolaik traumās bija Zatlera laiki. Es tad vēl latviski tik labi nerunāju, tāpēc ar kolēģiem sazinājos angļu valodā. Es nebiju Zatlera rezidents, bet asistēju viņam operāciju zālē vairākkārt. Un man ļoti patika, kā viņš operēja — zinošs, ātri reaģēja, ja radās kāda problēma. Kad Zatleru ievēlēja par prezidentu, daudzi mani paziņas bija skeptiski, bet es teicu: ticiet, viņš būs labs prezidents, jo esmu redzējis, kā viņš strādā operāciju zālē un kā vada slimnīcu!
Un vai Zatlers kā prezidents jums patika tikpat labi kā ķirurgs?
(Klusē.) ...Es biju gaidījis vairāk.
Bet kādu nākotni jūs gaidījāt un sagaidījāt, pabeidzot rezidentūru? Vecāki laikam vēl arvien nebija atmetuši cerību, ka beidzot atgriezīsities dzimtenē?
Jā, vecāki nespēja un nespēja noticēt, ka esmu nolēmis palikt Latvijā. Man piedāvāja traumatologa vietu Valmieras slimnīcā, un man tur ļoti patika — ļoti jauki kolēģi, pretimnākoša administrācija un vispār cilvēki ļoti atvērti. Nostrādāju tur divus gadus un būtu palicis vēl, bet sieva, ar kuru nesen kā biju apprecējies, teica: meklē darbu Rīgā, uz Valmieru es nebraukšu! Un tajā laikā viņa bija noteicēja ģimenē, jo pelnīja vairāk (smejas). Cik tad tāds ārsts uzreiz pēc rezidentūras pelna... Sameklēju dežūrārsta vietu Rīgas 2. slimnīcā un gaidīju uz pastāvīgu vietu. Kad 2005. gadā Gaiļezerā veidoja traumu komandu, mani uzaicināja tai pievienoties. Vēl tagad atceros to laimes izjūtu, kad saņēmu piedāvājumu!
Kopš 2005. gada audzis gan jūsu kā ārsta, gan arī Gaiļezera, šobrīd Rīgas Austrumu slimnīcas Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikas, līmenis. Kā jūs raksturotu savu darba vietu trīspadsmit gadus pēc dibināšanas?
Austrumu slimnīcas Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnika ir ļoti labā līmenī. Vissmagākās politraumas no visas Latvijas ved tieši uz Austrumu slimnīcu. Mums ir izstrādāts ļoti precīzs algoritms, kā rīkoties, kad tiek ievests smags pacients ar politraumu. Pie darba ķeras speciālistu brigāde — reanimatologs, ķirurgs, neiroķirurgs, traumatologs. Pirmais solis ir nodrošināt pacienta vitālās dzīvības funkcijas. Es kā traumatologs sākotnēji tikai stabilizēju stāvokli, nofiksēju ar šinām. Tad, kad vitālās dzīvības indikācijas ir normas robežās, mēs katrs turpinām savu darbu.
Atļaušos minēt, ka tieši šādās saspringtās situācijās, kad mediķi plecu pie pleca cīnās par pacienta dzīvību, jūs arī gūstat gandarījumu, ka sekojāt mazā zēna sapnim un kļuvāt par ārstu.
Tā ir. Bet vislielāko gandarījumu gūstu tad, kad pacients pēc dažiem mēnešiem vai pusgada atnāk uz konsultāciju. Es jau pacientu vārdus neatceros (un vienmēr par to viņiem atvainojos); atceros pacientu tad, kad izlasu slimības vēsturi un redzu rentgenu (smejas). Tad saprotu — ā, tas bija TAS gadījums...
Piemēram, jaunu cilvēku notriekusi mašīna, kāja pilnībā sadragāta — tu ar viņu esi strādājis, kamēr pacients vēl atrodas reanimācijā, bezsamaņā, tad nodaļā, redzējis tikai slimnīcas gultā gulošu. Un, re, viņš pie tevis uz konsultāciju atnācis bez kruķiem! Tad ir TĀDS gandarījums!
Tomēr darbā droši vien sastopaties ne tikai ar pacientu pateicību, bet arī ar kritiku par veselības aprūpi kopumā.
Personīgi man šādu kritiku negadās uzklausīt bieži, bet, protams, zinu, kāds noskaņojums valda pacientu vidū. Un pirms katrām vēlēšanām partijas kā pirmo solījumu nosauc sakārtot veselības sistēmu. Tikai... vēlēšanas beidzas un arī solījumi kaut kur izplēn. Un man ir skumji par to, jo mums daudz kas medicīnā ir augstā līmenī, vajag tikai pareizi sakārtot lietas, lai mehānisms pareizi strādātu.
Runāšu par savu nozari — traumatoloģijā tehnoloģijas mums ir labas, viss jaunais ir arī pie mums. Speciālisti arī ir augstā līmenī, atsevišķās jomās kolēģi no citurienes brauc mācīties pie mums. Tomēr tas, kur arvien vēl atpaliekam, ir darba organizācija. Salīdzināšu, piemēram, kā operācijas tiek organizētas pie mums, Latvijā, un kā tas notiek Zviedrijā, kur esmu praktizējis. Mūsu slimnīcā sanitārs pacientu, kam paredzēta operācija, atved uz operāciju bloku un tur atstāj. Un tad ir tā — kamēr nav atnācis operējošais ķirurgs, nekas nenotiek. Kad atnāk ķirurgs, viņš pozicionē pacientu, saliek visus vajadzīgos instrumentus un stutes, nomazgā pacientu un sterili apklāj. Šajā procesā komanda ķirurgam palīdz, tomēr bez operējošā ķirurga nekāda sagatavošana nenotiek. Tikmēr Zviedrijā pacientu operācijai zālē sagatavo divas sterili ģērbtas medmāsas. Viņas pozicionē un nomazgā pacientu. Kad pacients sagatavots, māsas izsauc operējošo brigādi, kas sterila ienāk zālē un uzreiz var uzsākt darbu. Tas ir gan drošāk no infekciju profilakses viedokļa, gan arī ārsts uzreiz var pilnībā koncentrēties operācijai, jo sagatavošanas darbi jau arī paņem gan enerģiju, gan uzmanību.
Parasti, runājot par nepieciešamajiem uzlabojumiem medicīnā, vispirms tiek piesaukts finansējums...
Uzskatu, ka problēma nav finansējumā, bet gan piešķirto līdzekļu pārvaldībā. Kaut vai no sava traumatologa ortopēda skatu punkta es redzu iespēju ietaupīt līdzekļus, ja ķirurgi vairāk specializētos. Jo vislabākos rezultātus ārsts var nodrošināt, ja dara to, ko tiešām izcili prot. Tad ir mazāk komplikāciju, mazāk atkārtotu operāciju, rezultātā tiek ietaupīta arī nauda, un visiem izdevīgi. Taču tagad traumatologam jālabo viss — vai tas būtu papēdis, pirksts vai iegurnis. Šo situāciju gribu salīdzināt ar automobiļa riepu izvēli. Ir taču skaidrs, ka vislabāko rezultātu un drošību uz ceļa automašīnai nodrošina laikapstākļiem piemērotas riepas: vasarā — vasaras riepas, ziemā — ziemas. Nevis tās, ko mēdz saukt par vissezonas riepām.
Un kurā jomā visspēcīgāk jūtaties jūs pats?
Manas jomas ir plecs, gūža un ceļgals — trīs lielās locītavas.
Šobrīd esat vienīgais ārsts Latvijā, kas ceļgala krusteniskās saites operē ar progresīvu, saudzējošu metodi, tās sašujot.
Jā, šī metode ļauj pacientam daudz ātrāk atgriezties ierindā — nav nepieciešams tik ilgs atlabšanas laiks, jo netiek veikts urbums kaulā. Kad piedāvāju savam pirmajam pacientam operēt pēc jaunās metodes, bijām izrunājuši arī varbūtību, ka vajadzēs izmantot standarta paņēmienu — pārplīsušo cīpslu aizvietot ar transplantātu. Tomēr operācijas laikā viss ritēja, kā iecerēts, uzreiz izdevās nodrošināt ceļgala stabilitāti. Biju ļoti gandarīts!
Tikko šo metodi prezentējāt Asociācijas* sanāksmē. Kādu vērtējumu saņēmāt no kolēģiem?
Godīgi sakot, biju gatavs skeptiskākai attieksmei. Jo mēs, ķirurgi traumatologi, esam pietiekami konservatīvi — visu jauno sākotnēji uztveram piesardzīgi. Taču kolēģi bija ieinteresēti un izteica atzinību par uzdrīkstēšanos iet citu ceļu. Bija arī daudz jautājumu par rehabilitācijas periodu, kas salīdzinājumā ar ierasto metodi norit vieglāk un ātrāk, turklāt pēc operācijas pacients nejūt sāpes.
Cik ātri šādas ziņas, ka operēt var arī citādi, nonāk pie pacientiem?
Oi, internets taču ir vaļā un informācija pieejama. Pacienti jau stājas rindā! Apmēram astoņdesmit procenti no pacientiem ar krustenisko saišu plīsumiem ir sportisti, iespējami ātrāk atgriezties laukumā viņiem ir būtiski, tāpēc arī interese liela. Katrs pacients un katra trauma, protams, atšķiras un visiem šī metode nav piemērota, tomēr, ja ir, tad man ir trīs metodes, no kurām izvēlēties un ko pacientam piedāvāt: tradicionālā, kad bojātā saite tiek pilnībā aizstāta ar jaunu, kombinētā, kad bojātā saite fragmentāri tiek sašūta, bet daļa aizstāta ar transplantātu, vai jaunā metode — vissaudzīgākā, kad bojātā saite tiek nevis aizvietota, bet salabota un sadzīst, pateicoties ķermeņa pašatjaunošanās spējām.
* Latvijas Ceļa locītavas ķirurģijas, artroskopijas un sporta ortopēdijas asociācija
Foto: Inese Austruma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada janvāra numurā