Rokās ielikts liktenis. Neiroķirurgs Leonīds Lugovskojs
Pie jums nokļūst bērni, kas cietuši no pieaugušo vardarbības...
Tas ir ļoti smags kontingents. Bērns bieži vien ir tik mazs, ka pats nespēj pastāstīt, kas viņam nodarīts. Smagākie gadījumi biežāk sanāk mazajiem bērniem. Sisti, mesti. Objektīvu anamnēzi iegūt praktiski nav iespējams, jo vainīgais nekad neatzīsies, ko darījis.
Pēc tā, ko redzat, taču varat izsecināt, kas noticis?
Pateikt var, bet pierādīt grūti. Ir zināmas pazīmes, kas daudzmaz droši liecina par vardarbības iespēju. Par sistemātisku vardarbību var liecināt daudzi zilumi uz vairākām ķermeņa daļām, sliktas kopšanas pazīmes, piederīgo izturēšanās, atkārtota bieža ierašanās slimnīcā ar dažādu veidu traumatiskiem bojājumiem, vairāki bojājumi reizē, kurus grūti izskaidrot ar vienu traumas mehānismu, anamnēzes neatbilstība bojājumu veidam, asinsizplūdumi acu ābolu tīklenē un daudzas citas pazīmes.
Dažreiz vardarbība ir neapzināta. Zināms tā saucamais „kratītā bērna" sindroms. Kad pieaugušais, zīdainīti iemidzinot, sāk viņu sirsnīgi kratīt. Kamēr mazajam pārplīst asinsvadi un rodas saasiņojumi galvā. Vardarbību grūti piesiet, jo cilvēks nav izglītots šajā jomā. Viņš vienkārši nezina, kas var notikt, un nenovērtē savu spēku. Pats pēc tam jūtas nelaimīgs.
Vai šādu gadījumu skaits pa šiem gadiem, kamēr strādājat bērnu neiroķirurģijā, pieaudzis?
Problēmas bija, ir un laikam arī būs. Grūti pateikt, vai kāds ir skaitījis, un, kā jau teicu, reizēm grūti atdalīt, kad apzināti, kad - neapzināti nodarīts pāri bērnam. Negribu teikt, ka šodien vairāk un biežāk.
Šodien biežāk nāk bērni alkohola reibuma stāvoklī, cietuši, ar dažādām traumām. Dūšīgās promilēs - divas, trīs. Ir bijuši gadījumi: ilgi operējam, lai saglābtu tādu, kurš dzērumā guvis galvaskausa traumu. Izrakstām, bet pēc dažām dienā uzzinām - viņš atkal iestājies slimnīcā, jo dzērumā salauzis to pašu vietu, ko mēs tik rūpīgi operējām un kopām. Ko tad vairs līdz ieteikumi - uzvedies rāmi, saudzē galvu!...
Vai tādos brīžos nešķiet, ka strādājat pa tukšo, tērējot sevi un visus citus re sursus?
Žēl veltīgi zaudētā laika. Pret pieaugušajiem cenšos ieturēt maksimāli neitrālu nostāju un neizrādīt liekas emocijas. Esmu ārsts, te ir pacients, kurš man jāārstē. Tas ir mans pamatuzdevums. Neesmu ne tiesnesis, ne prokurors, ne Dievs Tas Kungs. Bet, dabiski, nekādas simpātijas pret tādiem vecākiem nerodas. Un kontaktēties ar viņiem man ir grūtāk.
Bet šo grūtumu taču pats izvēlējāties? Domāju - medicīnu!
Kāpēc medicīnu? Tas ir jautājums, uz kuru grūti atbildēt. Baidos, ka mani pārpratīs. Nekas mani nesaistīja medicīnā līdz brīdim, kamēr iestājos Medicīnas institūtā. Biju Politehniskā institūta students, Mehānikas un mašīnbūves fakultātē apguvu mašīnbūvniecības tehnoloģijas. Pirmā studiju gada nogalē sāku skaidri apzināties, ka šī profesija man ir sveša un nekādā veidā nesaista. Meklēju iespēju iestāties citā augstskolā. Atklāti sakot, izvairoties no kara komisariāta, ar mērķi - kur mazāks konkurss. Iestājeksāmeni Rīgas Medicīnas institūtā nesagādāja nekādas grūtības, turklāt arī mana sieva togad sāka studēt medicīnu.
Ko varu pateikt - mācīties Medicīnas institūtā man patika daudz labāk. Viennozīmīgi. Mācību process bija labāk organizēts, loģisks, ar pēctecības secību. Jutos savā vietā.
Ļoti palaimējās pēc trešā kursa, kad tiku vasaras praksē otrajā nodaļā, kuru vadīja dakteris Jānis Putnieks, viens no vadošajiem šīs klīnikas ķirurgiem.
Kāpēc izvēlējāties pediatriju?
Nebija īpašas motivācijas. Nebija arī argumentētu iebildumu. Intuitīvi šķita, ka ar bērniem būs patīkamāk strādāt. Tā arī bija. Un ir joprojām. Nevaru sevi iedomāties kā pieaugušo ārstu. Ņemot vērā medicīnisko viedokli, vecam cilvēkam nekad nav tikai viena slimība. Izārstē vienu - otra un vēl dažas paliek. Ideāli vesels pacients nejūtas. Bērnam biežāk ir viena saslimšana. To izārstē, bērns ir praktiski vesels. Patīkami pašam un bērnam, un viņa piederīgajiem. Bērns kontaktā ir patīkamāks. Bērni lielākoties ir dabiskāki, vieglāk kontaktējami. Katram vecumam ir raksturīgas savas slimības un savas operācijas. Viss jāizdara daudz saudzīgāk nekā pieaugušam pacientam. Tādās reizēs šķiet, ka pirksti par resniem un instrumenti par lielu.
Bet bērnam ir vecāki, piederīgie!
Ja proti kontaktēties ar bērnu, kaut kā varēsi sazināties arī ar vecākiem. Nav noslēpums, ka liels cilvēks savā ziņā ir līdzīgs bērnam. Ar tiem pašiem stiķiem, ar niķiem. Tikai tie izpaužas nedaudz citādi. Lielā mērā palīdz pieredze un zināšanas deontoloģijā.
Vai ir savi paņēmieni, kā sarunāties ar mazā pacienta piederīgajiem, lai iegūtu viņu uzticēšanos?
Esmu mēģinājis analizēt, kāpēc vienam ārstam sanāk, bet otram nesanāk. Speciālas metodes man nav. Ievēroju padomu: izturies pret citiem tā, kā tu gribētu, lai izturas pret tevi! Nekā jauna. Kas cilvēkam nepatīk? Augstprātība un lepnība, kad sevi nostādi augstāk par kādu citu. Kad pazemo. Ikviens cilvēks grib, lai viņu ciena. Elementāra lieta. Ja to saprot un ievēro, viss notiek. Cilvēks uzticas, ja jūt, ka ārsts grib viņam palīdzēt. Tā ir mana subjektīvā izpratne.
Vēl kāda lieta, ko esmu novērojis vai ticis iesaistīts, notiek gadījumos, kad de žū rārstam jārisina konfliktsituācijas, piemēram, pacientu uzņemšanā. No vienas puses - vecāki ar savām ambīcijām, bet pretim ārsts - ar savām, plus nogurums pēc n- padsmitā smagā gadījuma. Tādā reizē vienīgā iespēja, kā atrisināt situāciju, ir maksimāls miers. Savaldot emocijas, pieklusināti runājot, iedziļinoties problēmā, uzdodot jautājumus, panākot piederīgo uzticēšanos. Neticami, kā cilvēki dažās minūtēs pārvēršas! Jo sapratuši, ka viņu intereses kāds pārstāv un aizstāv.
Vai nejauši uz ielas vai citur esat kādu bijušo pacientu saticis?
Šad un tad. Arī kuriozi. Šķiet, tas bija 1982. gadā: nolēmām ar ģimeni aizbraukt uz Vidusāziju, uz Taškentu, kur dzīvoja labi draugi. Īsinot laiku līdz izlidošanai, aizgājām uz bufeti. Kā jau tolaik - rindā vismaz cilvēku divdesmit. Kundze ar meitu pagājās uz priekšu paskatīties, ko var nopirkt. Es iestājos rindas galā. Pēkšņi pie manis pienāk milicis, paņem pie augšdelma un saka: „Graždaņin, proidjomķes!" („Pilsoni, paiesimies!" - latv. val.) Paskatījos - manas dāmas, to redzot, nobāl. Pats arī pirmajā brīdī viegli satraucos. Kad ieskatījos miliča sejā, viss kļuva skaidrs. Bijušā pacienta tēvs. Tālākais bija kā filmā. Mēs tikām nosēdināti pie galdiņa, oficiante atnesa arī to, ko nemaz nebijām pasūtījuši... Pēc tam gandrīz pie rokas pavadīja līdz lidmašīnai un palīdzēja pirmajiem iesēsties salonā, kur neviena vēl nebija. Neslēpšu - ļoti patīkams ceļojuma sākums.
Runājat par ģimeni, kurā ar kundzi esat vienīgie mediķi.
Meitu mēs pat mēģinājām pārliecināt, ka varbūt vajag studēt medicīnu. Viņa pateica, ka, redzot, kā mēs ar mammu strādājam, to negrib un nedarīs. Meita gribēja labu izglītību, iestājās Pēterburgā Hercena Pedagoģiskajā universitātē ar mērķi kļūt par logopēdu. Ieguva ļoti labu izglītību, bet pašlaik strādā pavisam citā nozarē. Dēls pabeidza Rīgas 1. ģimnāziju, studē arhitektūru Rīgas Tehniskajā universitātē, ļoti labi zīmē, aizraujas ar mūziku.
Ja jums prasītu padomu tagad - iet studēt medicīnu vai neiet, ko teiktu?
Ja zinu, ka cilvēks ar medicīnu nav saskāries, ieteiktu pārdomāt, parunāt ar kādu, kurš daudzus gadus strādā: ko tas nozīmē, kādas algas, kādas perspektīvas. Ja medicīna ir sirdslieta, cilvēks strādās arī par mazāku algu. Tie ir tā saucamie idejas cilvēki ar zināmu donkihotisma devu, kuriem atalgojums nozīmē mazāk, bet pamatideja ir ārstēt, darīt labu citiem.
Sevi arī pieskaitāt tādiem idejas cilvēkiem?
Daļēji spiestā kārtā, jo arvien vairāk pietrūkst darbaroku. Esmu jau tajos gados, kad mainīt specialitāti praktiski nav iespējams. Nevaru sūdzēties, ka būtu cietējs materiālā ziņā. Bet tas prasa lielu darbu un laiku. Daudz par daudz.
Ko nozīmē - daudz par daudz?
Esmu klīnikas vadītājs, kura pakļautībā ir neiroķirurģijas nodaļa un neiroloģijas nodaļa. Nevaru būt atbrīvotais vadītājs, kurš tikai rāda katram, kas jādara. Speciālistu ir tik maz, ka man jāpiedalās ārstniecības darbā tāpat kā kolēģiem. Manā pakļautībā neiroķirurģijas profilā ir divi ārsti. Atvaļinājuma laikā strādājam divatā, lai trešais varētu iziet atvaļinājumu.
Rīgas Stradiņa universitātē esmu Bērnu ķirurģijas katedras docents. Ar pilnu studentu skaitu un visu akadēmisko darbu. Katedrā kā mācību daļas vadītājs gatavoju arī nodarbību sarakstus. Pedagoga darbs norit paralēli darbam nodaļā. No rīta līdz pusdienlaikam pārsvarā strādāju ar studentiem, pēc tam - ar pacientiem. Piedalos Latvijas neiroķirurgu biedrības un Latvijas Bērnu ķirurgu asociācijas valdē, esmu Latvijas neiroķirurgu biedrības sertifikācijas komisijas priekšsēdētājs.
Lai nosegtu sava profila speciālistu dežūras, strādāju Katastrofu medicīnas centrā. Tas atgādina armijas dienestu - tālrunis kabatā, lai kurā brīdī sauc, divdesmit minūšu laikā jābūt gatavam braukt. Ja nepaspēj, draud juridiska atbildība. Nav runa, ka izsaukumu būtu daudz vai justos totāli noguris. Bet ir runa par psiholoģisko slodzi - nepārtraukts gatavības stāvoklis, bez tiesībām izbraukt ārpus Rīgas robežām. Pildot vairākus pienākumus reizē, vislielākā problēma - aiziet atvaļinājumā.
Šogad, dodoties atvaļinājumā, turpinājāt vadīt domās?
Izslēgt aparātu man nebija tiesību. Biju apsolījis kolēģiem, ka nepieciešamības gadījumā drīkst zvanīt. Trīs reizes vajadzēja braukt palīgā. Zvanīja arī bijušie pacienti. Neslēpju un dodu savu mobilā tālruņa numuru.
Kāpēc?
Esmu tā iesācis. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc pacienti grib ar mani kontaktēt. Jo tā viņi nejūtas pamesti. Ir tādi pacienti, kurus nav iespējams izārstēt līdz galam. Un viņi kādā brīdī var meklēt palīdzību. Stradiņos nesen ārstējās mans bijušais pacients, kuram jau divdesmit deviņi gadi, bet viņš joprojām reizēm piezvana. Astoņpadsmit gadus no sešu mēnešu vecuma viņš ir audzis manā uzraudzībā! Iedomājieties - gada laikā caur mūsu nodaļu iziet astoņsimt līdz deviņsimt pacientu! Lielākā daļa aiziet un laimīgi aizmirst par mums. Bet daļa kaut kādu iemeslu dēļ zvana. Pirmajā atvaļinājuma dienā, kad ienāca teju divdesmit zvanu, godīgi sakot, biju izmisumā. Sirdsapziņas pārmetumi - no vienas puses - ņem un aprunājies, varbūt cilvēkam nopietna problēma. No otras puses - cik problēmu varu uzņemt? Ja visas - kas paliks pāri no atvaļinājuma?
Darba intensitāte ir strauji pieaugusi. Slodze ir daudz nopietnāka. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados manā profilā bija aptuveni sešsimt pacientu uz četriem ārstiem. Katram, rupji dalot, simt piecdesmit pacientu gadā. Paliekot trijatā, mums ir gandrīz deviņsimt. Divas reizes vairāk pacientu. Tajā pašā darba laikā...
Varbūt tā izpaužas profesionālisms?
Visi jau dara aptuveni vienu un to pašu. Bet, tāpat kā jebkurā profesionālā darbā, atšķirības un knifiņi ir bez skaita. Profesionālisms. Kā proti noorientēties un atrisināt nestandarta situāciju, ko neviens nav mācījis, kur lielā mērā palīdz dzīves pieredze. Jo visu nevar paredzēt un iemācīties. Otra lieta - cik variantos proti atrisināt tipisku gadījumu? Zini vienu vai desmit variantus? Reizēm no tā lielā mērā ir atkarīgs iznākums: izdzīvos pacients vai ne. Manā mūžā dažas situācijas ir bijušas. Ja nebūtu redzējis, kā to dara, nezinu, vai tiktu galā. Kaut kas tāds atgadās varbūt reizi desmit vai divdesmit gados. Septiņdesmito gadu nogalē, kad biju nostrādājis dažus gadus, atveda pacientu ar nopietnu asiņošanu. Bija bojāts kāds maģistrālais asinsvads. Redzēju, kādā veidā vecākam kolēģim izdevās apturēt asiņošanu. Un pagājušajā vasarā pēdējā darbdienā pirms atvaļinājuma naktī mani izsauca no mājām pie pacienta, kas ievietots reanimācijā. Ļoti līdzīga situācija. Ja man nebūtu bijusi iepriekšējā pieredze, pacients varēja palikt uz galda... Toreiz vajadzēja teju četras stundas, lai mēs tiktu ārā no galvas, runājot ķirurgu valodā. Tagad pietika ar divām stundām. Puisis palika dzīvs, ātri atkopās, sveiks līdz šai dienai.
Tās ir lietas, ko nav tik viegli iemācīt jaunajiem kolēģiem.
Galvenais, kas sākumā jāiemāca studentam, - klasika. Lai viņš mācētu atpazīt tipiskos gadījumus un pēc tam, uzkrājot zināšanas un pieredzi, iemācītos orientēties niansēs un netipiskos gadījumos. Viens no labākajiem veidiem, kā cilvēks var labi iemācīties, ir mēģinājums mācīt citus. 1973. gadā pabeidzu augstskolu, pēc četriem gadiem mani paņēma par asistentu katedrā. Kad biju spiests studentiem mācīt to, kas man likās n-tās reizes lasīts un zināms, sāka rasties nelieli atklājumi, jo pedagoģiskais process veicina dziļāku lietas būtības izpratni. Šodien atrast neiroķirurgu, jaunāku par četrdesmit gadiem, ir grūti. Kamēr viņš iziet visas apmācības, jau kļuvis vīrs ar sirmu galvu. Manas paaudzes ārstiem nereti bija jāstrādā ne visai piemērotos apstākļos, ar sliktiem instrumentiem, novecojušām tehnoloģijām. Tas bija šausmīgi, no vienas puses. Bet pieredze, ko guvu, ir zelta vērta. Pašam jāizdomā, kā izgrozīties. Tas liek domāt, iemāca risināt nestandarta situācijas. Kad gadus divdesmit esi nostrādājis šādos apstākļos, dabiski, ka rīcības un pieredzes iespējas krietni paplašinās.
Tātad varat studentiem būt ideālam tuvs skolotājs?
Cenšos būt labs skolotājs, jo ideāls skolotājs ir ļoti reta parādība.
Pieredze palīdz arī attiecībās ar bērnu vecākiem.
Ārsta darbs, īpaši bērnu ārsta darbs, noteikti līdzinās pedagoga darbam. Jo atšķirība ir maza - tie paši bērni un viņu vecāki. Tikai mēs viņus redzam ekstremālākā situācijā. Spilgtāk dabūjam izjust atbildes reakciju. Un izdarīt precīzākus secinājumus. Nostrādā dzīves pieredze. Ar septīto prātu sajūti cilvēku - tikko durvīs parādījies, jau saproti, kā ar viņu runāt un ko no viņa gaidīt. Pieredzes mācība: katram informācija jāpasniedz atbilstoši viņa līmenim. Ja pastāstīsi par daudz, pacients pazaudēs pamatdomu: „Dakter, jūs teicāt - analīzes tādas, tādas un tādas, darīts tas, tas un tas! Kāpēc viņš nomira?" Vārdu jūrā pazudusi pamatdoma. Kas notiek, ja informāciju sniedz par maz? Pacients sāk prātot: vai dakteris kukuli gaida, ja neko nestāsta? Varbūt pats neko nezina? Pacients sāk ievākt informāciju no māsiņām, no sanitārītēm, no paziņām. Bilde sanāk raiba, uzticība ārstam pazūd. Pacients izdara secinājumu, ka ārsts neko nezina un vispār neviens mediķis neko nesaprot no viņa slimības.
Ko darāt atvaļinājuma laikā, prom no klīnikas un pacientiem?
Atpūšos atkarībā no tā, cik esmu brīvs, cik materiāli bagāts un cik saistīts ar ģimenes interesēm. Kā augstskolas pasniedzējam vienīgais laiks, kad nav studentu, ir vasara. Man ļoti patīk ceļot, jo tas ļauj redzēt pasauli: kā citi cilvēki dzīvo, kāda ir citu valstu kultūra, tradīcijas, māksla. Vissliktākais - ielikt sevi četrās sienās un neredzēt neko ārpus tām. Nē, vēl sliktāk - negribēt neko ārpus tām redzēt.
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva