Insulta risks sasniedz maksimumu pirmajos trīs mēnešos pēc vēža diagnozes
Analizējot vairāk nekā 180 000 pacientu ar pirmreizēji diagnosticētu vēzi, pētnieki konstatēja, ka išēmiska insulta risks sasniedza maksimumu pirmajos trīs mēnešos pēc diagnozes noteikšanas — saslimstības rādītājs bija 2,5 reizes augstāks nekā vispārējā populācijā. Pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi risks šajā agrīnajā periodā, kā arī pirmajā gadā pēc diagnozes, bija visaugstākais.
Pēc viena gada insulta sastopamība pacientiem ar aizkuņģa dziedzera vēzi bija sešas reizes, bet pacientiem ar plaušu vēzi — četras reizes augstāka nekā vispārējā populācijā.
“Mūsu rezultāti liecina, ka drīz pēc vēža diagnozes noteikšanas īpaša uzmanība būtu jāpievērš asinsvadu riska faktoriem, jo īpaši pacientiem ar vēža veidiem, kas saistīti ar augstāku risku,” norādīja pētījuma vadošā pētniece Carmit Libruder, MSc, no Haifas Universitātes un Izraēlas Slimību kontroles centra Ramatganā.
Vienlaikus pētniece uzsvēra, ka absolūtais insulta risks bija mērens — no aptuveni trim insulta gadījumiem gadā uz 1000 pacientiem ar krūts vēzi līdz aptuveni 16 gadījumiem uz 1000 pacientiem ar aizkuņģa dziedzera vēzi.
Ir zināms, ka pacientiem ar vēzi kopumā ir paaugstināts gan hemorāģiskā, gan išēmiskā insulta risks. Tomēr līdz šim nebija pilnībā skaidrs, kā insulta risks atšķiras atkarībā no vēža veida un kuros periodos pēc diagnozes tas ir visaugstākais.
Lai to noskaidrotu, Libruder un viņas kolēģi veica retrospektīvu kohortas pētījumu, sasaistot Izraēlas Nacionālā vēža reģistra un Izraēlas Nacionālā insulta reģistra datus.
Pētījumā tika iekļauti 182 221 Izraēlas iedzīvotāji vecumā no 40 gadiem, kuriem laikposmā no 2014. līdz 2021. gadam pirmo reizi tika diagnosticēts invazīvs vēzis. Pētnieki analizēja pirmreizēja išēmiska insulta sastopamību viena gada laikā pēc vēža diagnozes.
Kopumā insulta kumulatīvā sastopamība bija 0,62 %, kas atbilda standartizētajam incidences koeficientam (SIR) 1,8 (95 % TI 1,7–1,9). Pārmērīgais risks sasniedza maksimumu pirmajos trīs mēnešos pēc vēža diagnozes — SIR 2,5 (95 % TI 2,2–2,7) — un pēc tam samazinājās līdz 1,5 6–12 mēnešu periodā (95 % TI 1,3–1,6).
Insulta risks bija statistiski nozīmīgi paaugstināts pacientiem ar gandrīz visiem ļaundabīgo audzēju veidiem, izņemot krūts un prostatas vēzi.
Visaugstākais risks tika konstatēts pacientiem ar plaušu un aizkuņģa dziedzera vēzi. Insulta kumulatīvā sastopamība viena gada laikā šajās grupās bija attiecīgi aptuveni 1,3 % un 1,6 %.
“Tas liecina par nepieciešamību pēc mērķētākas cerebrovaskulārā riska izvērtēšanas, nevis visus pacientu ar vēzi uzskatīt par tādiem, kuriem ir vienāds riska līmenis,” sacīja Libruder.
Pētnieki norāda, ka pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi insulta risku daļēji var palielināt modificējami riska faktori, piemēram, smēķēšana. Tomēr gan izteiktais riska pieaugums, gan tā agrīnā parādīšanās, visticamāk, saistīti arī ar šo audzēju protrombotiskajām un iekaisuma īpašībām.
Vienlaikus pētījumam bija vairāki ierobežojumi. Pētnieku rīcībā nebija informācijas par pacientu blakusslimībām, saņemto pretvēža terapiju un antitrombotisko medikamentu lietošanu.
“Tāpēc mēs nevarējām nodalīt paša vēža ietekmi no vēža ārstēšanas vai jau esošā vaskulārā riska ietekmes,” Libruder sacīja Medscape Medical News.
Ievērojami paaugstināts insulta risks tika konstatēts arī pacientiem ar barības vada un žultspūšļa vēzi — SIR bija līdzīgs kā pacientiem ar plaušu vēzi. Tomēr šie aprēķini balstījās uz salīdzinoši nelielu gadījumu skaitu.
Kopumā SIR samazinājās līdz ar vecumu — no 3,6 pacientiem vecumā no 40 līdz 54 gadiem līdz 1,4 pacientiem 75 gadu vecumā un vecākiem. Pētnieki uzskata, ka tas, visticamāk, skaidrojams ar zemāku sākotnējo insulta sastopamību jaunākā vecumā.
Savukārt insulta risks pieauga līdz ar vēža stadiju: SIR bija 1,2 pacientiem ar lokalizētu slimību un 2,8 pacientiem ar metastātisku slimību.
Libruder norādīja, ka pētījuma rezultāti atbalsta modificējamo vaskulāro riska faktoru regulāru izvērtēšanu pacientiem vēža aprūpes laikā, taču pētījums neļauj noteikt optimālo pieeju šādai riska izvērtēšanai.
“Šajā pētījumā netika analizētas konkrētas skrīninga vai profilakses stratēģijas, tādēļ no tā nevar secināt, kā vaskulārā riska izvērtēšana būtu jāīsteno vai kurai medicīnas specialitātei būtu jāuzņemas galvenā atbildība par šo procesu,” viņa uzsvēra.
Pētījuma rezultāti liecina, ka pirmie trīs mēneši pēc vēža diagnozes ir īpaši nozīmīgs periods insulta riska ziņā, jo īpaši pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi un progresējošu slimību. Tas aktualizē nepieciešamību vēža aprūpes laikā savlaicīgi identificēt un, ja iespējams, koriģēt modificējamos cerebrovaskulāros riska faktorus. Vienlaikus pētījums nesniedz pietiekamu pamatojumu konkrētām insulta skrīninga vai profilakses stratēģijām.
AVOTS: Joelving F, et al. Stroke Risk Peaks in the 3 Months After Cancer Diagnosis. Cancer. 2026;132(18):e70536.