Viņa prot iemācīt dermatoloģiju — tā par dermatoloģi, veneroloģi Dr. med. ILZI UPENIECI saka studenti. Forša daktere — teic pacienti. “Esmu mazliet stāstniece, mana stiprā puse ir komunikācija,” — saka pati Ilze Upeniece. Kārtību mīloša, ļoti disciplinēta — iespējams, tāpēc, ka augusi piecu bērnu ģimenē un savulaik apguvusi karatē. Ar viesmīlīgo latgaliešu saknēm, kam ģimene ir viena no lielajām dzīves vērtībām.
Ap 200 zvanu dienā — aptuveni tāda ir traumatologa, ortopēda MĀRA LEITLANDA dienas bilance telefonā. Strādājot viņš neatbild, bet atzvana vakarā. Tas var būt arī pavisam vēlu. Jau trīspadsmito gadu viņš sevi sauc par liepājnieku, lai gan dzimis un audzis Rīgā. Dienu pirms mūsu intervijas dakteris ir atgriezies no atvaļinājuma Tenerifē, taču jau nākamajā dienā ar pilnu sparu iekšā darbos.
“Es nevaru apgalvot, ka man ir kas dots bez piepūles un darba, bijuši arī asāki pagriezieni, taču jūtu, ka esmu savā vietā, un man ļoti patīk darbs, ko daru. Ja darbs patīk, ir spēks izturēt arī grūtus brīžus,” atzīst asoc. prof. ZANE ĀBOLA, BKUS Bērnu ķirurģijas klīnikas virsārste un RSU Bērnu ķirurģijas katedras vadītāja.
Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas ķirurgs vertebrologs KALVIS BRIUKS ir viens no pašlaik vadošajiem mugurkaula ķirurgiem Latvijā. Prasīgs pret sevi un citiem, ar augstu atbildības izjūtu un profesionālajiem standartiem, ar lielām darba spējām un nerimstošu izzinātāja garu. “Manuprāt, mugurkaula ķirurga profesija ir ļoti vīrišķīga,” viņš atzīst intervijas laikā.
Kas ārstu veido par harmonisku personību? Kur atrast resursus, kad šķiet, ka profesija pieprasa par daudz? Un kas mūs dara patiesi laimīgus? Saruna ar SILVIJU LEJNIECI, ārsti psihoterapeiti, psihoanalītiķi, kas savu profesionālo ceļu sākusi kā ģimenes ārste.
Narkoloģe, psihiatre, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja ASTRĪDA STIRNA nevairās no atbildīgiem amatiem un pienākumiem. Ārstēšanas rezultāts viņas medicīnas jomā nav redzams pēc mēneša vai gada, tas ir ilgstošs process. Tomēr, kad pacientam izdodas atbrīvoties no atkarības radītām problēmām, gandarījums ir milzīgs. Jo tad izdevies palīdzēt ne vien pacientam, bet arī viņa ģimenei.
Pirmais cilvēks pasaulē, kurš airu laivā pievārēja Kluso okeānu — latvietis Kārlis Bardelis —, par izkāpšanu no komforta zonas saka: “Kāpēc jākāpj no tās ārā? Kāpēc jāaicina izkāpt? Ir vienkārši jāatrod tā!” Piedzīvojumā, jaunos mērķos, jaunās interesēs, sevis izaicināšanā. Sarežģītās operācijās. Par to trīs ārstu stāsti.
Rutīna, protams, nav nekas slikts, tā nodrošina lietu kārtību un ievieš zināmu mieru, taču, lai ilgtermiņā noturētu patikšanu, vajadzīgs arī adrenalīns, azarts un iedvesma. Par to trīs stāsti.
Skolas laiku sapnis, kas neatlaiž un urda: kāpēc nepamēģināt, gan zināšanas noderēs! Sajūta, ka studēšanas potenciāls augsts un pelēko šūniņu kapacitāte tā vien prasa vingrināšanos. Apjausma, ka izvēlētā profesija nedod gaidīto gandarījumu. Lai kāda būtu motivācija, viņi apguvuši divas profesijas vai ir ceļā uz tām. Par to trīs stāsti.
“Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās,” — Imanta Ziedoņa teiktais mūsdienu milzīgās informācijas laikmetā iemanto jaunus apmērus. It sevišķi tad, kad apkārt tik daudzi māca dzīvot, strādāt, mācīties un mīlēt. Nevēlos pievienoties dzīves mentoru pulkam, varu tikai padalīties, kas ir mana taisnība.
Jauni, talantīgi un ar vēlmi apgūtās zināšanas nodot citiem. Kas viņus vilina akadēmiskajā karjerā? Nesen sēdējuši studentu solā, nu kļuvuši par pasniedzējiem — viņiem būtu jāzina, kāds skolotājs spēj aizraut un iedvesmot!
Latviešu neiropatoloģe ZANE JAUNMUKTĀNE kopš 2011. gada strādā un karjeru veido Londonā. Pašlaik viņas darbavietas ir Londonas universitātes koledža un Nacionālā neiroloģijas un neiroķirurģijas slimnīca, kur ir lielākā un slavenākā neiropatoloģijas laboratorija Lielbritānijā. Lūk, dažas viņas atziņas, kā sasniegt to, ko vēlies (apkopotas no referāta LĀZA 70. gadu jubilejas konferencē).
Medicīna un farmācija ir jomas, kur hard jeb cietās prasmes ir primāras, taču panākumus un to, cik meistarīgi izmantojam profesionālās zināšanas, nosaka soft jeb mīkstās prasmes. Kāda hard un soft prasmju bagāža XXI gadsimtā nepieciešama ārstam un farmaceitam?
Piedzimstot mēs neizbēgami sākam ceļu pretī novecošanai. Kāda ir mūsu attieksme pret vecumu, kādas priekšrocības ir gadiem un kas ir laimīgas novecošanas pamatā?
B12 vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns ar sarežģītu struktūru, kas pazīstams arī kā kobalamīns, nozīmīgs šūnu metabolismā, īpaši DNS sintēzē, metilēšanā un mitohondriju funkcionalitātē. [1] Tā trūkums var izraisīt hematoloģiskus un neiroloģiskus traucējumus, tomēr šie klīniskie iznākumi izpaužas salīdzinoši vēlu. Agrīnā B12 vitamīna deficīta diagnostika ir izaicinošs uzdevums.
ASV Slimību profilakses un kontroles centra 2022.gada dati rāda, ka 1 no 31 astoņgadniekam ir autiskā spektra traucējumi (AST). Aprēķini liecina par AST pieaugumu salīdzinot ar 2020.gada datiem, kur AST konstatēti 1 no 36 astoņgadniekiem. Šie dati publicēti CDC’s Morbidity and Mortality Weekly Report.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
Gada laikā ASV tiek veikti apmēram 93 miljoni datortomogrāfijas (DT) izmeklējumi 62 miljoniem pacientu. DT ir plaši izmantots attēldiagnostikas rīks, kas palīdz noteikt diagnozi un attiecīgi uzlabot pacienta klīnisko iznākumu. Tomēr, jāņem vērā arī izmeklējuma jonizējošā starojuma līmenis, kas ir saistīts ar paaugstinātu vēža risku. Vairāki lielapjoma retrospektīvi kohortas pētījumi norādījuši, ka bērnības DT ekspozīcija saistīta ar paaugstinātu risku attīstīties hematoloģiskām malignām neoplazmām un smadzeņu vēzim.
