Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.
Klimata pārmaiņas var būt saistītas ar pieaugošo mirstību un invaliditāti no insulta visā pasaulē. Pētnieki atklāja, ka neoptimāla temperatūra, kas ir augstāka vai zemāka par temperatūru, kas saistīta ar zemāko mirstības līmeni, arvien vairāk ir saistīta ar nāvi un invaliditāti insulta dēļ. Pētījums nepierāda, ka klimata pārmaiņas izraisa insultu. Tas tikai parāda saistību. Pētījumā netika pārbaudīti arī citi riska faktori, piemēram, augsts asinsspiediens un augsts holesterīna līmenis.
Ar insultu saistīta pneimonija ir bieža komplikācija akūta išēmiska insulta gadījumā. Šajā viencentra retrospektīvā novērojumu pētījumā identificēti faktori, kas saistīti ar pneimonijas attīstības risku un sliktāku klīnisko iznākumu pēc akūta išēmiska insulta.
Tā kā informācija par agrīnas demences riska faktoriem ir ierobežota, tika veikts kohortas pētījums ar vairāk nekā 350 000 dalībniekiem no britu Biobankas datiem, lai noskaidrotu modificējamos agrīnas demences riska faktorus.
Šobrīd grūtniecēm ar zināmu 2.tipa cukura diabētu vai gestācijas diabētu tiek rekomendēts insulīns glikēmijas kontrolei. Tiek spriests, vai metformīna pievienošana insulīnam varētu uzlabot neonatālos iznākumus šo grūtniecību gadījumā.
Kādā laika logā pēc kardiovaskulāra notikuma (insulta, infarkta) pastāv augsts mirstības risks pacientiem, kam jāveic plānveida vai neatliekama operācija? Kā izrādās, nopietni riski saglabājas pat 14 mēnešus ilgi!
Sievietēm ar perifērisko artēriju slimību (PAS) bieži vien novēro atpiskus simptomus, vēlāku hospitalizāciju un sliktāku prognozi, tāpēc risku identifikācija un to pārvaldība ir ļoti svarīga. Šajā pētījumā novērtētas PAS riska faktoru atšķirības starp dzimumiem.
Paaugstināts asinsspiediens ir bieži novērots akūta insulta pacientiem – tas ir saistīts ar paaugstinātu risku ilgtermiņa invaliditātei un mirstībai. Lielai daļai pacientu pirms insulta jau ir bijusi hipertensija anamnēzē. Šobrīd pastāv diskusijas par optimālo laika periodu, kad būtu jāsāk antihipertensīvā terapija pēc akūta insulta, lai samazinātu invaliditātes vai nāves riskus.
Klīnicisti ikdienas praksē pacientiem rekomendē izvēlēties aspirīnu apvalkotā tabletē (enteric coated), lai izvairītos vai mazinātu kuņģa–zarnu trakta asiņošanas riskus pacientiem ar koronāro artēriju slimību. Tajā pašā laikā pieejami pētījumi, kur norāda, ka apvalkotām aspirīna tabletēm ir vājāka trombocītu agregācijas inhibīcija kā parastai aspirīna tabletei. Vai tiešām ir kāda atšķirība efektivitātē starp abiem tabletes veidiem – skaidro šajā pētījumā.
Pētījuma autori ziņo, ka līdz šim nav skaidrots, kāda taktika pacientiem ar ātriju fibrilāciju pēc išēmiska insulta piemērojama no klīniskās efektivitātes viedokļa – agrīna vai vēlīna.
Pētījuma INSPIRES rezultāti liecina, ka intensīvas statīnu lietošanas sākšana pacientiem ar akūtu vieglu išēmisku insultu vai augstu transitoriskas išēmiskas lēkmes (TIA) risku tūlīt pēc sākuma ievērojami samazina negatīvu funkcionālo iznākumu risku, salīdzinot ar ārstēšanas novilcināšanu.
Pēc insulta fiziskās aktivitātes var būt izšķirošas veiksmīgai atveseļošanai. Jauns pētījums liecina, ka cilvēki, kuri pēc insulta vingro četras stundas nedēļā, sešu mēnešu laikā uzlabo funkcionālo atveseļošanos nekā tie, kuri to nedara.
Rehabilitācijas pasākumi pacientiem pēc insulta ir būtisks ārstēšanās un atjaunošanās posms. Taču daļai intervenču, piemēram, pastaigu treniņiem nav noteiktas skaidras rekomendācijas par vēlamo intensitāti un ilgumu, lai veicinātu maksimālo ieguvumu pacienta rehabilitācijas procesā.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.