Primārās galvassāpes bija saistītas ar 38 % paaugstinātu depresijas risku gan vīriešiem, gan sievietēm, savukārt saspringuma tipa galvassāpes (TTH) bija būtiski saistītas ar paaugstinātu pašnāvības risku — taču tikai vīriešiem —, liecina jauns retrospektīvs kohortas pētījums.
Gabapentinoīdi (t.sk. gabapentīns un pregabalīns) sākotnēji radīti kā antikonvulsanti, taču ņemot vērā to inhibējošās īpašības attiecībā uz CNS, tos izmanto gan epilepsijas ārstēšanā, gan neiropātiskām sāpēm, ģeneralizētai trauksmei, kā arī dažādām off label indikācijām. 2008.gadā FDA, balstoties uz tā laika ziņojumiem norādījusi uz paaugstinātu suicīda risku pacientiem, kas lieto antikonvulsantus. Nesen veiktie novērojumu pētījumi gan uzrāda konfliktējošus rezultātus starp gabapentinoīdu saistību ar paškaitējuma idejām vai mēģinājumiem.
Primārajā veselības aprūpē arvien biežāk tiek izmantoti depresijas skrīninga rīki, taču nav zināms, vai šī rīcība saistīta ar atbilstošu ārstēšanas pieeju. Lai izvērtētu faktorus, kas nosaka iniciālās ārstēšanas taktiku pacientiem ar pozitīvu depresijas skrīninga rezultātu un/vai pašnāvības domām, veikts kohortas pētījums ASV.
PVO dati rāda, ka pasaulē 2019. gadā pašnāvībā miruši vairāk nekā 700 000 cilvēku, — tie ir augstāki mirstības rādītāji nekā no malārijas, HIV/AIDS un krūts vēža! Pašnāvība ir galvenais jaunu cilvēku (15—29 gadi) mirstības iemesls. Izteikta hipotēze, ka pašnāvība var būt saistīta arī ar sociāliem faktoriem, ne tikai indivīda personīgajiem raksturlielumiem, attiecīgi ietekmējot cilvēka īstermiņa un ilgtermiņa suicidālas domas un uzvedību.
Jaunākie ASV pētījumu dati rāda, ka FDA (US Food and Drug Administration) melnās kastes brīdinājumi antidepresantiem tieši pretēji iecerētajam, saistīti ar suicidalitātes pieaugumu un psihiskās veselības pasliktināšanos jauniem pacientiem ar depresiju.
Uzmanības deficīta/hiperaktivitātes sindroms (UDHS) ir saistīts ar paaugstinātiem priekšlaicīgas nāves riskiem, bet līdz šim nav analizēts, vai psihofarmakoterapija var mazināt UDHS pacientu mirstības riskus.
Obsesīvi kompulsīvi traucējumi ir hroniska psihiatriska slimība, kas skar apmēram 2 % pasaules populācijas. Smagākos slimības gadījumos pacientiem pastāv grūtības uzturēt veselīgu dzīvesveidu, higiēnas normas, ir alkohola un citu vielu atkarības riski. Šobrīd pieejamie mirstības rādītāji šai pacientu grupai ir ierobežotā daudzumā. Zviedrijā tika veikts kohortas pētījums, kurā noteikts visi un specifiskie mirstības rādītāji pacientiem ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem salīdzinājumā ar vispārējo populāciju un šo pacientu brāļiem un māsām.
Pašnāvību izplatība dažādās populācijās joprojām ir augsta, tāpēc nepieciešams uzlabot stratēģijas to novēršanai. Viens no pašnāvību veidiem ir dažādu zāļvielu letāla pārdozēšana, tāpat bieži sastopami gadījumi, kad vielu iespaidā veikta cita veida paškaitējums. Lai noskaidrotu, kādas vielas lietotas nāves brīdī veicot pašnāvību (t.sk. ar mērķi noindēties), tika veikts šķērsgriezuma pētījums.
Līdz šim pētījumos izteikts pieņēmums, ka transpersonām ir lielāks suicīda un mirstības risks nekā vispārējai populācijai, taču lielapjoma populācijas pētījumu šajā virzienā nebija.
Līdz šim maz pētīti suicīda riski onkoloģiskiem pacientiem pēc ķirurģiskas operācijas veikšanas, attiecīgi nav izstrādātas metodes, kā un kam šajā pacientu populācijā būtu nepieciešams organizēt pašnāvību skrīningu.
Uzskata, ka pacientiem ar demenci varētu būt paaugstināts suicīda risks, taču nav skaidrs, vai tas ir universāli apgalvojams par visiem demences pacientiem. Tāpēc, riska grupu identificēšana ir nepieciešama, lai novērstu potenciālo kaitējumu dzīvībai un nodrošinātu pilnvērtīgāku klīnisko aprūpi demences pacientiem.
Vecums pirms pusaudža gadiem ir vismazāk pētīts attiecībā uz paškaitējuma domām un uzvedību, pamatā balstoties uz ideju, ka jauni bērni nav spējīgi domāt suicidālas domas. Tomēr jāatzīmē, ka pēdējos gados ir audzis gadījumu skaits, kad pašnāvību veicis bērns vēl nesasniedzis pusaudža vecumu un nu jau pašnāvības ir ierindojušās piektajā vietā pasaulē kā vadošais nāves iemesls šajā vecuma grupā!
Medicīnas studijas ir izaicinājums lielākajai daļai studentu – līdz šim pierādīts gan augsts izdegšanas, gan psihiskās veselības traucējumu risks. Un līdz ar to paaugstinās arī pašnāvniecisku ideju un meģinājumu risks.
Katru gadu pasaulē dzīvību sev atņem 703 000 cilvēku, kas nozīmē vienu pabeigtu pašnāvību ik 40 sekundes. Pašnāvības ir ceturtais vadošais nāves iemesls (pēc ceļu satiksmes negadījumiem, tuberkulozes un vardarbības) 15—19 gadu vecumā. [1; 4]
Pirmās operācijas plānotas 2026. gada decembrī. Da Vinci sistēma ļauj ķirurgam operēt caur nelieliem iegriezumiem, izmantojot palielinātu trīsdimensiju attēlu un smalkus, īpaši manevrētspējīgus instrumentus. Tie palīdz veikt precīzas manipulācijas, audu disekciju un šūšanu arī ļoti grūti pieejamās vietās. Operāciju veic ķirurgs, kurš no vadības konsoles kontrolē instrumentus un kameru; sistēma patstāvīgi nepieņem lēmumus un nekādas darbības neveic.
Asinsspiediena (TA) mainība (variabilitāte) ir nozīmīgs prognostisks kardiovaskulāro notikumu un insulta faktors neatkarīgi no vidējā TA rādītāja. TRIDENT pētījumā tika konstatēts, ka zemas devas trīskārša medikamentu kombinācija samazināja vidējo TA par 9 mmHg un samazināja insulta risku salīdzinājumā ar placebo pacientiem ar intracerebrālu hemorāģiju anamnēzē. Tomēr medikamentozās kombinācijas efektu uz TA mainību saglabājas neskaidri.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē, radot ievērojamu slogu gan veselības aprūpes sistēmai, gan sabiedrības ekonomikai kopumā. Šajā kontekstā bēta adrenoreceptoru blokatori (turpmāk — bēta blokatori, BB) ir viens no nozīmīgākajiem atklājumiem 20. gadsimta kardiovaskulārajā farmakoloģijā.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā veikta Latvijā unikāla septiņas stundas ilga operācija, kurā pacientam ar hroniska čūlaina procesa izraisītu pilnīgu barības vada necaurlaidību izveidots jauns barības vads, izmantojot paša pacienta kuņģa audus.
III fāzes pētījumā konstatēts, ka ruksolitiniba krēma lietošana pēc vajadzības 44 nedēļu garumā bērniem vecumā no 2 līdz 11 gadiem ar vieglu vai vidēji smagu atopisko dermatītu (AD) bija labi panesama un ļāva saglabāt slimības kontroli. Jauni drošuma signāli netika konstatēti.
