Nogurums ir identificēts kā garā Covid galvenais simptoms, tomēr iespējamās ar pandēmiju saistītās ietekmes joprojām ir neskaidras. Šajā pētījumā analizēja kopējā, fiziskā un psihiskā noguruma trajektorijas un ar to saistītos faktorus iepriekš inficētām un neinficētām personām līdz vienam gadam pēc inficēšanās.
Garais Covid var saglabāties vismaz gadu pēc akūtās slimības fāzes vai parādīties vairākus mēnešus vēlāk, secināts līdz šim visaptverošākajā pārskatu par simptomu attīstību gada laikā.
Pētnieki atklājuši, ka cilvēkiem ar ilgstošākiem Covid-19 simptomiem, tostarp smadzeņu miglu, bija samazināta veiktspēja dažādu garīgo procesu testēšanā līdz diviem gadiem pēc inficēšanās ar vīrusu.
Sievietēm, kuras ievēroja lielāko daļu veselīga dzīvesveida aspektu, tostarp bija ar veselīgu ķermeņa svaru, nesmēķēja, bija regulāras fiziskās aktivitātes, pietiekams miegs, kvalitatīvs uzturs un mērena alkohola lietošana, bija aptuveni uz pusi mazāks garā Covid risks, salīdzinot ar sievietēm, kuras neievēroja veselīgu dzīvesveidu.
Šī pētījuma rezultāti liecina, ka trešdaļa pacientu ar garo Covid cieš no ilgstoša ožas zuduma un gandrīz piektā daļa zaudē garšas sajūtu. Pētnieki saka, ka īpaši Ziemassvētki var būt smags laiks cilvēkiem, kuri zaudējuši ožas un garšas izjūtu – kuriem pietrūks tādas smaržas kā Ziemassvētku eglīte un karstvīns, vai viņi nevarēs izbaudīt Ziemassvētku vakariņas.
Daļa akūtas Covid–19 infekcijas gadījumu norit viegli vai pat asimptomātiski, īpaši bērnu un pusaudžu vecumā. Smagas slimības gaitas risks pieaug līdz ar pacienta vecumu un blakusslimību spektru. Neskatoties uz saslimstības un mirstības rādītājiem akūtā fāzē, Covid–19 nereti atstāj sekas arī pēc pārslimošanas – līdz pat 80 % pacientu pēc Covid–19 pārslimošanas sūdzas par veselības traucējumiem.
Pētījums atklāj, ka lielākā daļa cilvēku, kas inficēti ar SARS-CoV2 vīrusu, atveseļojas 12 mēnešu laikā neatkarīgi no slimības smaguma pakāpes. Tomēr, lai gan 75 % pacientu bija atveseļojušies 12 mēnešu laikā pēc inficēšanās ar vīrusu, 25 % pacientu joprojām bija vismaz viens no trim visbiežāk sastopamajiem simptomiem, tostarp klepus, nogurums un elpas trūkums. Pētnieki arī atklāja, ka pacientiem ar pastāvīgiem simptomiem bija arī antivielas, kas saistītas ar autoimūnām slimībām, kā arī paaugstināts citokīnu līmenis, kas izraisa iekaisumu.
Jau kopš pandēmijas sākuma izteiktas aizdomas, ka SARS–CoV–2 izraisa hroniska noguruma sindromu (ME/CFS). Labi kontrolēts pētījums tagad parādījis, ka pat pēc viegla Covid–19 daļai pacientu attīstīsies simptomi, kas atbilst ME/CFS diagnostikas kritērijiem.
Smaga akūta respiratorā sindroma koronavīrusa–2 (SARS–CoV–2) infekcija saistīta ar virkni pastāvīgu simptomu, kuri ietekmē ikdienas gaitas un pazīstami kā stāvoklis pēc Covid–19 vai garais Covid.
Nesen veikti pētījumi izsaka hipotēzi, ka teofilīna pievienošana sālsūdens deguna skalošanas līdzekļiem varētu būt efektīva Covid–19 izraisītu ožas traucējumu ārstēšanā. Lai izvērtētu šā medikamenta efektivitāti un drošumu kombinācijā ar sālsūdens deguna skalošanas līdzekļiem, salīdzinot to ar placebo, tika veikts otrās fāzes nejaušināts klīniskais pētījums.
Pētījumā secināts, ka personām, kuras bija inficējušās ar SARS-CoV-2 vīrusu, gada laikā pēc infekcijas pārslimošanas bija trīs reizes lielāks risks nomirt, nekā personām, kuras nebija inficējušās ar SARS-CoV-2 vīrusu.
Gadu pēc hospitalizēšanas ar Covid-19 lielai daļai pacientu saglabājas sūdzības par veselības stāvokli, tikai neliela daļa jūtas pilnībā atveseļojušies.
Lai gan nav medicīniski atzītas “garā Covid” ārstēšanas metodes, fiziskās aktivitātes var pārtraukt iekaisuma apburto loku, kas var izraisīt diabētu un depresiju vairākus mēnešus pēc tam, kad cilvēks ir atveseļojies no vīrusa.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Parkinsona slimība ir visbiežākā neirodeģeneratīvā kustību slimība pasaulē. [1] Tās skarto cilvēku skaits pasaulē pieaug tik strauji, ka tā tiek dēvēta par neinfekciozu pandēmiju. [2] Parkinsona slimības sastopamība pasaulē vidēji ir 1—2 cilvēki no 1000, rietumvalstīs vērojama lielāka Parkinsona slimības sastopamība nekā austrumos. [3; 4] No 1990. gada līdz 2015. gadam Parkinsona slimības sastopamība augusi vairāk nekā divas reizes, izteikta prognoze, ka 2040. gadā tā skars jau 12,9 miljonus pasaules iedzīvotāju. [2]