Nogurums ir identificēts kā garā Covid galvenais simptoms, tomēr iespējamās ar pandēmiju saistītās ietekmes joprojām ir neskaidras. Šajā pētījumā analizēja kopējā, fiziskā un psihiskā noguruma trajektorijas un ar to saistītos faktorus iepriekš inficētām un neinficētām personām līdz vienam gadam pēc inficēšanās.
Garais Covid var saglabāties vismaz gadu pēc akūtās slimības fāzes vai parādīties vairākus mēnešus vēlāk, secināts līdz šim visaptverošākajā pārskatu par simptomu attīstību gada laikā.
Pētnieki atklājuši, ka cilvēkiem ar ilgstošākiem Covid-19 simptomiem, tostarp smadzeņu miglu, bija samazināta veiktspēja dažādu garīgo procesu testēšanā līdz diviem gadiem pēc inficēšanās ar vīrusu.
Sievietēm, kuras ievēroja lielāko daļu veselīga dzīvesveida aspektu, tostarp bija ar veselīgu ķermeņa svaru, nesmēķēja, bija regulāras fiziskās aktivitātes, pietiekams miegs, kvalitatīvs uzturs un mērena alkohola lietošana, bija aptuveni uz pusi mazāks garā Covid risks, salīdzinot ar sievietēm, kuras neievēroja veselīgu dzīvesveidu.
Šī pētījuma rezultāti liecina, ka trešdaļa pacientu ar garo Covid cieš no ilgstoša ožas zuduma un gandrīz piektā daļa zaudē garšas sajūtu. Pētnieki saka, ka īpaši Ziemassvētki var būt smags laiks cilvēkiem, kuri zaudējuši ožas un garšas izjūtu – kuriem pietrūks tādas smaržas kā Ziemassvētku eglīte un karstvīns, vai viņi nevarēs izbaudīt Ziemassvētku vakariņas.
Daļa akūtas Covid–19 infekcijas gadījumu norit viegli vai pat asimptomātiski, īpaši bērnu un pusaudžu vecumā. Smagas slimības gaitas risks pieaug līdz ar pacienta vecumu un blakusslimību spektru. Neskatoties uz saslimstības un mirstības rādītājiem akūtā fāzē, Covid–19 nereti atstāj sekas arī pēc pārslimošanas – līdz pat 80 % pacientu pēc Covid–19 pārslimošanas sūdzas par veselības traucējumiem.
Pētījums atklāj, ka lielākā daļa cilvēku, kas inficēti ar SARS-CoV2 vīrusu, atveseļojas 12 mēnešu laikā neatkarīgi no slimības smaguma pakāpes. Tomēr, lai gan 75 % pacientu bija atveseļojušies 12 mēnešu laikā pēc inficēšanās ar vīrusu, 25 % pacientu joprojām bija vismaz viens no trim visbiežāk sastopamajiem simptomiem, tostarp klepus, nogurums un elpas trūkums. Pētnieki arī atklāja, ka pacientiem ar pastāvīgiem simptomiem bija arī antivielas, kas saistītas ar autoimūnām slimībām, kā arī paaugstināts citokīnu līmenis, kas izraisa iekaisumu.
Jau kopš pandēmijas sākuma izteiktas aizdomas, ka SARS–CoV–2 izraisa hroniska noguruma sindromu (ME/CFS). Labi kontrolēts pētījums tagad parādījis, ka pat pēc viegla Covid–19 daļai pacientu attīstīsies simptomi, kas atbilst ME/CFS diagnostikas kritērijiem.
Smaga akūta respiratorā sindroma koronavīrusa–2 (SARS–CoV–2) infekcija saistīta ar virkni pastāvīgu simptomu, kuri ietekmē ikdienas gaitas un pazīstami kā stāvoklis pēc Covid–19 vai garais Covid.
Nesen veikti pētījumi izsaka hipotēzi, ka teofilīna pievienošana sālsūdens deguna skalošanas līdzekļiem varētu būt efektīva Covid–19 izraisītu ožas traucējumu ārstēšanā. Lai izvērtētu šā medikamenta efektivitāti un drošumu kombinācijā ar sālsūdens deguna skalošanas līdzekļiem, salīdzinot to ar placebo, tika veikts otrās fāzes nejaušināts klīniskais pētījums.
Pētījumā secināts, ka personām, kuras bija inficējušās ar SARS-CoV-2 vīrusu, gada laikā pēc infekcijas pārslimošanas bija trīs reizes lielāks risks nomirt, nekā personām, kuras nebija inficējušās ar SARS-CoV-2 vīrusu.
Gadu pēc hospitalizēšanas ar Covid-19 lielai daļai pacientu saglabājas sūdzības par veselības stāvokli, tikai neliela daļa jūtas pilnībā atveseļojušies.
Lai gan nav medicīniski atzītas “garā Covid” ārstēšanas metodes, fiziskās aktivitātes var pārtraukt iekaisuma apburto loku, kas var izraisīt diabētu un depresiju vairākus mēnešus pēc tam, kad cilvēks ir atveseļojies no vīrusa.
Terminu “ateroskleroze” pazīst ne tikai medicīnas darbinieki, bet arī daudzi ar medicīnu nesaistīti cilvēki — ir samērā laba izpratne, ka ateroskleroze negatīvi ietekmē asinsvadus, jo ģimenē un paziņu vidū nereti ir cilvēki ar aterosklerozi un tās izraisītām slimībām. Diemžēl dažādu maldīgu pārliecību un viltus informācijas dēļ pacienti nereti atsakās no zinātniski pierādītas medikācijas. Jāatzīmē, ka arī ārstiem ne vienmēr ir skaidra pārliecība par statīnu lietošanas riska un ieguvuma līdzsvaru, ārstējot pacientus ar dislipidēmiju. Sevišķi bieži to var novērot aterosklerozes primārajā profilaksē.
Nespēja reaģēt uz mērķtiecīgiem slimību modificējošiem pretreimatisma līdzekļiem (tsDMARD) psoriātiskā artrīta gadījumā notiek aptuveni 0,35 gadījumos uz vienu cilvēku gadā.
Reibonis ir subjektīva, nepatīkama, traucējoša iluzora apkārtnes un/vai paša ķermeņa kustības izjūta. Reibonis nav diagnoze, tas ir biežs simptoms, par ko pacienti sūdzas ārstam gan ambulatorajās praksēs, gan stacionāros, un tam var būt daudz dažādu iemeslu.
Gastroezofageālā atviļņa slimība (GEAS) jeb gastroezofageālā refluksa slimība (GERS) ir kuņģa satura regurgitācija barības vadā. Par GEAS diagnozi var domāt, ja simptomi izpaužas vairāk nekā trīs reizes nedēļā un ievērojami ietekmē dzīves kvalitāti. To var uzskatīt par barības vada un proksimālās gremošanas un elpošanas sistēmas kairinājumu.
Sāpes gūžas locītavā ir sūdzība, kas var izraisīt diskomfortu, ierobežot kustības un aktivitāti kopumā. Tomēr dažkārt var izrādīties, ka šīs sāpes grūti diferencējamas no atstarotām muguras sāpēm.