Jaunā pētījumā pierādīts, ka migrēna ar auru ir saistīta ar lielāku išēmiska insulta risku pusmūža un vecākiem pieaugušajiem. Risks bija īpaši augsts vīriešiem, kas jaunāki par 72 gadiem, neatkarīgi no auras esamības, savukārt migrēna bez auras ar insulta risku nebija saistīta.
Survodutīda III fāzes pētījumā tika novērota viscerālo tauku samazināšanās par 34 % un aknu tauku samazināšanās par 63 %, vienlaikus iepriekš definētajā analīzē uzrādot mazāku liesās ķermeņa masas zudumu, veicinot vielmaiņas veselības uzlabošanos cilvēkiem ar aptaukošanos.
Smagas pakāpes kašķa infekcija klīniskajā praksē ir reti sastopama. Tā raksturojas ar profūzu un difūzu klasiskā un Norvēģu kašķa manifestāciju, kā dēļ veidojas hiperkeratotiski un psoriāzei līdzīgi ādas bojājumi, kuros mājvietu atradusi Sarcoptes scabiei hominis ērcīte. Ārstēšanā tiek rekomendēts ivermektīns per os standarta devā un lokāli antiparazitāri līdzekļi. Tomēr līdz šim iztrūkuši nejaušināti klīniski pētījumi, lai izvērtētu izārstēšanās iespējamību.
Antibiotiku lietošana, lai gan rezultāti ir neskaidri, ir saistīta ar celiakijas slimības risku, tomēr šī saistība var atspoguļot gan veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, gan ne diagnosticētas celiakijas ārstēšanu. Pētnieki izvērtēja iepriekšēju antibiotiku lietošanu indivīdiem ar biopsijā apstiprinātu celiakijas slimību, salīdzinot ar atbilstīgām vispārējās populācijas kontroles grupām un ar viņu brāļiem un māsām. Tika veikta arī salīdzinoša analīze ar indivīdiem, kuriem histoloģiski novērojama normāla zarnu gļotāda.
Brepocitinibs ir pirmās klases perorāls, selektīvs TYK2-JAK1 inhibitors, kas bloķē to citokīnu signalēšanu, kas saistīti ar dermatomiozīta aktivitāti. Trešās fāzes divkārtnepārredzamā, ar placebo kontrolētā pētījumā pieaugušie ar dermatomiozītu 1:1:1 iedalījumā saņēma vai nu 30 mg brepocitinibu, 15 mg brepocitinibu vai placebo 52 nedēļas.
Liela starptautiska datubāzu analīze parādīja, ka 2. tipa cukura diabēta pacientiem, kuri lieto semaglutīdu, nav ne paaugstināta, ne samazināta neovaskulāras ar vecumu saistītas makulas deģenerācijas attīstības riska, salīdzinot ar pacientiem, kas saņem citus pretdiabēta medikamentus.
Palielināts svars ir pārliecinošs ātriju fibrilācijas (ĀF) riska faktors, un dažādās vadlīnijās svara zaudēšana tiek rekomendēta visiem pacientiem ar ĀF un aptaukošanos. Tomēr esošie efektivitātes pierādījumi vairāk balstās uz gados jauniem pacientiem, tāpēc svara zudums un tā ietekme uz trausluma attīstību senioriem būtu jāizvērtē. Lai noskaidrotu, vai svara zudums ir droša un efektīva intervence senioriem ar ĀF un aptaukošanos, veikts pētījums.
Hronisks nogurums kļuvis arvien biežāk sastopams mūsdienu dzīvē, jo cilvēki saskaras ar lielāku darba slodzi un mazāk atpūtas. Lai gan izsīkumu bieži pamato ar stresu vai miega trūkumu, pētnieki norāda, ka nepietiekams uzturs var būtiski ietekmēt šo stāvokli.
Pieaugušajiem ar hronisku nieru slimību (HNS) bez dialīzes III–IV stadijā mērena olbaltumvielu uzņemšanas ierobežošana bija saistīta ar mazāku nelabvēlīgu klīnisko iznākumu risku – galvenokārt retākām dialīzes uzsākšanām – un nebija saistīta ar standarta uzturmarķieru pasliktināšanos.
Dupilumabs 300 mg, cendakimabs 360 mg un budezonīda perorāla suspensija 2 mg uzrādīja mērenu līdz augstu efektivitātes līmeni disfāgijas mazināšanā pusaudžiem un pieaugušajiem ar eozinofilo ezofagītu (EoE). Lielākā daļa pētīto terapiju, izņemot etrasimodu, nodrošināja histoloģisku remisiju.
