Pētījumā nekonstatē saistību starp semaglutīdu un ar vecumu saistītās makulas deģenerācijas risku
Pētnieki veica retrospektīvu pētījumu 12 datubāzēs Observational Health Data Sciences and Informatics (OHDSI) tīklā, aptverot periodu no 2017. gada decembra līdz 2024. gada decembrim, lai izvērtētu iespējamo saistību starp semaglutīda lietošanu un neovaskulāru ar vecumu saistītu makulas deģenerāciju. Tika izmantota aktīva salīdzinājuma kohorta, kurā semaglutīda lietošanas sākuma epizodes salīdzināja ar pielāgotiem citu GLP‑1 receptoru agonistu (dulaglutīda un eksenatīda) un vairāku ne‑GLP‑1 zāļu (empagliflozīna, glipizīda un sitagliptīna) lietošanas sākumiem, kā arī paškontroles gadījumu sērija, kur katram pacientam salīdzināja risku zāļu lietošanas un nelietošanas periodos.
Analīzē pirms atbilstības korekcijas iekļāva 227 971 jaunu semaglutīda lietotāju, 68 588 dulaglutīda lietotājus, 5460 eksenatīda lietotājus, 252 356 empagliflozīna lietotājus, 100 083 sitagliptīna lietotājus un 213 515 glipizīda lietotājus; visi bija pieaugušie ar 2. tipa diabētu, kuri šīs zāles saņēma kā otrās līnijas terapiju pēc metformīna monoterapijas. Neovaskulāru ar vecumu saistītu makulas deģenerāciju definēja divējādi: ar diagnozi vien (pacientiem > 55 gadu vecumā, izslēdzot citas tīklenes slimības) un ar stingrāku kritēriju – diagnoze plus intraokulāra anti‑VEGF injekcija 30 dienu laikā, kas liecināja par aktīvu slimību.
Starp jaunajiem semaglutīda lietotājiem 70–79 cilvēki atbilda diagnozes pirmajai definīcijai neovaskulārai ar vecumu saistītai makulas deģenerācijai, bet 39–51 – stingrākajai definīcijai, kur nepieciešama gan diagnoze, gan injekcija. Salīdzinot ar dulaglutīda lietotājiem, semaglutīda lietotājiem nekonstatēja statistiski nozīmīgas atšķirības ne diagnozes defnīcijai (P = 0,28), ne diagnozes‑plus‑injekcijas (P = 0,10) definīcijai; līdzīgi nebija būtisku atšķirību arī salīdzinājumos ar empagliflozīnu (P = 0,94 un P = 0,52), sitagliptīnu (P = 0,09 un P = 0,33) un glipizīdu (P = 0,69 un P = 0,12).
Paškontroles analīzē, kurā iekļāva pacientus ar neovaskulāru ar vecumu saistītu makulas deģenerāciju, semaglutīda lietošanas periodos ne diagnozes‑vien, ne stingrākās definīcijas gadījumā netika novērots paaugstināts saslimstības biežums, salīdzinot ar nelietošanas periodiem (P > 0,5 abām definīcijām).
Pētnieki secina, ka šis pētījums papildina līdzšinējos pierādījumus, parādot: semaglutīda lietošana 2. tipa cukura diabēta pacientiem nav saistīta ne ar lielu neovaskulāras ar vecumu saistītas makulas deģenerācijas riska pieaugumu, ne tā samazinājumu, salīdzinot ar citiem glikozes līmeni pazeminošiem medikamentiem. Lai gan agrāki darbi, tostarp pētījumi ar vairāk nekā divkāršu riska pieaugumu, norādījuši uz iespējamu saistību, šī analīze liecina, ka tik liels kaitīgs efekts, visticamāk, ir maz iespējams, taču nelielu ietekmi abos virzienos – gan nelielu riska palielinājumu, gan samazinājumu – pilnībā izslēgt pagaidām nevar.
AVOTS: Cai CX, Toy B, Martin B, et al. Semaglutide and Neovascular Age-Related Macular Degeneration Among Adults with Type 2 Diabetes: An OHDSI Network Study. Available online 2 June 2026. Ophthalmology.