Vile est, quod licet

Lēts ir tas, kas viegli dabūjams, – skan latīņu gudrība. Daudzus gadus mums veselības aprūpe ir bijusi viegli dabūjama. Un lēta. Profesionāļi, klusi pie sevis kurnot, ir strādājuši zem pašizmaksas. Taču strādājuši. Pacienti dzīvojuši ar ilūziju par bezmaksas medicīnu.

Un varas krēslos sēdošie rēķinājuši cenas bez mazākās saprašanas, ka veselība ir produkts, kas jāražo, - veselība nav a priori dabas piešķirta dāvana. Tāpēc krīzes pasniegtajai mācībstundai ir arī savs pozitīvais fīdbeks.

 Pirmkārt, gribētos cerēt, ka mainīsies sabiedrības vērtību skala, sakārtojot tās pareizajā secībā. Veselībai pārtrumpojot, piemēram, solārija vai friziera apmeklējumu, auto apdrošināšanu utt.

Otrkārt, valsts naudas dalītāji un apsaimniekotāji būs spiesti domāt, ka nauda nevis iekrīt ikmēneša kontā, bet tiek nopelnīta. Ar esošo un potenciālo pacientu nodokļiem. Tātad tā ir jāmenedžē - nu, nevar septiņus pacientus pieskatīt četri ārsti, tāpat neloģiski ir nākt uz darbu ar attieksmi: "Par tādu naudu, kā man maksā, pietiek vien ar to, ka ierodos darbā!" Kurā privātā uzņēmumā ar šādu attieksmi varētu strādāt?! Galu galā - pacients par valsts naudu ir pelnījis tādu pašu attieksmi kā pacients par privātajiem līdzekļiem. Un risinājums ir tik vienkāršs, cik vien vienkāršs var būt: darbs ir jāuzskaita un jāmaksā vairāk tiem, kas strādā vairāk un labāk.

Treškārt, krīzes iztikas minimums, iespējams, liks palūkoties uz cilvēku kā veselumu, nevis magnētiskās rezonanses muguras izmeklējuma objektu, labi kompensētu kardiālu slimnieku - tikai diemžēl ar vēzi trešajā stadijā, kuru speciālists nepamana, jo nepamet skatienu pāri sava reģiona robežām. Gribētos cerēt, ka taupības nolūkos netiks šauts pa vienu zaķi divas reizes.

Skaidrs, ka vile est, quod licet ir noiets etaps. Un tas savā ziņā priecē!

 

 

Uz augšu ↑