Cirkadiānie ritmi psihiatrijā

Cirkadiānie ritmi (no latīņu val. circa - apmēram; dies - diena; "apmēram viena diena") pieder bioloģiskajiem ritmiem, kas regulē dažādus fizioloģiskos procesus, piemēram, miega-nomoda ciklus, ķermeņa temperatūras svārstības, sirdsdarbību, asinsspiedienu, hormonu sekrēciju, imūno atbildi. Šis endogēnais ritms pastāv neatkarīgi no apkārtējās vides kairinātājiem. Tas darbojas ne tikai smadzenēs, bet arī perifērijā visos orgānos, iespējams, pat visās šūnās. Ārējie stimuli - gaisma, temperatūra, ikdienas aktivitātes - "salaiko" endogēnos cirkadiānos ritmus ar reālajiem apkārtējās vides apstākļiem. Šādi ārējie stimuli zinātniskā valodā tiek saukti par Zeitgeber (no vācu val. - "laika devējs", sinhronizētājs).

Gaisma un SCN

Visspēcīgākais un vairāk pētītais Zeitgeber ir gaisma, īpaši - spilgta gaisma. Gaismu uztver receptori tīklenes gangliju šūnās, no kurām šķiedras pa retino-hipotalāmisko traktu nonāk līdz galvenajam visu endogēno cirkadiāno ritmu regulētājam - nucleus suprachiasmaticus (SCN). Molekulārā līmenī šo sarežģīto mehānismu regulē vairāki "pulksteņa gēni", kuru ietekmē tiek producēti proteīni, kas pie noteiktas koncentrācijas inhibē pašus gēnus. Tādējādi ritmiskumu regulē endogēns, inhibējošas cilpas mehānisms. [7]

SCN ir specifisks šūnu sakopojums hipotalāmā. Tas spēj darboties arī bez Zeitgeber ietekmes. Cilvēkam nonākot apstākļos, kur nav nekādu norāžu par pulksteņa laiku, nav trokšņu vai gaismas, SCN darbojas "brīvā režīmā". [8] Tomēr novērots, ka šādos stingri kontrolētos apstākļos endogēnie cirkadiānie ritmi kļūst nedaudz garāki par 24 stundām, tādējādi zaudējot sinhronitāti ar reālo zemes dienas-nakts ciklu. [7]

SCN savu funkciju veic saskaņā ar citām smadzeņu struktūrām: simpatiskās nervu sistēmas centriem, epifīzi, adenohipofīzi. [1] No šīm struktūrām psihiatrijā īpaša uzmanība tiek pievērsta iekšējās sekrēcijas dziedzerim epifīzei un tās producētajām bioloģiski aktīvajām vielām serotonīnam un melatonīnam.

Melatonīns

Melatonīns tiek saukts par "miega" hormonu. Dienas laikā tas - atšķirībā no serotonīna - epifīzē producējas minimāli, savukārt naktī tā sintēze ievērojami palielinās. Melatonīnam ir nozīme arī cirkadiāno ritmu, īpaši miega-nomoda cikla regulācijā. [7]

Miega traucējumi

Disfunkcija miega-nomoda cikla ģenerējošajos mehānismos rada primārus miega traucējumus. DSM-IV-TR tos klasificē kā disomnijas un parasomnijas. Īpaši klasifikācijā tiek izdalīti cirkadiānā ritma miega traucējumi.

SSK-10 klasifikācijā tie kodēti kā neorganiski miega un nomoda ritma traucējumi (F51.2). Tos novēro arī gadījumos, kad endogēnā cirkadiānā miega-nomoda sistēma nesakrīt ar reāliem ārējās vides apstākļiem.

Cirkadiānā ritma traucējumi var izraisīt psihiskus simptomus, kas apgrūtina ikdienas funkcionēšanu. DSM-IV-TR pie šiem miega traucējumiem pieskaita:

  • miega fāzes nokavēšanas sindromu,
  • jet lag jeb laika zonu šķērsošanas sindromu;
  • nakts darba vai maiņu darba izraisītus miega traucējumus;
  • citus neprecizētus miega traucējumus.

Miega fāzes nokavēšanas sindroms

Delayed Sleep Phase Type sindromam (DSPS) raksturīgais - cirkadiānā miega-nomoda sistēma "diktē" regulāri iemigt vēlāk un mosties vēlāk, nekā vidēji populācijā ierasts (iemieg vairākas stundas pēc pusnakts, mostas pēc pusdienlaika). To atspoguļo arī citu endogēno ritmu rādītāju - ķermeņa temperatūras, melatonīna līmeņa asinīs - "novēlošanās". [4]

Šā hronotipa jeb cirkadiānā fenotipa pārstāvjus sabiedrībā mēdz dēvēt par "pūcēm". Bieži šie cilvēki cieš no miega trūkuma, jo darba dēļ spiesti mosties agrāk, nekā to nosaka viņu iekšējais miega-nomoda ritms. Pat ja iepriekšējā naktī miegā pavadīts neliels stundu skaits, arī nākamajā naktī cilvēks spēj iemigt tikai savā ierastajā "vēlajā" laikā.

DSPS tiek saistīts ar "pulksteņa gēnu" polimorfismu. Līdz šim atklāti desmit šādi gēni, piemēram, hPER3, arylalkylamine N-acetyltransferase, hCLOCK u. c. Novērots, ka šie traucējumi iedzimst pēc dominantā tipa. [23; 24]

Novirzes miega-nomoda ciklā - tātad miega daudzums un kvalitāte - ietekmē arī noskaņojumu. "Pulksteņa gēnu" polimorfisms "vakara" hronotipa pārstāvjiem, iespējams, saistīts ar lielāku uzņēmību saslimt ar sezonāliem garastāvokļa traucējumiem. [24]

DSPS tiek saistīts arī ar šizotipiskiem traucējumiem, īpaši pusaudžu psihiatrijas praksē, kā arī ar personības traucējumiem. [4]

Šis miega traucējumu veids nereti sastopams arī kā komorbiditāte uzmanības deficīta sindroma, obsesīvi kompulsīvu traucējumu un depresijas gadījumos. [25]

DSPS ir visbiežākais (83%) no miega-nomoda cikla traucējumiem. [20]

DSPS terapija

DSPS terapijā izmanto hronoterapiju un fototerapiju. [14] Hipnotisks efekts pierādīts ne tikai GABAerģiskiem medikamentiem (benzodiazepīniem), bet arī melatonīnam un melatonīnerģiskiem medikamentiem, kas darbojas kā MT1 un MT2 receptoru agonisti.

Visvairāk šie MT receptori ir sakopoti tieši nucleus suprachiasmaticus. Galvenais šķērslis terapijai ar dabīgo melatonīnu ir tā īsais pusizvades laiks, kas var nenodrošināt miega ilgtspēju. Tāpēc ir radītas dabīgā melatonīna prolongētas formas un melatonīnerģiski medikamenti ar garāku pusizvades laiku, piemēram, ramelteon, tasimelteon, agomelatine. [9]

Jet lag jeb laika zonu šķērsošanas sindroms

 Endogēnais miega-nomoda ritms nav traucēts, taču tas ir pretrunā ar miega un nomoda prasībām citā laika zonā. Ceļošana pāri vairākām laika zonām var izraisīt iemigšanas grūtības, miegainību, grūtības koncentrēties, atmiņas traucējumus, nogurumu, galvassāpes, nomāktību, pastiprinātu uzbudināmību, pazeminātu kognitīvo sniegumu, kā arī gastrointestinālus simptomus - pazeminātu apetīti un gremošanas traucējumus.

Simptomu izteiktība atkarīga no laika zonu skaita, kas šķērsotas 24 stundu laikā. Smagi simptomi tiek novēroti, ja diennaktī tiek šķērsotas astoņas un vairāk laika zonas. Tiesa, šos simptomus rada ne tikai cirkadiānā neatbilstība, bet arī citas ar ceļošanu saistītas parādības: miega deprivācija, palielināts kofeīna un alkohola patēriņš, samazināts apkārtējā gaisa spiediens lidmašīnā.

Parasti grūtāk pielāgoties jaunajai laika zonai, ja tiek ceļots austrumu virzienā. [4] Tas tiek skaidrots ar cirkadiānā ritma spēju darboties "brīvā režīmā", kad miega-nomoda cikls tiecas kļūt garāks nekā 24 stundas.

Vieglāk ir atlikt iemigšanas brīdi nekā to pasteidzināt. Pētījumos, kad tiek pēkšņi mainīts miega-nomoda ritms, tādējādi imitējot jet lag, secināts, ka "iekšējais pulkstenis" spēj mainīt savu ritmu ātrāk, ja cilvēks attiecīgajā brīdī tiek pakļauts spilgtai gaismai (3500 lx).

Jet lag terapija

Atsevišķos gadījumos tiek ordinēta eksogēna melatonīna deva (0,5-3 mg) brīdī, kad endogēnā melatonīna līmenis varētu būt zems. [5] Miega līdzekļi jet lag radīta bezmiega īslaicīgai ārstēšanai būtu jālieto, rūpīgi izsverot šādas terapijas riskus un ieguvumus.

Nakts darba vai maiņu darba izraisīti miega traucējumi

Nestandarta darba grafiks pieprasa citu miega-nomoda cikla struktūru. ASV maiņu darbu strādā viens no pieciem nodarbinātajiem, sievietes biežāk nekā vīrieši. [20]

Cilvēkiem, kas strādā nakts darbu, novēro bezmiegu vai miegainību neatbilstīgos laikos. Novēro arī citus sarežģījumus - gastrointestinālus simptomus, kardiovaskulārus simptomus, pārmērīgu alkohola lietošanu, traucētu sociālo un ģimenes dzīvi, pazeminātu produktivitāti u. c. Daudzkārt šiem cilvēkiem tā arī neizdodas pielāgot savu miega-nomoda ciklu maiņu darbam, jo brīvajās dienās nakts miega paradumi tiek atgriezti "normālā" ritmā, lai varētu piedalīties ģimenes un sociālajās aktivitātēs. [6]

32,1% nakts darba strādnieku un 26,1% maiņu darba strādnieku konstatē miega traucējumus, kas būtiski ietekmē viņu ikdienas funkcionēšanu. Literatūrā ir pretrunīgi dati par to, vai plānota snauda pirms nakts darba, laikā pareizi nomērīta fototerapija vai melatonīna terapija var atvieglot šos traucējumus. [20]

Jet lag un maiņu darba dēļ radītie miega traucējumi var saasināt māniju, depresīvus traucējumus, psihotiskus traucējumus, kā arī jebkuru somatisko saslimšanu. [4]

Citi neprecizēti miega traucējumi

Tie ir miega fāzes apsteigšanas sindroms (vakaros pārmērīgi agri nāk miegs un rītos vērojama pārmērīgi agra pamošanās), neregulāras gulētiešanas un celšanās sindroms. Pie šiem traucējumiem tiek pieskaitītas arī 24 stundu cikla pārmaiņas.

Šis traucējumu veids rāda "brīvā režīma" miega nomoda ciklu, kad pacienti dzīvo pēc sava iekšējā pulksteņa, kura cikls ir nedaudz ilgāks par 24 stundām, neņemot vērā ārējas norādes par pulksteņa laiku. Miegainība vai bezmiegs vērojami periodiski dažādos laikos. [4; 13] Šos traucējumus biežāk sastop akliem cilvēkiem, īpaši tiem, kam nav iespējama gaismas uztvere fotoreceptoru līmenī.

Vairākas psihiskas saslimšanas - to skaitā depresija, bipolāri traucējumi, sezonāla depresija, trauksme - tiek saistītas ar cirkadiāno ritmu novirzēm. [23] Tādu slimību kā depresija, bipolāri traucējumi, Alcheimera slimība un šizofrēnija raksturīgas iezīmes ir izmainīti miega-nomoda, apetītes un sociālās funkcionēšanas ritmi. Cirkadiānās novirzes pašas par sevi neizraisa konkrētu psihopatoloģiju, bet var paildzināt vai saasināt klīniskos simptomus. [25]

Bipolāri garastāvokļa traucējumi

Hroniska saslimšana, ko raksturo mānijas un depresijas epizodes, starp kurām var būt novērojams relatīvi līdzsvarots garastāvoklis. Mānijas fāzē pacientiem novēro pacilātu garastāvokli, paātrinātu domāšanu, pastiprinātu aktivitāti, kā arī traucētu cirkadiāno funkcionēšanu - samazinātu vajadzību pēc miega, apetītes izmaiņas, hormonu sekrēcijas izmaiņas.

Miega-nomoda cikla un sociālo Zeitgeber (darbs, kontaktēšana ar citiem u. c.) normalizēšana var palīdzēt garastāvokļa stabilizācijā. Savukārt šo ciklu "izjaukšana" var izraisīt mānijas epizodi.

 Jau vairākus gadu desmitus valda pieņēmums, ka bipolāro traucējumu patoģenēzē iesaistīti arī cirkadiānos ritmus regulējošie "pulksteņa gēni". Visvairāk tiek pieminēti CLOCK un BMAL1 gēni. Iespējams, CLOCK gēna polimorfisms saistīts ar lielāku skaitu mānijas epizožu dzīves laikā un samazinātu vajadzību pēc miega mānijas fāžu laikā. Taču precīzs molekulārais mehānisms, kā šie gēni saistīti ar bipolāro traucējumu manifestāciju, biežumu un smaguma pakāpi, joprojām nav zināms. Pētījumos ar pelēm secināts, ka pelēm ar mutantu CLOCK gēnu vērojama mānijai līdzīga uzvedība ar hiperaktivitāti un samazinātu nepieciešamību pēc miega. [23]

Bipolāru garastāvokļa traucējumu terapija

Novērots, ka ilgstoša antidepresantu (īpaši fluoksetīna) terapija maina CLOCK ekspresiju hipokampā, kas ir ar depresiju saistīts smadzeņu reģions. [19; 23]

Litijs, kas tiek lietots kā garastāvokļa stabilizators, pagarina cirkadiāno periodu. Savukārt cits garastāvokļa stabilizators valprojskābe maina vairāku cirkadiāno gēnu ekspresiju amigdalā. [19]

Pacientiem, kas sirgst ar bipolāriem traucējumiem, novēro miega-nomoda un tumsas-gaismas ritmu saistību ar psihisko stāvokli. Bezmiegam un spilgtai gaismai ir garastāvokli uzlabojošs efekts. Klīniskos pētījumos secināts, ka miega deprivācija pastiprina antidepresantu efektu pacientiem ar bipolāru depresiju.

Savukārt eutīmiskiem pacientiem bezmiegs var būt kā palaidējfaktors mānijas epizodei. Stingra miega-nomoda un gaismas-tumsas ritma kontrole var palīdzēt garastāvokļa stabilizācijā. Miega-nomoda ciklu stabilizēt un atjaunot var ne tikai stingrs režīms, bet arī psihofarmakoloģiski līdzekļi. Piemēram, agomelatīns - antidepresants ar MT1/MT2 agnonista un 5-HT2c antagonista īpašībām - pierādījis miega-nomoda cikla atjaunojošu darbību. [21] Tiesa, agomelatīns tāpat kā citi antidepresanti pacientiem ar māniju vai hipomāniju anamnēzē jālieto piesardzīgi.

Šizofrēnija

Tā, iespējams, ir viena no smagākajām psihiatriskajām saslimšanām. Jau Bleulers vairāk nekā pirms 90 gadiem atzīmējis, ka šizofrēnijas pacientiem ir traucēts miegs. Psihozes laikā pacienti var ciest no smaga bezmiega. Bezmiegs var būt arī kā prodromāls simptoms, kas norāda uz psihozes "tuvošanos". Šizofrēnijas pacientiem dažkārt var novērot arī miega-nomoda cikla inversiju, kad priekšroka tiek dota miegam dienas laikā. Taču par spīti izmainītai miega-nomoda uzvedībai noskaidrots, ka šizofrēnijas pacientu melatonīna sekrēcija saglabā 24 stundu ritmu ar ievērojami palielinātu sekrēciju naktī, tumsā. Tas norāda uz to, ka cirkadiānais pulkstenis šizofrēnijas pacientiem nav "bojāts". Izmainītie miega paradumi šizofrēnijas pacientiem apgrūtina kognitīvo funkcionēšanu un kavē pacientu iesaistīšanos sociālajā dzīvē, kā arī pastiprina ar šizofrēniju saistītos depresīvos simptomus. [25]

Alcheimera demence

Arī nucleus suprachiasmaticus funkcija pakļauta novecošanās procesam. Pētījumos konstatēts, ka 25-35% Alcheimera demences (AD) pacientu ir miega traucējumi: saraustīts nakts miegs, samazināts lēnais jeb ortodoksālais miegs, kas veido 80% no nakts miega, biežākas snaudas dienas laikā. Tiek uzskatīts, ka miega traucējumi AD gadījumā saistīti ar neironu skaita samazināšanos nucleus suprachiasmaticus, kas var radīt neirohormonu fluktuāciju un ietekmēt cirkadiāno ritmu homeostāzi.

AD pacientiem raksturīgs arī "saulrieta sindroms" (sundowning), ko raksturo garastāvokļa un uzvedības izmaiņas vakara stundās. Pacientiem pieaug apjukums, ažitācija, dezorientācija, saasinās uztveres un domāšanas traucējumi. Tiek pieļauts, ka šis fenomens saistīts ar AD izraisītām novirzēm cirkadiānos ritmos, kad novēro novēlotu maksimumu ķermeņa temperatūrā un izmainītu endogēnā melatonīna sekrēciju. [3]

Depresija

Depresija ir viena no visbiežāk sastopamajām psihiskajām saslimšanām, kas dzīves laikā skar vienu no septiņiem iedzīvotājiem jeb 10% vīriešu un 20% sieviešu. Depresija jau tagad ir viens no trim vadošajiem iemesliem darba nespējai 14-55 gadus veciem iedzīvotājiem. [17; 22; 26]

Depresijas galvenie simptomi ir pazemināts garastāvoklis, pazeminātas intereses un nespēja priecāties, nogurdināmība un enerģijas trūkums, pašapsūdzības domas, neadekvāta vainas izjūta, grūtības plānot un koncentrēties, pazemināta apetīte. Vairāk nekā 50% depresīvu pacientu ir pašnāvības domas. Pašnāvības mēģinājumu dzīves laikā izdara ap 4- 8% depresijas pacientu. [22] Vairāk nekā 80% pacientu, kas sirgst ar depresiju, sūdzas par miega traucējumiem. Galvenās sūdzības ir grūtības iemigt, virspusējs miegs un pārmērīgi agra pamošanās. [7; 11; 23]

Vairākiem depresijas simptomiem raksturīgs cirkadiāns jeb 24 stundu ritms. Piemēram, pacienti bieži atzīmē garastāvokļa diennakts svārstības, norādot, ka sliktāk jūtas rītos. Zināms, ka apetīti kontrolē svaru regulējošā neirohormona leptīna diennakts svārstības. [11]

Patiesībā depresīviem pacientiem ir izjaukti ļoti daudzi un dažādi ritmi: prolaktīna, kortikotropīna, plazmas kortizola, augšanas hormona, tireotropīna, norepinefrīna, sekrēcija, ķermeņa temperatūras svārstības un dažādu metabolītu izdale urīnā. [23] Vairāki pētījumi rāda, ka depresīviem pacientiem ir samazināta melatonīna izdale diennakts tumšajā laikā, kad veselam cilvēkam tā ir visaugstākā. Depresijas paasinājumos melatonīna līmenis diennakts laikā saglabājas relatīvi konstants, salīdzinot ar veseliem pacientiem un pacientiem remisijā. [16] Savukārt miega traucējumi norāda uz izmainītu miega-nomoda ciklu. Klīniski un epidemioloģiski pētījumi pierāda, ka miega traucējumi depresijas pacientiem ir kā papildu riska faktors sliktam terapijas iznākumam. Bezmiegs var būt saistīts arī ar paaugstinātu suicidalitāti. [7]

Pacientiem ar sezonālu depresiju (seasonal affective disorder) novēro atipiskus depresijas simptomus: hipersomniju, hiperfāgiju, svara pieaugumu, sliktāku garastāvokli vakaros. Sezonālas depresijas paasinājumi parasti ir ziemā, savukārt vasarai raksturīga remisija vai pat hipomaniakālas epizodes. Šiem pacientiem novēro pat sezonālas melatonīna svārstības. Taču tas atkarīgs no ģeogrāfiskas lokalizācijas, kur veikti pētījumi. Vietās vairāk uz ziemeļiem, kur gadalaiku maiņa ir izteiktāka, arī melatonīna sezonālās svārstības novēro biežāk nekā vietās, kur gadalaiki relatīvi nemainās. [15]

Depresijas terapija

Arvien vairāk zinātniskos pētījumos par depresijas ārstēšanu ir dati, ka vislabākais terapijas efekts panākams, apvienojot bioloģiskās ārstēšanas metodes ar psihoterapiju. [22]

Psihofarmakoterapija

No bioloģiskajām metodēm vispazīstamākā un biežāk lietotā ir psihofarmakoterapija. Ne tikai psihiatri, bet arī ģimenes ārsti bieži pacientiem ar depresiju kā terapiju izvēlas tricikliskos antidepresantus (TCA), serotonīna atpakaļsaistes inhibitorus (SSRI), serotonīna-norepinefrīna atapakļsaistes inhibitorus (SNRI) un citu grupu antidepresīvos līdzekļus. Diemžēl atsevišķos gadījumos gaidītais medikamentu efekts neparādās ne pēc divām, ne sešām nedēļām, kas ir tipiskais antidepresantu efekta parādīšanās laiks. Tādos gadījumos jāmaina viens antidepresants pret citu.

Miega deprivācija

Izvēloties terapiju depresijas pacientam, der atcerēties, ka, ņemot vērā dažādu cirkadiāno ritmu izmaiņas depresijas gadījumā, viena no depresijas terapijas iespējām ir arī cirkadiāno ritmu ietekmēšana jeb hronobioloģiskā terapija - miega deprivācija (MD; nepārtraukts bezmiegs divas trīs diennaktis vai ierobežots miegs nakts otrajā pusē) ir pazīstama jau vairāk nekā 30 gadu, taču ikdienas klīniskajā praksē tiek lietota maz. Iespējams, tas ir tāpēc, ka MD terapijas efektivitāte ir īslaicīga. Depresijas simptomi var atjaunoties pat diezgan strauji, kad miegs atkal nostabilizējies. Lai šāda recidīva iespēju mazinātu, MD iesaka kombinēt ar litija vai SSRI antidepresantu terapiju. MD terapijas efektu var nostiprināt arī gaismas terapija. [15]

Gaismas terapija

Gaismas terapija (GT) ir izvēles ārstēšanas metode sezonālas depresijas ārstēšanai. Parasti izmanto 10 000 lx gaismas kastes no rīta 30-90 minūtes pēc pamošanās. Gaisma iedarbojas uz vairākiem neirotransmiteriem, to skaitā uz serotonīnu. [24] GT rezultātā tiek pārkārtots melatonīna sekrēcijas cirkadiānais ritms. Līdzīgi kā ar antidepresantu terapiju, garastāvoklis uzlabojas un citi depresijas simptomi mazinās pēc divām līdz četrām nedēļām. [15] Kā blaknes šai terapijai var būt acu asarošana, galvassāpes. Reti - miega traucējumi, hipomānija. [22]

Miega fāzes apsteigšanas un starppersonāla/sociāla režīma terapijas

Literatūrā tiek aprakstīta arī miega fāzes apsteigšanas terapija, kā arī starppersonāla/sociāla režīma terapija, kuras mērķis ir nostiprināt regularitāti ikdienas aktivitātēs (miegs, ēšana, stabils darba grafiks u. c.). [7] Piemēram, depresijas pacientiem tiek ieteikts izvairīties no diendusas, pat no atrašanās gultā dienas laikā. Tiek reko mendēts mērķtiecīgi katru rītu celties agri (ap 7:00), tūlīt ēst kārtīgas brokastis, veikt nelielas fiziskas aktivitātes, mazgāties karstā dušā, atrasties spilgtā gaismā - šīs aktivitātes var paaugstināt ķermeņa serdes temperatūru rītos. Savukārt vakarā tiek ieteikts nodrošināt mierīgu, vēsu, tumšu apkārtējo vidi. [12]

Melatonīns

Melatonīns pasaulē plaši tiek izmantots miega traucējumu novēršanai. ASV melatonīns reģistrēts kā pārtikas piedeva (miega veicināšanai un līdzeklis pret novecošanos). [10] Efektīvs tas ir jet lag sindroma novēršanā, maiņu darba radītu miega traucējumu koriģēšanā un akliem cilvēkiem, kas cieš no miega traucējumiem. Pētījumi rāda, ka sekundāru (piemēram, depresijas radītu) miega traucējumu gadījumā melatonīns nozīmīgu efektivitāti nav pierādījis. [2]

Antidepresanti

Arī antidepresantiem ir ietekme uz miegu, ko veiksmīgi var izmantot depresijas pacientu hronobioloģisko problēmu risināšanā. Turklāt pacientu miegs var uzlaboties depresīvas simptomātikas koriģēšanās gadījumā. Piemēram, dažas TCA sedējošās īpašības izmanto bezmiega novēršanai depresijas pacientiem.

Labi rādītāji miega uzlabošanā ir TCA amitriptilīnam, kas ne tikai inhibē serotonīna un norepinefrīna atpakaļsaisti, bet uzrāda arī antiholīnerģiskas īpašības.

Miega arhitektūru (īpaši REM fāzi) maina visi TCA, izņemot trimipramīnu. Sedējoša ietekme nav raksturīga tikai TCA imipramīnam un desipramīnam.

SSRI, salīdzinot ar citu grupu antidepresantiem, tiek uzskatīti par medikamentiem ar drīzāk stimulējošu, bezmiegu izraisošu darbību. Piemēram, fluoksetīnu un sertralīnu raksturo aktivējoša ietekme uz depresijas pacientiem. Sākot terapiju ar šiem medikamentiem, var pastiprināties trauksme un miega traucējumi.

Miega arhitektūru visvairāk izjauc citaloprams, kaut arī šim medikamentam līdzīgi kā escitalopramam un paroksetīnam raksturīga sabalansēta darbība - gan mēreni aktivējoša, gan nomierinoša.

Savukārt fluvoksamīns ir SSRI antidepresants ar izteiktu nomierinošu darbību. Kopumā objektīvie polisomnogrāfiskie dati pierāda, ka SSRI salīdzinājumā ar placebo un sedatīviem TCA daudz vairāk izjauc miega arhitektūru, aizkavē iemigšanu, ir saistīti ar biežāku mošanos naktī, seklāku nakts miegu. [18]

Serotonīna alfa-1-adrenerģiskais un histamīna receptoru blokators trazadons pagarina kopējo miegā pavadīto laiku, neietekmē miega arhitektūru un ir izteikti sedējošs antidepresants, taču pagaidām Latvijā tas nav reģistrēts.

Serotonīna un alfa-2-norepinefrīna receptoru blokators mirtazapīns, kas bloķē arī histamīna receptorus, var uzlabot miega nepārtrauktību, taču vienlaikus tam ir izteikti sedatīvs efekts. Savukārt selektīvais norepinefrīna un dopamīna atpakaļsaistes inhibitors bupropions, būdams aktivējošas darbības antidepresants, to var pasliktināt. [18; 22]

Pavisam jauna hronobioloģiska terapijas metode ir antidepresants ar melatonīnerģisko receptoru agonismu un serotonīna receptoru antagonismu - agomelatīns, šobrīd vienīgais antidepresants, kas var vērā ņemami ietekmēt cirkadiānos ritmus, tostarp stabilizēt miega-nomoda ciklu. [11] Šis medikaments vairākos salīdzinošos pētījumos ar placebo un citiem antidepresantiem uzrādījis labu antidepresīvu darbību un minimālas blakusparādības. [27] Agomelatīns uzskatāms par antidepresantu ar papildu klīnisku iedarbību - tas uzlabo arī miega kvalitāti un tā ilgtspēju. [18]

Literatūra

  1. Aivars J. I. Diennakts fizioloģiskie ritmi. Doctus 2005; 9: 44-46.
  2. Buscemi N., Vandermeer B., Hooton N. et.al. Efficacy and safety of exogenous melatonin for secondary sleep disorders and sleep disorders accompanying sleep restriction: meta-analysis. BMJ 2006 February 18; 332(7538): 385-393.
  3. Deschenes C. L. et al. Current Treatments for Sleep Disturbances in Individuals with Dementia. Curr Psychiatry Rep 2009 February; 11(1): 20-26.
  4. DSM-IV-TR. 4th edition, 2005: 597-628.
  5. Eastman C. I., Burgess H. J. How to travel the world without jet lag. Sleep medicine clinics 2009; 4 (2).
  6. Ebert M. H., Loosen P. T., Nurcombe B. Current Diagnosis & Treatment in psychiatry. Lange medical books 2000: 430-452.
  7. Germain A., Kupfer D. J. Circadian disturbances in depression. Human Psychopharmacology Clinical and Experimental 2008; 23: 571-585.
  8. Grandin L. D., Alloy L. B., Abramson L. Y. The social zeitgeber theory, cyrcadian rhythms, and mood disorders: review and evaluation. Reference in psychiatry 2007; 1: 5-20.
  9. Hardeland R. New approces in the management of insomnia: weighing the advantages of prolonged-release melatonin and synthetic melatoninergic agonists. Neurpsychiatr Dis Treat 2009; 5: 341-354.
  10. Kalniņš A., Štokmane A. S. Cirkadiānie ritmi un melatonīns. Mepha žurnāls 1998; 3: 34-36.
  11. Lam R. W. The Circadian dimension of core depressive symptoms. Circadian rhythms and depression. Current understanding and new therapeutic perspectives 2008: 37-49.
  12. Lemoine P., Nicolas A. Depression and sleep. WPA Bulletin on Depression 2007: 11(33).
  13. Limba N. Miegs. 2005; 9-20.
  14. Lu B. S., Zee P. C. Circadian rhythm sleep disorders. Chest 2006; 130(6).
  15. McClung C. A. Circadian genes, rhythms and the biology of mood disorders. Pharmacol Ther 2007; 114(2): 222-232.
  16. Mendelewicz J. Circadian rhythm disturbances in depression. Circadian rhythms and depression. Current understanding and new therapeutic perspectives. 2008, 21-35.
  17. Ohayon M. M. Epidemiology of circadian rhythm disorders in depression. Medicographia 2007. 90; 29(1): 10-16.
  18. Paparrigopoulos T. J., Theleritis C. G., Soldatos C. R. Sleep and antidepressant medication. WPA Bulletin on Depression 2007: 11(33).
  19. Roybal K. et al. Mania-like behavior induced by disruption of CLOCK. Proc Natl Acad Sci USA 2007 April 10; 104(15): 6406-6411.
  20. Sack R. L. et al. Circadian Rhythm Sleep Disorders: Part I, Basic Principles, Shift Work and Jet Lag Disorders. An American Academy of Sleep Medicine Review. Sleep 2007. 1; 30(11): 1460-1483.
  21. Smeraldi E. Circadian rhythms and bipolar depression. Medicographia 2007. 90; 29(1).
  22. Tērauds E., Andrēziņa R., Kupča B. Depresijas norise un ārstēšanas iespējas. Vadlīnijas. 2009.
  23. Turek F. W. Biological clocks, circadian rhythms, and psychiatric disorders. Circadian rhythms and depression. Current understanding and new therapeutic perspectives. 2008, 3-20.
  24. Wirz-Justice A. Chronobiology and mood disorders. Dialogues in clinical neuroscience. 2003; 5(4).
  25. Wirz-Justice A. et al. Circadian Disruption and Psychiatric Disorders: The Importance of Entrainment. Sleep Medicine Clinics 2009; 4 (2).
  26. http://www.who.int/mental_health/management/depression/definition/en/
  27. Kennedy, S. H. and B. S. Eisfeld. Agomelatine and its therapeutic potential in the depressed patient. Neuropsychiatr.Dis.Treat. 2007; 3:423-428

 

 

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Miega traucējumi. Parasomnijas un obstruktīvā miega apnoja

    Apzināts kontakts ar apkārtējo pasauli cilvēkam miega laikā zūd, miegs ir vitāli svarīgs organisma stāvoklis un nepieciešamība pēc tā ir nepārvarama. Apmēram trešdaļu dzīves cilvēks pavada miegā. Miega laikā samazinās visu CNS daļu aktivitāte, īpaši garozā, kas spilgti izpaužas galvas smadzeņu biopotenciālu pierakstā — elektroencefalogrammā. Lasīt visu

  • Magnija nozīme cirkadiāno ritmu uzturēšanā

    Doctus . | 2016. gada 15. aprīlis

    Magnijs, ko sastop lielā daļā pārtikas produktu, palīdz šūnām pielāgoties dienas un nakts režīmam. Šis atklājums pierāda magnija nozīmi organisma cirkadiāno ritmu uzturēšanā – miega, nomoda režīma, hormonu atbrīvošanas regularitātes, ķermeņa temperatūras un citu svarīgu organisma funkciju nodrošināšanu. Lasīt visu

  • Cirkadiānie ritmi un hronopatoloģija

    Cilvēka un visu zīdītāju bioloģiskās funkcijas norit ritmiski. Šie ritmi ļauj organismiem pielāgoties un izdzīvot apkārtējā vidē. Šos ritmus nosaka vesela bioloģisko pulksteņu sistēma organismā – ir galvenais pulkstenis jeb pacemeiker – hipotalāma suprahiazmālais kodols (SCN), liela nozīme ir arī čiekurveida ķermenim (glandula pineale), paraventrikulārajiem kodoliem, to savstarpējām saistībām un saitēm ar retikulāro formāciju, limbisko sistēmu, talāmu, hipotalāmu, kakla augšējo gangliju u.c. Katrā šūnā ir mazie molekulārie pulkstenīši – gēni. Lasīt visu