Kādā rudens vakara pauzē...

Rudens nāk ar lieldarbiem: nozarei piešķirto piecu miljonu latu dalīšanu, dažādu koncepciju un stratēģiju piepucēšanu un nokļūšanu līdz happy end titriem (cerams, būs izskaitļots, cik liels profesionāļu iztrūkums mums ir un kādi speciālisti līdz 2018. gadam nepieciešami, sameklēti trumpji, lai jaunie ģimenes ārsti vieglāk varētu tikt pie savas prakses un farmaceiti nesēdētu uz rezervistu soliņa, bet spēlētu vienā komandā ar ārstu u.c.). Taču šoreiz ne par rudens lieldarbiem, bet par ko citu.  

Medscape publicējis 20 filmas, ko vērts redzēt ārstam (lasiet www.doctus.lv). Tās apkopojuši trīs amerikāņi - divi zinīgi ārsti-filmu entuziasti un viens kino kritiķis. Šajā listē ir austriešu režisora Mihaela Hanekes oskarotā "Mīlestība"/Amour (2012). Tā stāsta par laulāto pāri, kas pārkāpis 80 gadu lieveni, un slimību, kas inteliģento klavierskolotāju nesaudzīgi pārvērš rīcībnespējīgā vrakā. Un vecu, sirmu vīru, kas uzņemas visas rūpes.

Ārsti, no vienas puses, ir sabiedrības daļa, kas ikdienā vairāk nekā citi redz, kā cilvēks noveco, nelolo ilūzijas, ka no slimībām var aizbēgt. Redz, kā ciešanas maina cilvēku un viņa tuviniekus, maina ierasto attiecību modeli. No otras puses, profesionālās rutinētās darbības, dodoties uz kārtējo operāciju, sarakstot kārtējo slimības vēsturi, uzklausot kārtējo bēdu stāstu, kārtējo reizi "iesēžoties" veselības aprūpes nebūšanu bedrē, iemāca turēties distancē no emocijām. Un tā ir pareizi, jo pretējā gadījumā ārsts izdegs. Taču ir svarīgi paturēt prātā, kā šīs emocijas skan. Jo tonis rada mūziku - tā prof. J. Anšelēvičs savulaik mācīja studentiem. Viņš atgādināja izcilā viduslaiku ārsta Sidenhema teicienu: "Es nevienu neesmu ārstējis citādi, kā gribētu, lai ārstētu mani pašu."

Haneke iedod rokās asu skalpeli, ar ko atvērt emocijas, uz ciešanām palūkojot ļoti cilvēciski un personīgi. Ja sanāk, tad varbūt ar šo kluso, eksistenciālo, skarbo skatāmvielu vērts aizpildīt kādu rudens vakara pauzi...

Jūsu Doctus

 

Uz augšu ↑
  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu