"Esmu izmisumā, man jau divus gadus sāp labais sāns vēdera lejasdaļā pie nabas, un neviens ārsts nevar pateikt, kas par vainu! Man vairs nav spēka, esmu bijusi pie dziednieka, viņš pateica - divpadsmitpirkstu zarnas iekaisums, bet pēc kobras saka - neesot nekā. Ko lai daru, jo sāpes ir neizturamas, un, galvenais, kur lai vēl vēršas, viss ir izstaigāts?" (citāts no sieviešu kluba foruma internetā). Ne tikai sāpju remdēšanas procesā, bet arī citu veselības problēmu gadījumā jāparedz situācija, kad tradicionālā terapija ir neefektīva, izmeklējumos neatrod nekādas novirzes no normas un, iedziļinoties pacienta problēmā, atklājas specifiskas sūdzības, kas liecina par psihes problēmu iespējamu līdzdalību procesā. Kas tas ir? Psihogēnas sāpes, nespecifisks sāpju sindroms vai pavisam kas cits?
Galvassāpes ir ļoti izplatīta parādība. Tieši parādība un ne vienmēr problēma, kā tas ir muguras sāpju gadījumā. Vai mēs varētu iztikt bez galvassāpēm? Droši vien ne. Ja tādu nebūtu, tad cilvēce tās vienalga izdomātu, jo nav labāka un vienkāršāka argumenta, lai kaut ko nedarītu, kā pateikt: “Man sāp galva!” Ir virkne norāžu, ka šis apgalvojums nav joks.
Muguras sāpes – ar retiem izņēmumiem – nav izskaidrojamas ar bojājumu, bet gan ar savstarpēji saistītiem fiziskiem, attiecību un psihiskiem faktoriem. Sāpju hronifikāciju noteikti sekmē bailes, izvairīšanās un ārsta-pacienta attiecību traucējumi. No šā skatpunkta izriet multimodālā ārstēšanas koncepcija, kas pārsvarā vērsta uz pacienta kustību/aktivitātes izpausmēm, baiļu pārvarēšanu un kāpinātu pašefektivitāti.
Hroniskas sāpes izraisa virkne dažādu faktoru, kas katrs par sevi nespētu izraisīt sāpes – tikai identificējot visus nozīmīgākos faktorus un novēršot tos, ir cerība palīdzēt pacientam.
Mūsu žurnāla iepriekšējā numurā varējāt lasīt par agrīnajām sāpēm locītavās: kā pēc iespējas agrāk diagnosticēt artrītu, taktiski pareizi sākt terapiju un tādējādi visefektīvāk palīdzēt pacientiem. Šoreiz – par hroniskajām locītavu sāpēm.
Sāpes ir lielākā veselības aprūpes problēma Eiropā, atzīmē Eiropas Sāpju izpētes biedrību federācija savā “Deklarācijā par hroniskām sāpēm kā lielāko veselības aprūpes problēmu un specifisku slimību”. Hroniskas sāpes – vismaz sešus mēnešus ilgi, vismaz divas reizes nedēļā pēdējā mēneša laikā, vidēji stipras un stipras ar sāpju intensitāti virs piecām ballēm – ir reāla problēma visā pasaulē un Eiropā. No hroniskām sāpēm cieš praktiski gandrīz piektā daļa jeb 19% iedzīvotāju vidēji visā Eiropā un arī Latvijā. Vidējais sirdzēju vecums ir 59 gadi, un sāpes tiek ciestas vidēji desmitarpus gadu.
Reimatologa ambulatorajā pieņemšanā biežākā saruna ar pacientu ir par sāpēm locītavās. Iztaujājot pacientu, svarīgi saprast, vai tiešām sāp locītavas vai arī sāpes, kas projicējas locītavas apvidū, rodas mīksto audu iekaisuma dēļ. Šoreiz par sāpēm locītavās, kas sākušās nesen, un par hroniskām sāpēm reimatiskiem pacientiem.
Migrēna ir sevišķi sāpīgas galvassāpes*, turklāt galvassāpes ir tikai viena no migrēnas izpausmēm, ar kurām tiek konfrontēts pacients un viņa ārsts. ASV izdevumā Pharmacy times minēti populārākie mīti par migrēnu, starp kuriem – migrēna ir viegli diagnosticējama un viegli ārstējama. Patiesībā ir pierādīts, ka migrēna tiek nepietiekami diagnosticēta un sekojoši arī nepietiekami ārstēta. Turklāt, atzīmējot migrēnas komorbitātes, piemēram, cerebro- un kardiovaskulārus notikumus, tiek atspēkots cits mīts – par migrēnu kā subjektīvi grūtu, bet citādi nekaitīgu stāvokli.
Šī gada jūnija nogalē Kanādā, Monreālā notika 3. Starptautiskais Sāpju medicīnas forums. Tā dalībnieki pārsvarā bija Kanādas un ASV mediķi un zinātnieki, tomēr piedalījās arī daudzu Eiropas valstu, kā arī Meksikas, Izraēlas, Krievijas un citu valstu pārstāvji. Kongresa ievada daļa tika veltīta šogad traģiski bojā gājušā Izraēlas profesora Deivida Nīva (David Niv) piemiņai, uzsverot viņa lielo ieguldījumu sāpju medicīnā. Foruma organizatori atzīmēja arī pagājušajā gadā notikušā Eiropas Sāpju asociācijas kongresa galvenās tēzes: cilvēkam ir tiesības dzīvot bez sāpēm, un mediķu uzdevums ir to nodrošināt. Iedzīvotājiem jāsniedz izglītojoša informācija par to, kur meklēt palīdzību, lai nebūtu jācieš sāpes vientulībā un klusumā.
Pēc ilggadīgiem zinātniskiem pētījumiem, pamatojoties uz jauniegūtajiem datiem, nobrieda nepieciešamība papildināt, daļēji mainīt un pilnveidot galvassāpju klasifikācijas sistēmu, tostarp precizēt diagnostiskos kritērijus daudziem galvassāpju veidiem. Vairāk nekā 100 galvassāpju ekspertu darbs dažu gadu laikā radīja ievērojami labāk saprotamu, universālu, jau tulkotu vairāk nekā 20 valodās, pārstrādātu galvassāpju klasifikācijas otro izdevumu (IHCH II 2004). Šī raksta mērķis ir iepazīstināt ar izmaiņām galvassāpju klasifikācijas sistēmā, sniegt dažas praktiskas norādes to diferenciāldiagnostikas un izmeklēšanas principos, un – vēlreiz vērst uzmanību uz galvassāpju kā simptoma cēloniski daudzveidīgo materiālu.
5.septembrī, Saeimai paužot uzticību Evikas Siliņas veidotajam Ministru kabinetam, veselības ministra amatā tika apstiprināts Hosams Abu Meri. Kādus cilvēkus viņš aicinājis strādāt savā komandā
GERS ir viens no riska faktoriem barības vada adenokarcinomas attīstībai. Pacienti ar atviļņa simptomiem bieži saņem nosūtījumu veikt augšējo endoskopiju, lai meklētu izmaiņas gļotādā, t.sk. erozīvu ezofagītu un metaplāziju (Bareta barības vadu), kas ir stingrs prekursors onkoloģiska procesa attīstībai. Tomēr, lielā daļā gadījumu biežākā atradne ir barības vads ar intaktu gļotādu, attiecīgi domājot par neerozīvu GERS. Šajā pētījumā skaidroja, vai pacientiem ar neerozīvu GERS ir augstāks barības vada adenokarcinomas sastopamības rādītājs kā pacientiem vispārējā populācijā.
27.septembrī, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) telpās tika atklāts Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) studiju centrs – plašākais un modernākais medicīnas izglītības centrs Latvijā. Atklāšanā piedalījās veselības ministrs Hosams Abu Meri, RSU rektors Aigars Pētersons, kā arī RAKUS valdes priekšsēdētājs Normunds Staņēvičs.
Pētnieku grupa atklājusi, ka vairāk nekā 4 % no visiem slimnīcās uzņemtajiem gadījumiem Zviedrijas dienvidos saistīti ar sepsi. Tas ir nepietiekami diagnosticēts stāvoklis, ko var pielīdzināt epidēmijai.
Veselīgs dzīvesveids, kas ietver mērenu alkohola lietošanu, veselīgu uzturu, regulāras fiziskās aktivitātes, veselīgu miegu un biežu sociālo saikni, vienlaikus izvairoties no smēķēšanas un pārāk mazkustīgas uzvedības, samazina depresijas risku.
