Rakstā, kas publicēts iepriekšējā Doctus numurā, aprakstījām sāpju definīciju, raksturojām fizioloģiskos sāpju veidošanās procesus un skaidrojām, kā akūtas sāpes pārvēršas hroniskās. Šajā rakstā plašāk aplūkojam farmakoterapiju hronisku sāpju kontekstā.
Miofasciālo sāpju sindroms (MFS) ir jaukts sāpju sindroms ar prevalējoši somatomotoriskās sistēmas traucējumiem (motoriskās galaplātnītes disfunkciju), raksturīgi arī somatosensoriskās sistēmas traucējumi (neiropātisko sāpju komponents) un centrālas sensibilizācijas mehānisms.
Kopš laika, kad Starptautiskā Sāpju izpētes asociācija 1979. gadā definēja sāpes, cilvēces izpratne par sāpēm ir mainījusies, pateicoties daudzpusīgiem pētījumiem, tomēr vēl joprojām nevaram teikt, ka mākam pilnībā tās novērst. Apmēram 30 % no pacientiem attīstītajās valstīs jūt vieglas vai vidēji stipras sāpes, kas ilgst vairāk par sešiem mēnešiem.
Katastrofizēšana un kineziofobija ir maznovērtētas psiholoģiski psihoterapeitiskas problēmas pacientiem ar sāpēm. Pēc IASP* mūsdienīgiem sāpju multimodālās ārstēšanas ieskatiem, pacienti ar katastrofizēšanu un/vai kineziofobiju ir savlaicīgi identificējama riska grupa, kam potenciāli ilgstošās darbnespējas un invaliditātes dēļ jāpiedāvā psihologu vai psihoterapeitu palīdzība.
Kas ir sāpju slimība un vai tā atbilst vispārīgai slimību definīcijai? Oksfordas Universitātes medicīnisko terminu vārdnīcā teikts, ka slimība ir veselības traucējumi ar specifisku iemeslu un atpazīstamiem simptomiem. [6] Šiem kritērijiem atbilst tādas slimības kā cukura diabēts, tuberkuloze vai koronārā sirds slimība. Bet sāpes?
Eiropas sāpju apvienība (Pain Alliance Europe) ziņo, ka apmēram 100 miljoni cilvēku Eiropā cieš hroniskas sāpes — tās izteikti negatīvi iespaido gan cilvēka emocionālo, gan funkcionālo un arī ekonomisko sfēru. Tās ir sāpes, kas ilgst vairāk nekā sešus mēnešus un ārstēšanai padodas grūtāk nekā akūtas sāpes, tāpēc ir grūti risināms uzdevums ikdienas ārsta praksē.
Hroniskas iegurņa sāpes (HIS) ir pastāvīgas vai intermitējošas sāpes mazajā iegurnī vai vēdera lejasdaļā, kuras ilgst 3—6 mēnešus. HIS novēro kā sievietēm, tā vīriešiem, sievietēm sāpes nav saistītas ar dismenoreju. [1] Hroniskas iegurņa sāpes rada funkcionālu nespēju un jāārstē ilgstoši — medikamentozi, invazīvi. Pat pacienta rūpīgā izmeklēšanā dažreiz ir grūti atrast sāpju cēloni.
Cilvēkiem ar demenci var būt grūtības izteikties par sāpju stiprumu un šie cilvēki bieži cieš no neārstētām sāpēm. Pretsāpju līdzekļu lietošana pacientiem ar demenci ievērojami ir pieaugusi pēdējā desmitgadē, īpaši opioīdu lietošana.
Rakstā neirologs, algologs un fizioterapeits aplūko galvassāpes, kas īsākā vai ilgākā laikposmā attīstījušās pēc galvas un/vai kakla traumas. Akūtas traumas ārstēšana — imobilizācija, operācija, reanimācija — nav šā raksta mērķis. Par psihoterapeita iesaisti galvas/kakla pēctraumas sāpju pārvaldībā lasiet kādā no nākamajiem Doctus numuriem!
Ārsta praksē nereti izskan sūdzības par muguras sāpēm. Tās ietekmē pacienta dzīves kvalitāti, funkcionālo stāvokli, darba spējas. [1] Muguras sāpes dzīves laikā pieredz 60—80 % cilvēku. [2]
Pētnieki ir analizējuši septiņu dažādu hormonu terapiju ietekmi uz menopauzes simptomiem, trombu, insultu un infarkta risku. Pētījums, kurā piedalījās apmēram miljons sieviešu vecumā no 50 līdz 58 gadiem, ir lielākais un visaptverošākais pašlaik izrakstīto hormonālo vielu pētījums pasaulē. Rezultāti rāda, ka riski atšķiras atkarībā no aktīvās vielas un tā, kā zāles tiek lietotas.
Žults atvilnis jeb žults reflukss, jeb duodenogastroezofageālais reflukss ir medicīnisks stāvoklis, kad žults, kas ir aknu ražota gremošanas sula, no divpadsmitpirkstu zarnas plūst uz kuņģi un reizēm uz barības vadu. Šis atvilnis var izraisīt diskomfortu, sāpes un citus simptomus, kas bieži vien ir līdzīgi skābes refluksa (gastroezofageālā atviļņa slimības jeb GEAS) simptomiem un sūdzībām.
Hroniskas sāpes ir galvenais invaliditātes iemesls pasaulē. Vairākos pētījumos ziņots par hronisku ne–vēža sāpju izplatību 8,7—64,4 %. Tādi hronisku sāpju stāvokļi kā muguras, iegurņa sāpes un fibromialģija saistīti ar kardiovaskulāru slimību attīstību. Kaut saistības mehānisms vēl ir maz pētīts, tiek pieņemts, ka iemesls jāmeklē hroniska iekaisuma virzienā, kas negatīvi ietekmē arī vaskulāro funkciju. Šajā pētījumā analizēts, kā plašas hroniskas sāpes ietekmē kardiovaskulārās disfunkcijas attīstību.
Raksta mērķis ir aplūkot dažas jaunākās terapijas kombinācijas pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu. 2021. gadā veiktā apkopojumā ziņots gan tas, ka ~ 10,5 % pieaugušo vecumā no 20 līdz 75 gadiem slimo ar 2. tipa cukura diabētu, gan tas, ka gandrīz puse nezina — viņi dzīvo ar šādu slimību (latenta gaita). Tiek prognozēts, ka līdz 2045. gadam ar cukura diabētu slimos viens no astoņiem pieaugušajiem.
Sākot sarunu par aksiālo spondilartrītu (aSpA), jāpiemin, ka tā ir viena no divām SpA apakšgrupām. Šī klasifikācija tika ieviesta 21. gadsimta sākumā, iedalot SpA divās daļās: galvenokārt ar aksiālo izpausmi (ietverot mugurkaulu, krūškurvi, iegurni) un galvenokārt ar perifēro izpausmi (ietverot ekstremitātes). [1; 2]
