Finansiāls stress var nekavējoties ietekmēt labsajūtu, bet vai tas gandrīz 30 gadus vēlāk var izraisīt fiziskas sāpes? Atbilde ir jā, saskaņā ar jaunajiem Gruzijas Universitātes zinātnieku pētījumiem.
Rakstā, kas publicēts iepriekšējā Doctus numurā, aprakstījām sāpju definīciju, raksturojām fizioloģiskos sāpju veidošanās procesus un skaidrojām, kā akūtas sāpes pārvēršas hroniskās. Šajā rakstā plašāk aplūkojam farmakoterapiju hronisku sāpju kontekstā.
Miofasciālo sāpju sindroms (MFS) ir jaukts sāpju sindroms ar prevalējoši somatomotoriskās sistēmas traucējumiem (motoriskās galaplātnītes disfunkciju), raksturīgi arī somatosensoriskās sistēmas traucējumi (neiropātisko sāpju komponents) un centrālas sensibilizācijas mehānisms.
Kopš laika, kad Starptautiskā Sāpju izpētes asociācija 1979. gadā definēja sāpes, cilvēces izpratne par sāpēm ir mainījusies, pateicoties daudzpusīgiem pētījumiem, tomēr vēl joprojām nevaram teikt, ka mākam pilnībā tās novērst. Apmēram 30 % no pacientiem attīstītajās valstīs jūt vieglas vai vidēji stipras sāpes, kas ilgst vairāk par sešiem mēnešiem.
Katastrofizēšana un kineziofobija ir maznovērtētas psiholoģiski psihoterapeitiskas problēmas pacientiem ar sāpēm. Pēc IASP* mūsdienīgiem sāpju multimodālās ārstēšanas ieskatiem, pacienti ar katastrofizēšanu un/vai kineziofobiju ir savlaicīgi identificējama riska grupa, kam potenciāli ilgstošās darbnespējas un invaliditātes dēļ jāpiedāvā psihologu vai psihoterapeitu palīdzība.
Kas ir sāpju slimība un vai tā atbilst vispārīgai slimību definīcijai? Oksfordas Universitātes medicīnisko terminu vārdnīcā teikts, ka slimība ir veselības traucējumi ar specifisku iemeslu un atpazīstamiem simptomiem. [6] Šiem kritērijiem atbilst tādas slimības kā cukura diabēts, tuberkuloze vai koronārā sirds slimība. Bet sāpes?
Eiropas sāpju apvienība (Pain Alliance Europe) ziņo, ka apmēram 100 miljoni cilvēku Eiropā cieš hroniskas sāpes — tās izteikti negatīvi iespaido gan cilvēka emocionālo, gan funkcionālo un arī ekonomisko sfēru. Tās ir sāpes, kas ilgst vairāk nekā sešus mēnešus un ārstēšanai padodas grūtāk nekā akūtas sāpes, tāpēc ir grūti risināms uzdevums ikdienas ārsta praksē.
Hroniskas iegurņa sāpes (HIS) ir pastāvīgas vai intermitējošas sāpes mazajā iegurnī vai vēdera lejasdaļā, kuras ilgst 3—6 mēnešus. HIS novēro kā sievietēm, tā vīriešiem, sievietēm sāpes nav saistītas ar dismenoreju. [1] Hroniskas iegurņa sāpes rada funkcionālu nespēju un jāārstē ilgstoši — medikamentozi, invazīvi. Pat pacienta rūpīgā izmeklēšanā dažreiz ir grūti atrast sāpju cēloni.
Cilvēkiem ar demenci var būt grūtības izteikties par sāpju stiprumu un šie cilvēki bieži cieš no neārstētām sāpēm. Pretsāpju līdzekļu lietošana pacientiem ar demenci ievērojami ir pieaugusi pēdējā desmitgadē, īpaši opioīdu lietošana.
Rakstā neirologs, algologs un fizioterapeits aplūko galvassāpes, kas īsākā vai ilgākā laikposmā attīstījušās pēc galvas un/vai kakla traumas. Akūtas traumas ārstēšana — imobilizācija, operācija, reanimācija — nav šā raksta mērķis. Par psihoterapeita iesaisti galvas/kakla pēctraumas sāpju pārvaldībā lasiet kādā no nākamajiem Doctus numuriem!
5.septembrī, Saeimai paužot uzticību Evikas Siliņas veidotajam Ministru kabinetam, veselības ministra amatā tika apstiprināts Hosams Abu Meri. Kādus cilvēkus viņš aicinājis strādāt savā komandā
GERS ir viens no riska faktoriem barības vada adenokarcinomas attīstībai. Pacienti ar atviļņa simptomiem bieži saņem nosūtījumu veikt augšējo endoskopiju, lai meklētu izmaiņas gļotādā, t.sk. erozīvu ezofagītu un metaplāziju (Bareta barības vadu), kas ir stingrs prekursors onkoloģiska procesa attīstībai. Tomēr, lielā daļā gadījumu biežākā atradne ir barības vads ar intaktu gļotādu, attiecīgi domājot par neerozīvu GERS. Šajā pētījumā skaidroja, vai pacientiem ar neerozīvu GERS ir augstāks barības vada adenokarcinomas sastopamības rādītājs kā pacientiem vispārējā populācijā.
27.septembrī, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) telpās tika atklāts Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) studiju centrs – plašākais un modernākais medicīnas izglītības centrs Latvijā. Atklāšanā piedalījās veselības ministrs Hosams Abu Meri, RSU rektors Aigars Pētersons, kā arī RAKUS valdes priekšsēdētājs Normunds Staņēvičs.
Pētnieku grupa atklājusi, ka vairāk nekā 4 % no visiem slimnīcās uzņemtajiem gadījumiem Zviedrijas dienvidos saistīti ar sepsi. Tas ir nepietiekami diagnosticēts stāvoklis, ko var pielīdzināt epidēmijai.
Veselīgs dzīvesveids, kas ietver mērenu alkohola lietošanu, veselīgu uzturu, regulāras fiziskās aktivitātes, veselīgu miegu un biežu sociālo saikni, vienlaikus izvairoties no smēķēšanas un pārāk mazkustīgas uzvedības, samazina depresijas risku.