Aptuveni katrs piektais Eiropas iedzīvotājs cieš no mērenām vai stiprām hroniskām sāpēm. [24] Sāpes var mazināt pacienta kustīgumu, netieši ietekmēt slimības norises gaitu, mazināt imūnsistēmas efektivitāti, apetīti, koncentrēšanās spējas, miega kvalitāti un var ievērojami traucēt savstarpējās attiecībās ar līdzcilvēkiem.
Eptinezumabs, ar antikalcitonīna gēnu saistīta peptīdu antiviela, ir apstiprināts intravenozai lietošanai migrēnas profilaksē pieaugušajiem. Ir noteikts, ka tā aizsargājošais efekts iestājas nākamajā dienā pēc infūzijas. Lai novērtētu zāļvielas efektivitāti un blaknes to lietojot pie migrēnas lēkmēm, tika veikts pētījums.
Hronisku sāpju ārstēšanā līdztekus medikamentozai terapijai būtiska ir nefarmakoloģiska terapija un pacienta pašaprūpes prasmju uzlabošana.
Finansiāls stress var nekavējoties ietekmēt labsajūtu, bet vai tas gandrīz 30 gadus vēlāk var izraisīt fiziskas sāpes? Atbilde ir jā, saskaņā ar jaunajiem Gruzijas Universitātes zinātnieku pētījumiem.
Rakstā, kas publicēts iepriekšējā Doctus numurā, aprakstījām sāpju definīciju, raksturojām fizioloģiskos sāpju veidošanās procesus un skaidrojām, kā akūtas sāpes pārvēršas hroniskās. Šajā rakstā plašāk aplūkojam farmakoterapiju hronisku sāpju kontekstā.
Miofasciālo sāpju sindroms (MFS) ir jaukts sāpju sindroms ar prevalējoši somatomotoriskās sistēmas traucējumiem (motoriskās galaplātnītes disfunkciju), raksturīgi arī somatosensoriskās sistēmas traucējumi (neiropātisko sāpju komponents) un centrālas sensibilizācijas mehānisms.
Kopš laika, kad Starptautiskā Sāpju izpētes asociācija 1979. gadā definēja sāpes, cilvēces izpratne par sāpēm ir mainījusies, pateicoties daudzpusīgiem pētījumiem, tomēr vēl joprojām nevaram teikt, ka mākam pilnībā tās novērst. Apmēram 30 % no pacientiem attīstītajās valstīs jūt vieglas vai vidēji stipras sāpes, kas ilgst vairāk par sešiem mēnešiem.
Katastrofizēšana un kineziofobija ir maznovērtētas psiholoģiski psihoterapeitiskas problēmas pacientiem ar sāpēm. Pēc IASP* mūsdienīgiem sāpju multimodālās ārstēšanas ieskatiem, pacienti ar katastrofizēšanu un/vai kineziofobiju ir savlaicīgi identificējama riska grupa, kam potenciāli ilgstošās darbnespējas un invaliditātes dēļ jāpiedāvā psihologu vai psihoterapeitu palīdzība.
Kas ir sāpju slimība un vai tā atbilst vispārīgai slimību definīcijai? Oksfordas Universitātes medicīnisko terminu vārdnīcā teikts, ka slimība ir veselības traucējumi ar specifisku iemeslu un atpazīstamiem simptomiem. [6] Šiem kritērijiem atbilst tādas slimības kā cukura diabēts, tuberkuloze vai koronārā sirds slimība. Bet sāpes?
Eiropas sāpju apvienība (Pain Alliance Europe) ziņo, ka apmēram 100 miljoni cilvēku Eiropā cieš hroniskas sāpes — tās izteikti negatīvi iespaido gan cilvēka emocionālo, gan funkcionālo un arī ekonomisko sfēru. Tās ir sāpes, kas ilgst vairāk nekā sešus mēnešus un ārstēšanai padodas grūtāk nekā akūtas sāpes, tāpēc ir grūti risināms uzdevums ikdienas ārsta praksē.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Parkinsona slimība ir visbiežākā neirodeģeneratīvā kustību slimība pasaulē. [1] Tās skarto cilvēku skaits pasaulē pieaug tik strauji, ka tā tiek dēvēta par neinfekciozu pandēmiju. [2] Parkinsona slimības sastopamība pasaulē vidēji ir 1—2 cilvēki no 1000, rietumvalstīs vērojama lielāka Parkinsona slimības sastopamība nekā austrumos. [3; 4] No 1990. gada līdz 2015. gadam Parkinsona slimības sastopamība augusi vairāk nekā divas reizes, izteikta prognoze, ka 2040. gadā tā skars jau 12,9 miljonus pasaules iedzīvotāju. [2]
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
