Dažādu veidu galvassāpes ir viens no visbiežākajiem nervu sistēmas traucējumiem. Galvassāpes ir pandēmiskas un bieži vien visu dzīvi pavadošs stāvoklis. Gada laikā gandrīz 90% cilvēku ir bijusi galvassāpju epizode. 16-17% populācijas dzīves laikā ir bijušas migrēnas tipa galvassāpes. Pasaules Veselības organizācija aprēķinājusi, ka ik dienu pasaulē migrēnas lēkme ir gandrīz 20 miljoniem cilvēku.
Thoracic outlet sindroms (TOS) ir krūškurvja augšējās izejas (apertura thoracis superior) līmeņa neirovaskulārā nospieduma simptomu komplekss, kas ir samērā rets, bet dzīves kvalitāti smagi kropļojošs nervu nospieduma sāpju sindroms. No tā biežāk cieš vidēja vecuma korpulentas sievietes. 1–4% gadījumu šī slimība skar tikai zematslēgkaula asinsvadus, bet pārējos gadījumos tā ir vai nu kombinēta, vai arī neirogēna saslimšana.
Muguras sāpes ir ļoti bieži sastopama problēma. Tiek lēsts, ka 80% pieaugušo dzīves laikā cieš no muguras sāpēm. Lai gan muguras sāpes bieži ir pašlimitējošas, tomēr 40% gadījumu pacienti ar muguras sāpēm apmeklē ģimenes ārstu vai speciālistu. Muguras sāpes var būt ļoti dažādas gan pēc lokalizācijas, ilguma, smaguma, gan hronificēšanās stadijas. Šoreiz par nespecifisku muguras lejasdaļas sāpju vai krustu sāpju ārstēšanu trīs speciālistu skatījumā.
Biofeedback (bioloģiskās atgriezeniskās saites metode) sakņojas cilvēka spējā mainīt ķermeņa funkcijas mācību procesā. Galvenais biofeedback terapijas/treniņu mērķis ir mācību procesu rezultātā pozitīvi ietekmēt ķermeņa funkcijas, ķermeņa labsajūtu un ķermeņa procesu paškontroles attīstību.
Galvassāpes un muguras sāpes ir izplatītākās sāpju problēmas sabiedrībā. To sastopamības biežums ir ļoti liels, un nereti pacientam ir gan galvassāpes, gan muguras sāpes. Lai arī saspringuma galvassāpes ir sastopamas biežāk, šo sāpju intensitāte un sāpju izraisītais aktivitāšu ierobežojums, salīdzinot ar migrēnas galvassāpēm, ir stipri mazāks. Tāpēc droši var apgalvot, ka migrēna nodara vislielāko kaitējumu pacientam un sabiedrībai. Eiropas Savienības vajadzībām veiktā pētījumā secināja, ka darba produktivitātes kritums, strādājot ar sāpošu galvu, sasniedz 35%.
"Esmu izmisumā, man jau divus gadus sāp labais sāns vēdera lejasdaļā pie nabas, un neviens ārsts nevar pateikt, kas par vainu! Man vairs nav spēka, esmu bijusi pie dziednieka, viņš pateica - divpadsmitpirkstu zarnas iekaisums, bet pēc kobras saka - neesot nekā. Ko lai daru, jo sāpes ir neizturamas, un, galvenais, kur lai vēl vēršas, viss ir izstaigāts?" (citāts no sieviešu kluba foruma internetā). Ne tikai sāpju remdēšanas procesā, bet arī citu veselības problēmu gadījumā jāparedz situācija, kad tradicionālā terapija ir neefektīva, izmeklējumos neatrod nekādas novirzes no normas un, iedziļinoties pacienta problēmā, atklājas specifiskas sūdzības, kas liecina par psihes problēmu iespējamu līdzdalību procesā. Kas tas ir? Psihogēnas sāpes, nespecifisks sāpju sindroms vai pavisam kas cits?
Galvassāpes ir ļoti izplatīta parādība. Tieši parādība un ne vienmēr problēma, kā tas ir muguras sāpju gadījumā. Vai mēs varētu iztikt bez galvassāpēm? Droši vien ne. Ja tādu nebūtu, tad cilvēce tās vienalga izdomātu, jo nav labāka un vienkāršāka argumenta, lai kaut ko nedarītu, kā pateikt: “Man sāp galva!” Ir virkne norāžu, ka šis apgalvojums nav joks.
Muguras sāpes – ar retiem izņēmumiem – nav izskaidrojamas ar bojājumu, bet gan ar savstarpēji saistītiem fiziskiem, attiecību un psihiskiem faktoriem. Sāpju hronifikāciju noteikti sekmē bailes, izvairīšanās un ārsta-pacienta attiecību traucējumi. No šā skatpunkta izriet multimodālā ārstēšanas koncepcija, kas pārsvarā vērsta uz pacienta kustību/aktivitātes izpausmēm, baiļu pārvarēšanu un kāpinātu pašefektivitāti.
Hroniskas sāpes izraisa virkne dažādu faktoru, kas katrs par sevi nespētu izraisīt sāpes – tikai identificējot visus nozīmīgākos faktorus un novēršot tos, ir cerība palīdzēt pacientam.
Mūsu žurnāla iepriekšējā numurā varējāt lasīt par agrīnajām sāpēm locītavās: kā pēc iespējas agrāk diagnosticēt artrītu, taktiski pareizi sākt terapiju un tādējādi visefektīvāk palīdzēt pacientiem. Šoreiz – par hroniskajām locītavu sāpēm.
Visticamāk, ik ģimenes ārsta praksē varam iedomāties kādu savu pacientu, kas šķietami slimo biežāk vai smagāk nekā pārējie. Nereti šie pacienti pamanās saslimt arī laikā, kad vīrusinfekcijas kā galveno iemeslu vizītei pie ārsta vairs negaidām. Kuros gadījumos varam uzskatīt, ka bērns slimo “normāli bieži”, bet kad vērts aizdomāties par papildu izvērtēšanu?
MĀRCIS GEDIŅŠ, asinsvadu ķirurgs, flebologs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Asinsvadu ķirurģijas centra virsārsts, Latvijas Flebologu biedrības prezidents, darbu veic ar sportisku azartu un atzīst, ka savu nebūt ne vieglo ķirurga profesiju tāpat kā sportu patiesi izbauda. Arī viņa sportiskie hobiji ir tādi, kas trenē garīgo un fizisko izturību, un tad arī garās operācijas vairs nešķiet tik garas.
Gabapentinoīdi (t.sk. gabapentīns un pregabalīns) sākotnēji radīti kā antikonvulsanti, taču ņemot vērā to inhibējošās īpašības attiecībā uz CNS, tos izmanto gan epilepsijas ārstēšanā, gan neiropātiskām sāpēm, ģeneralizētai trauksmei, kā arī dažādām off label indikācijām. 2008.gadā FDA, balstoties uz tā laika ziņojumiem norādījusi uz paaugstinātu suicīda risku pacientiem, kas lieto antikonvulsantus. Nesen veiktie novērojumu pētījumi gan uzrāda konfliktējošus rezultātus starp gabapentinoīdu saistību ar paškaitējuma idejām vai mēģinājumiem.
Gastroezofageālā refluksa slimība (GERS) ir viena no biežākajām gremošanas trakta augšējās daļas slimībām — tiek lēsts, ka ik desmitais pieaugušais no Eiropas valstu un Ziemeļamerikas iedzīvotājiem vismaz reizi nedēļā jūt GERS simptomus. Daudzveidīgo izpausmju dēļ funkcionāla dispepsija (FD) joprojām bieži paliek nepietiekami diagnosticēta. Tā var būtiski ietekmēt cilvēka darbspējas, vispārējo pašsajūtu un kopumā pasliktināt dzīves kvalitāti.
Saules stari ir vitāla Zemes dzīvo organismu dzīvības procesu sastāvdaļa. Tās iedarbība uz cilvēka ādu iedalāma subklīniskās izpausmēs (tās ādā notiek katru reizi, izejot saulē, t.sk. D vitamīna sintēze), īstermiņa darbībā, akūtā (saules apdegums), vidēja termiņa (deskvamācija, saules iedegums, hiperkeratoze) un ilgtermiņa, hroniskā iedarbībā ar deģeneratīvām sekām (fotonovecošanās, fotoimūnsupresija, fotokarcinoģenēze).
