Katastrofizēšana un kineziofobija ir maznovērtētas psiholoģiski psihoterapeitiskas problēmas pacientiem ar sāpēm. Pēc IASP* mūsdienīgiem sāpju multimodālās ārstēšanas ieskatiem, pacienti ar katastrofizēšanu un/vai kineziofobiju ir savlaicīgi identificējama riska grupa, kam potenciāli ilgstošās darbnespējas un invaliditātes dēļ jāpiedāvā psihologu vai psihoterapeitu palīdzība.
Kas ir sāpju slimība un vai tā atbilst vispārīgai slimību definīcijai? Oksfordas Universitātes medicīnisko terminu vārdnīcā teikts, ka slimība ir veselības traucējumi ar specifisku iemeslu un atpazīstamiem simptomiem. [6] Šiem kritērijiem atbilst tādas slimības kā cukura diabēts, tuberkuloze vai koronārā sirds slimība. Bet sāpes?
Eiropas sāpju apvienība (Pain Alliance Europe) ziņo, ka apmēram 100 miljoni cilvēku Eiropā cieš hroniskas sāpes — tās izteikti negatīvi iespaido gan cilvēka emocionālo, gan funkcionālo un arī ekonomisko sfēru. Tās ir sāpes, kas ilgst vairāk nekā sešus mēnešus un ārstēšanai padodas grūtāk nekā akūtas sāpes, tāpēc ir grūti risināms uzdevums ikdienas ārsta praksē.
Hroniskas iegurņa sāpes (HIS) ir pastāvīgas vai intermitējošas sāpes mazajā iegurnī vai vēdera lejasdaļā, kuras ilgst 3—6 mēnešus. HIS novēro kā sievietēm, tā vīriešiem, sievietēm sāpes nav saistītas ar dismenoreju. [1] Hroniskas iegurņa sāpes rada funkcionālu nespēju un jāārstē ilgstoši — medikamentozi, invazīvi. Pat pacienta rūpīgā izmeklēšanā dažreiz ir grūti atrast sāpju cēloni.
Cilvēkiem ar demenci var būt grūtības izteikties par sāpju stiprumu un šie cilvēki bieži cieš no neārstētām sāpēm. Pretsāpju līdzekļu lietošana pacientiem ar demenci ievērojami ir pieaugusi pēdējā desmitgadē, īpaši opioīdu lietošana.
Rakstā neirologs, algologs un fizioterapeits aplūko galvassāpes, kas īsākā vai ilgākā laikposmā attīstījušās pēc galvas un/vai kakla traumas. Akūtas traumas ārstēšana — imobilizācija, operācija, reanimācija — nav šā raksta mērķis. Par psihoterapeita iesaisti galvas/kakla pēctraumas sāpju pārvaldībā lasiet kādā no nākamajiem Doctus numuriem!
Ārsta praksē nereti izskan sūdzības par muguras sāpēm. Tās ietekmē pacienta dzīves kvalitāti, funkcionālo stāvokli, darba spējas. [1] Muguras sāpes dzīves laikā pieredz 60—80 % cilvēku. [2]
Pētījumā ar gandrīz 2500 pacientiem, kuri lietoja augstas opoīdu devas vismaz 6 mēnešus, pierādīja, ka opioīdu devas samazināšana nepazemina pacientu apmierinātības rādītājus.
Pētījumā atklāja, ka tie, kuri, sākoties muguras lejasdaļas sāpēm, apmeklēja fizikālo terapeitu, vēlāk par 89 % retāk lietoja opioīdus sāpju mazināšanai, par 28 % retāk viņiem tika veikti nopietni radioloģiskie izmeklējumi un par 15 % retāk tika apmeklētas slimnīcu neatliekamās palīdzības nodaļas.
Opioīdi lietošana, īpaši ilgstošas iedarbības vai augstās devās, var paaugstināt nopietnu infekciju risku, tai skaitā, invazīvas pneimonijas, meningīta un bakterēmijas, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā the Annals of Internal Medicine.
Randomizēta pētījuma rezultāti liecina, ka D vitamīns var aizsargāt pret telomēru saīsināšanos, kas ir saistīta ar ar vecumu saistītu slimību risku.
Gan tirzepatīds, gan semaglutīds ir augsti efektīvi medikamenti aptaukošanās pārvaldībā. Līdz šim nav savstarpēji salīdzināta abu zāļu vielu efektivitāte un drošums pacientiem ar aptaukošanos bez 2.tipa cukura diabēta (CD).
Jau izpētīts, ka mīlestības, laipnības un pozitīvas komunikācijas veidota bērna audzināšanas pieeja (maternal warmth) rada drošu un atbalstošu vidi bērna attīstībai un ir prognostisks faktors pusaudža mentālai un fiziskai veselībai. Tomēr pastāv neskaidrības par biopsihosociālajiem mehānismiem, kas ietekmē šo saistību.
Būtisks palīgs ikdienas praksē HOPS pacientu pārvaldībā ir GOLD vadlīnijas, kas regulāri tiek atjaunotas. Arī 2025. gads nācis ar saviem papildinājumiem un precizējumiem — 2025 GOLD ziņojumā iekļauti 164 jauni avoti, kas palīdzēs uzlabot HOPS pacientu aprūpi un sasniegt labākus klīniskos mērķus. Rakstā izceltas GOLD ziņojuma sadaļas, kur veiktas izmaiņas vai papildinājumi.
Pasaulē hroniska nieru slimība (HNS) skar aptuveni 850 miljonus cilvēku, no kuriem 3,9 miljoniem ordinēta nieru aizstājterapija, un līdz 2040. gadam tā prognozēta kā piektais galvenais nāves cēlonis. [8] Samazināts aprēķinātais glomerulu filtrācijas ātrums (aGFĀ) un paaugstināta albuminūrija būtiski palielina sirds—asinsvadu sistēmas notikumu un mirstības risku. Pacientiem ar HNS III pakāpi mirstība no sirds—asinsvadu sistēmas slimībām ir desmitkārt lielāka nekā terminālas nieru mazspējas risks. [8]
