Muguras sāpes ar vai bez apakšējo ekstremitāšu sāpēm ir visbiežākā problēma starp hronisko sāpju traucējumiem ar nozīmīgu ietekmi uz ekonomiku, sabiedrības dzīvi un veselību. [1; 2] Veselības ekonomikas centra Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījums 2010. gadā liecina, ka viena no visbiežākajām veselības problēmām, no kuras cieš Latvijas iedzīvotāji, ir sāpes.
Tensijas tipa galvassāpes (jeb saspringuma galvassāpes; angliski tension – spriedze, sasprindzinājums, stress) ir visbiežākā un izmaksu ziņā dārgākā hronisko galvassāpju forma pieaugušajiem. Tensijas tipa galvassāpes ir heterogēns sindroms, kas ietekmē gan diagnostiku, gan ārstēšanu. Pirms terapijas ļoti svarīgi ir noteikt pareizu diagnozi. Rakstā aplūkosim gan izmeklēšanas un diagnostikas īpatnības, gan ārstēšanas iespējas.
Par sāpēm muguras lejasdaļā sūdzas daudz cilvēku visā pasaulē, pacienti atšķiras pēc vecuma, etniskās piederības un ekonomiskā statusa. Četrām piektdaļām pieaugušo dzīves laikā bijušas sāpes muguras lejasdaļā. Muguras lejasdaļas sāpes ir nākamais darba kavēšanas iemesls pēc saaukstēšanās slimībām cilvēkiem, kas jaunāki par 45 gadiem, tās ir otrais biežākais iemesls ārsta apmeklējumam un trešais biežākais operāciju iemesls, tāpēc šoreiz apkopoti jaunāko pētījumu rezultāti par akūtu un hronisku muguras lejasdaļas sāpju pārvaldību.
Izpratne par orofaciālām sāpēm līdz ar to aprūpes kvalitāti pēdējos gados būtiski uzlabojusies. Šobrīd, kad algoloģijas dienests Latvijā ir attīstījies un sāpju terapijā izmantojam daudzdisciplināru pieeju, ik ārstam ir skaidrs, ka ne visas sāpes sejā ārstējamas ar karbamazepīnu (kaut nav labāku zāļu trigeminālas neiralģijas gadījumā) un ka sāpes nav vienkārši izurbjamas, izgriežamas vai citādi izoperējamas.
Artrīts attiecas uz vairāk nekā 100 slimībām un stāvokļiem, kas ietekmē locītavas, apkārtējos audus un citus saistaudus. Artrīts ir galvenais invaliditātes cēlonis, piemēram, ASV. Artrīta izraisītas sāpes būtiski ietekmē pacientu dzīves kvalitāti, tāpēc jāmeklē labākās un piemērotākās iespējas, kā mazināt sāpes un pacientam dot iespēju atgriezties pie ikdienas pienākumu veikšanas, nejūtot diskomfortu. Šajā pasaules literatūras apskatā apkopoti jaunākie ieteikumi artrīta izraisītu sāpju pārvaldīšanā.
Cilvēkam pavisam ir 424 šķērssvītrotie muskuļi, un tie veido līdz 40% no ķermeņa masas. Ja tos pieņem kā vienotu veselumu, tad muskuļi ir lielākais cilvēka orgāns. Muskuļi nodrošina gan ķermeņa statiku, gan kustības. Darbībā muskulī kombinējas gan izometriska, gan izotoniska kontrakcija, un to darbība tiek regulēta gan apziņas, gan zemapziņas līmenī. Muskuļi un to fascijas ir ļoti labi apasiņoti un inervēti. Rodoties kļūmēm muskuļu saskaņotā darbībā, pārslodzēm, traumām, disfunkcijām, muskulis sāk sāpēt. Pēc Vācijas jaunākajiem statistikas datiem 17% populācijas cieš no hroniskām sāpēm. Pacienti parasti sūdzas par sāpēm mugurā vai plecu kakla daļā. Visbiežāk tās ir tieši muskuļu sāpes.
Dažādu veidu galvassāpes ir viens no visbiežākajiem nervu sistēmas traucējumiem. Galvassāpes ir pandēmiskas un bieži vien visu dzīvi pavadošs stāvoklis. Gada laikā gandrīz 90% cilvēku ir bijusi galvassāpju epizode. 16-17% populācijas dzīves laikā ir bijušas migrēnas tipa galvassāpes. Pasaules Veselības organizācija aprēķinājusi, ka ik dienu pasaulē migrēnas lēkme ir gandrīz 20 miljoniem cilvēku.
Thoracic outlet sindroms (TOS) ir krūškurvja augšējās izejas (apertura thoracis superior) līmeņa neirovaskulārā nospieduma simptomu komplekss, kas ir samērā rets, bet dzīves kvalitāti smagi kropļojošs nervu nospieduma sāpju sindroms. No tā biežāk cieš vidēja vecuma korpulentas sievietes. 1–4% gadījumu šī slimība skar tikai zematslēgkaula asinsvadus, bet pārējos gadījumos tā ir vai nu kombinēta, vai arī neirogēna saslimšana.
Muguras sāpes ir ļoti bieži sastopama problēma. Tiek lēsts, ka 80% pieaugušo dzīves laikā cieš no muguras sāpēm. Lai gan muguras sāpes bieži ir pašlimitējošas, tomēr 40% gadījumu pacienti ar muguras sāpēm apmeklē ģimenes ārstu vai speciālistu. Muguras sāpes var būt ļoti dažādas gan pēc lokalizācijas, ilguma, smaguma, gan hronificēšanās stadijas. Šoreiz par nespecifisku muguras lejasdaļas sāpju vai krustu sāpju ārstēšanu trīs speciālistu skatījumā.
Biofeedback (bioloģiskās atgriezeniskās saites metode) sakņojas cilvēka spējā mainīt ķermeņa funkcijas mācību procesā. Galvenais biofeedback terapijas/treniņu mērķis ir mācību procesu rezultātā pozitīvi ietekmēt ķermeņa funkcijas, ķermeņa labsajūtu un ķermeņa procesu paškontroles attīstību.
Kairinātas zarnas sindroms (KZS) ir hroniska funkcionāla slimība, kas negatīvi ietekmē pacienta dzīves un darba kvalitāti. Pārsvarā KZS pacienti ir jaunas sievietes, turklāt slimības slogs jaunā vecumā parasti ir nozīmīgs arī ekonomiskā aspektā, jo var būt saistīts ar prombūtni no darba vai mācībām. KZS patoģenēze saistīta ar izmaiņām zarnu trakta–smadzeņu asī, kas ir viens no terapeitiskajiem pamatvirzieniem slimības pārvaldībā.
Saspringuma tipa cefalģija ir visbiežāk sastopamais primāru galvassāpju veids. Tās izplatība dažādos literatūras avotos atšķiras, tomēr globāli vidējā prevalence ir 26 %, un tā nedaudz biežāk sastopama sievietēm nekā vīriešiem ar attiecību 1,2 pret 1. Pēc Starptautiskās galvassāpju traucējumu klasifikācijas 3. izdevuma (The International Classification of Headache Disorders; ICHD-3) tensijas tipa cefalģijas iedala epizodiskās un hroniskās (1. tabula). [1; 2]
2026. gada 25. aprīlī, svinot jau savu piekto norises gadu, notika RSU Endokrinoloģijas un vielmaiņas slimību studentu zinātniskā pulciņa Olimpiāde “Dzīves Hormons” 2026.
Poliendokrīnais metaboliskais olnīcu sindroms (PMOS), kas iepriekš bija pazīstams kā policistisko olnīcu sindroms (PCOS), skar aptuveni vienu no astoņām sievietēm. Tomēr termins PCOS ir neprecīzs, jo tas rada priekšstatu par patoloģiskām olnīcu cistām, aizēno plašās endokrīnās un metaboliskās izpausmes, kā arī veicina novēlotu diagnostiku, fragmentētu aprūpi un stigmatizāciju, vienlaikus ierobežojot pētniecību un veselības politikas attīstību.
Jau kopš 1926.gada alumīnija sāļi plaši izmantoti kā adjuvanti dažādās vakcīnās. Šie adjuvanti, visbiežāk alumīnija hidroksifosfāta sulfāts, alumīnija fosfāts vai alumīnija hidroksīds spēlē nozīmīgu lomu imūnās atbildreakcijas veicināšanā, samazinot nepieciešamo antigēna devu un ievadāmo vakcīnu skaitu, lai sasniegu aizsardzību. Neskatoties uz rūpīgu uzraudzību arī pēc vakcīnu licencēšanas, saglabājas bažas par alumīnija potenciāliem ilgtermiņa efektiem. Šajā publikācijā sistemātiski apskatīti un kritiski izvērtēti esošie pierādījumi par vakcīnās esošā alumīnija ietekmi uz cilvēka veselību ilgtermiņā.
