Manā personīgajā pieredzē ir tikai akūtās situācijas, kurās pamatslimība ir kāda no iekšējās sekrēcijas patoloģijām – cukura diabēts, virsnieru insuficience, tireotoksikozes krīze u. c. Šajā rakstā vēlos pievērst uzmanību tām kritiskajām situācijām, kurām ir cits iemesls – traumatisks vai septisks šoks, smaga akūta infekcija, insults, infarkts un tam līdzīgi –, bet kuru patoģenēzē piedalās endokrīnā sistēma un terapijā jāizmanto arī kāds hormonu preparāts.
Vienam no astoņiem vīriešiem pēc 50 gadu vecuma attīstās osteoporoze. Osteoporozes izraisīts lūzums ir katram piektajam vīrietim pēc 50 gadu vecuma. 30% vīriešu pēc 60 gadu sasniegšanas konstatē osteoporozes izraisītus lūzumus (Dubbo pētījums). Aplūkotais klīniskais gadījums uzskatāmi parāda, ka osteoporozes un vienlaicīgi arī vitamīna D deficīta diagnostika un ārstēšana ir aktuāla problēma vispārējā klīniskajā praksē.
Statistikas fakti apliecina, ka divām līdz četrām no 1000 grūtniecēm ir cukura diabēts pirms grūtniecības, bet gestācijas diabēts attīstās 2-3% topošo māmiņu grūtniecības laikā. Gestācijas cukura diabētu sastop 1,5-6% populācijas. Apmēram 10% gestācijas cukura diabēta gadījumu paliek neatklāti. Šie skaitļi, drīzāk to konsekvences, apdraud jauno paaudzi – jaundzimušo iedzimto anomāliju varbūtība pieaug aptuveni par 30%, kas populācijas mērogā izraisa 12 reizes augstāku risku. Tāpat cukura diabēts palielina infekciju un preeklampsijas risku grūtniecības laikā divas trīs reizes.
Pasaules diabēta kongresi notiek ik pēc trīs gadiem (iepriekšējais – 2003. gadā Parīzē, Francijā), un kongresa rīkotāju iecerei realizēt tos katru reizi citā kontinentā ir mērķis veicināt diabēta aprūpi un pētniecību konkrētajā kontinentā. 19. Starptautiskās Diabēta Federācijas (IDF) kongress Keiptaunā (2006. gada 3.-7. decembrī) pulcēja 200 diabēta nacionālo asociāciju pārstāvjus no 160 valstīm (arī no Latvijas), kas pārstāv vairāk nekā 240 miljonus diabēta pacientu pasaulē. Kopumā šajā kongresā piedalījās vairāk nekā 12 000 dalībnieku: diabēta pacienti (nacionālo diabēta asociāciju pārstāvji), psihologi, biologi, preses pārstāvji, diabēta aprūpes organizatori, diabēta aprūpes medicīnas māsas, pēdu aprūpes speciālisti, diabēta apmācības organizatori un speciālisti, kā arī, protams, endokrinologi, diabetologi un citu medicīnas nozaru pārstāvji.
Līdztekus 1.un 2. tipa cukura diabētam sastopami arī retāki diabēta tipi, kas atšķiras ar klīniskām izpausmēm un ārstēšanas iespējām. Tā, piemēram, konstatēts, ka līdz 5% bērna vecumā saslimušo cukura diabēta pacientu un līdz 10% 2. tipa cukura diabēta slimnieku patiesībā slimo ar MODY.
Diabetoloģijas, farmācijas un zinātnes straujais progress un sasniegumi ļauj uzlabot dzīves kvalitāti, kā arī pagarināt dzīvildzi 1.tipa cukura diabēta pacientiem ar multipliem orgānu bojājumiem un nopietnu kardiovaskulāro patoloģiju. Aprakstītais klīniskais gadījums labi parāda, kā, pielietojot multifaktoriālu ārstēšanu ar jaunākajiem medikamentiem, aizkavējas mikrovaskulāro un makrovaskulāro cukura diabēta komplikāciju attīstība, progresēšana un tiek novērsti jauni kardiovaskulārie notikumi.
Ar cukura diabētu slimojošu bērnu, pusaudžu un viņu ģimeņu vajadzības ir īpašas un atšķirīgas no pieaugušo slimnieku vajadzībām. Šis uzskats tiek pausts gan Starptautiskās Diabēta federācijas (IDF) pamatnostādnēs, gan arī Starptautiskās Bērnu un pusaudžu diabēta biedrības (ISPAD) publicētajās vadlīnijās. Bērnībā un pusaudžu vecumā cukura diabēts visbiežāk ir saistīts ar ģenētiski noteiktu predispozīciju, autoimūno marķieru klātbūtni, agresīvu beta šūnu destrukciju, izteiktu insulīna deficītu un steidzamu nepieciešamību uzsākt insulīna substitūcijas terapiju ketoacidozes riska dēļ.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Pirmais aprīlis pasaulē aizvadīts kā smieklu diena. Melnais humors, skarbi jociņi labi zināmi arī mediķu vidē. No vienas puses, tie palīdz tikt galā ar stresu, problemātiskām situācijām un pacientiem, ļauj identificēties ar konkrētu komandu, bet, no otras puses, var dehumanizēt veselības aprūpi vai liecināt par izdegšanu. Humors var gan palīdzēt, gan kaitēt ārsta un pacienta terapeitiskajās attiecībās. Lūk, dažas atziņas.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.
Dati liecina, ka plānotas ķeizargrieziena dzemdības (CD) pēc mātes pieprasījuma (CDMR) nav saistītas ar paaugstinātu jaundzimušo vai zīdaiņu infekciju risku, salīdzinot ar plānotajām vaginālām dzemdībām (VD).