Šā gada 26. jūnijā žurnālā Diabetologia publicēti četri reģistru datu (database) pētījumi par iespējamo glargīna insulīna lietošanas saistību ar vēža attīstības risku. Pēc šīs publikācijas daudzu valstu diabēta asociācijas un starptautiskas organizācijas, piemēram, Amerikas Diabēta asociācija (ADA), Kanādas Diabēta asociācija (CDA), Lielbritānijas Diabēta asociācija, Endokrinoloģijas biedrība, Amerikas Klīnisko Endokrinologu asociācija (AACE), Starptautiskā Diabēta Federācija (IDF), Eiropas Diabēta Pētniecības asociācija (EASD), Eiropas Zāļu līdzekļu aģentūra (EMEA), ASV Pārtikas produktu un zāļu līdzekļu kvalitātes pārvalde (FDA) plašsaziņas līdzekļos publicēja savus oficiālo paziņojumu un nostāju attiecībā par šiem pētījumiem. Tāpēc arī Latvijas Endokrinologu asociācija (LEA) pacientu un ārstu interesēs izplata un publicē savu oficiālo nostāju šajā jautājumā.
Latents autoimūns diabēts pieaugušajiem (LADA) ir diabēta veids, kas klīniskajā praksē nereti tiek kļūdaini diagnosticēts kā 2. tipa cukura diabēts, tāpēc šiem pacientiem tiek nozīmēta neadekvāta ārstēšana. Rak-stā iztirzāts LADA jēdziena duālisms, etiopatoģenētiskie faktori un ār-stēšanas stratēģijas.
Pēdējos gados pasaules klīnikās un zinātniskajā literatūrā sāk runāt par osteoporozi bērniem, kas var būt gan kā atsevišķa slimība, gan kā citas hroniskas slimības komplikācija. Rakstā vērsta uzmanība uz hroniskajām saslimšanām, kuru gaita un prognoze, attīstoties osteoporozei, pasliktinās. Bērnu vecuma galvenā problēma – sekundāra osteoporoze. Primāra osteoporoze bērniem ir samērā reta patoloģija.
Hormonālā regulācija nav iespējama bez sirds-asinsvadu sistēmas dalības, un sirdij ir īpaša loma hormonu darbībā, sintēzē un izdalē. Endokrīnā regulācija kardiovaskulārajā sistēmā var realizēties vairākos veidos. Salīdzinoši neliela daļa hormonu uz sirdi un asinsvadiem darbojas tieši caur specifiskajiem receptoriem, un šodien intensīvāk tiek pētīta to netiešā darbība – caur citu neiroendokrīno faktoru stimulāciju –, to signālsistēmas un mediatori. No klīniskā viedokļa šīs saiknes eventuāli atspoguļojas augstajā sirds-asinsvadu saslimšanu un metabolo traucējumu komorbidātē.
Cilvēka genomā ir ap divsimt gēnu ar D vitamīna atbildes elementiem, tādējādi daļu genoma tieši vai netieši regulē D vitamīna endokrīnā sistēma. Turklāt lielākā daļa šo gēnu nekādā veidā nav saistīti ar labi zināmiem kalciju regulējošiem D vitamīna efektiem. Šodien ir noskaidrots, ka D vitamīns piedalās dažādu tipu šūnu dzīves cikla svarīgākajos brīžos (vairošanās, diferenciācija, apoptoze), un tā trūkums ir saistīts ar virk nes patoloģisku procesu – hronisku sāpju, sirds-asinsvadu slimību, multiplās sklerozes, ļaundabīgu audzēju u. c. – patoģenēzi. Tajā pašā laikā tiek lēsts, ka pasaulē aptuveni miljards visu vecumu cilvēku cieš no D vitamīna nepietiekamības, un daži autori šajā aspektā lieto pandēmijas terminu. Tā kā cilvēka organismā uz lielākās daļas šūnu virsmu ekspresēti D vitamīna receptori, D vitamīna fizioloģiskās funkcijas ir pārsteidzoši plašas – apskata ietvaros skarta tikai neliela daļa pierādīto un hipotētisko D vitamīna darbības aspektu.
Klīniskais gadījums demonstrē sarežģītu pacientu, kurš līdzīgi daudziem citiem smagiem pacientiem ir izgājis cauri vairākiem vārtiem. Profesors Valdis Pīrāgs: „Pirmie vārti bija slimības sākumā – reģionālajā slimnīcā; liela nejaušība bija tā, ka tika pieaicināts konsultants psihiatrs, kurš saprata, ka tā nav tīra psihiatrija. Otrie vārti – brīdī, kad radiologs paskatījās augstāk virs vēdera dobuma un ieraudzīja nelielo audzēju plaušās, kas pavēra ātrāku turpmākās diagnostikas ceļu. Trešie vārti nebija obligāti – pēcoperācijas komplikācijas. Šķiet, pateicoties vecumam, pacients pārvarēja arī šo pārbaudījumu. Nemaz nerunājot par osteoporozi ar kompresijas lūzumiem.”
Osteoporoze ir visplašāk izplatītā kaulu vielmaiņas patoloģija, kas skar visu skeletu. Osteoporozes gadījumā kauls ir trausls, mazinās kaula masa un krasi pasliktinās tā kvalitāte – cieš kaula mikroarhitektūra. Trausls kauls lūst pat pēc nelielas traumas. Tieši kaulu lūzumi ir šīs slimības galvenās nelabvēlīgās sekas.
Porfīrija ir ģenētisku slimību grupa, kam raksturīgs hēma biosintēzē iesaistītu enzīmu deficīts, kā rezultātā organismā uzkrājas hēma biosintēzes starpprodukti. Klīniskā aina (un ārstēšana) dažādiem porfīrijas tipiem ir atšķirīga, tomēr visbiežāk tiek skarta āda un nervu sistēma. Enzīmu deficīts ir iedzimts, bet dažādi ārējās vides faktori – medikamenti, ķīmiskas vielas, diētas faktori, saules gaisma – atkarībā no porfīrijas tipa būtiski ietekmē slimības smaguma pakāpi un gaitu. Akūtas porfīrijas diagnoze bieži vien ir novēlota, jo simptomi ir nespecifiski. Porfīrija nav plaši izplatīta, bet mūsu populācija varētu piederēt pie tām, kur ir relatīvi vairāk porfīrijas gadījumu.
Cukura diabēta ārstēšanā daudzi momenti ir saistīti ar slimnieka nieru funkciju – tajos ietilpst glikēmijas kontroles metodes, komplikācijas, ko izsauc hiperglikēmijas terapija, un nenoteiktais rezultāts insulīna terapijai pacientiem ar progresīvu nieru mazspēju. Jārūpējas arī par asinsspiediena un plazmas lipīdu līmeņa koriģēšanu, lai mazinātu kardiovaskulāro saslimstību un agrīnu nāvi. Tāpat jādomā par hroniskas nieru mazspējas komplikācijām: anēmiju, hiperfosfatēmiju un hiperparatireoīdismu, kas nosaka nieru funkciju samazināšanos.
Pārfrazējot definīciju, metabolais sindroms ir briesmonis, kurš sastāv no vairākiem atsevišķiem briesmoņiem – hipertensijas, dislipidēmijas, glikozes intolerances, aptaukošanās... Atbilstoši šodien pieņemtajiem kritērijiem no metabolā sindroma cieš aptuveni ceturtā daļa planētas pieaugušo iedzīvotāju, un metabolā sindroma kritērijus dažādos pētījumos atrod līdz pat 50% bērnu un pusaudžu ar aptaukošanos. Līdzās esošajai aug jauna “metabolā paaudze”, kuru raksturo pāragras (vismaz vēl pēc šodienas standartiem) sirds-asinsvadu, endokrīnās sistēmas un citas saslimšanas ar grūti formulējamu ilgtermiņa prognozi.
Starp 15–34 gadus veciem indivīdiem ar jaunatklātu 1. tipa cukura diabētu (T1D) plazmas urīnskābes līmenis bija būtiski augstāks tiem, kuriem vēlāk attīstījās ar diabētu saistītas komplikācijas, un tas neatkarīgi korelēja ar turpmāku makrovaskulāro un mikrovaskulāro slimību risku. Tādēļ urīnskābes noteikšana diagnozes brīdī varētu palīdzēt identificēt augsta riska personas, kurām varētu būt ieguvums no intensīvākas primārās profilakses.
Bronhektāžu pārvaldības vadlīnijās nav vienotības par mukolītisko līdzekļu efektivitāti, tāpēc to lietošanas paradumi ir ļoti atšķirīgi visā pasaulē. Apvienotajā Karalistē atvērta tipa nejaušinātā pētījumā tika iekļauti pacienti ar ne-cistiskās fibrozes bronhektāzēm ar biežiem paasinājumiem izteiktu krēpu produkciju, lai noskaidrotu drošuma un efektivitātes rādītājus hipertoniska sāls šķīduma un karbocisteīna gadījumā.
Aprēķināts, ka funkcionālas zarnu slimības (FZS) skar 33,2 % pieaugušo visā pasaulē. Šīs slimības saistītas ar pieaugošām ārpus zarnu trakta izpausmēm kā psiholoģiski simptomi, pasliktināta dzīves kvalitāte un biežāka veselības aprūpes resursu izmantošana.
Bieži primārajā aprūpē konsultējam pacientus, kam ir dažādi sirds ritma traucējumi — gan akūti, gan hroniski. Aprēķināts, ka risks dzīves laikā attīstīties priekškambaru mirdzēšanai mainījies: “vienam no pieciem” audzis līdz “vienam no trim”, un tas nozīmē ievērojamu slogu veselības aprūpes sistēmai jau tuvā nākotnē. Šajā numurā Dr. Jānis Pudulis, kardiologs ar plašu klīnisko pieredzi ritma traucējumu pacientu aprūpē, sniedz padomu kolēģiem sirds un ģimenes ārstiem.
Ar bronhiālo astmu pasaulē pēc dažādu autoru aplēsēm slimo no 260 līdz 339 miljoniem cilvēku. [1—3] No 2019. un 2021. gadā iegūtajiem pētījumu datiem secināms, ka ik gadu pasaulē astmas dēļ mirst 436 līdz 461 tūkstoši jeb 5,8 cilvēki uz 100 000 iedzīvotāju. [4; 5] Atbilstīgi mūsdienu izpratnei par astmu tā nav viendabīga slimība, bet tiek uzskatīta par heterogēnu sindromu, par ko liecina sākums atšķirīgā vecumā, dažādi slimības riska faktori, klīniskās izpausmes un gaita (fenotipi), daudzveidīgi slimības mehānismi (endotipi) un atšķirīga atbildes reakcija uz ārstēšanu. [6—10]