Aptaukošanās ir saistīta ar vielmaiņas un kardiovaskulārajām saslimšanām, kas būtiski paaugstina insulta, koronārās sirds slimības un miokarda infarkta risku.Ogļhidrātiem bagātas maltītes kombinācijā ar mazkustīgu dzīvesveidu ir veicinājušas aptaukošanās epidēmijas izplatību un ar to saistītu mirstības un saslimstības pieaugumu. Šajā rakstā apkopota informācija par aptaukošanās farmakoloģiskās ārstēšanas iespējām un nākotnes perspektīvām.
Paciente iestājās nodaļā smagā vispārējā stāvoklī. Veicot pleiras punkciju, tika iegūti 700 ml transudāta. Uz izteiktas hipertireozes fona prevalēja sirds mazspējas simptomātika. Aknu mazspējas izraisītā hipoalbuminēmija veicināja tūsku un ascīta rašanos. Aknu bojājums ar holestāzi un hipokoagulāciju ierobežoja terapijas iespējas. Lai gan primāras diagnozes noteikšanā bija daudz jautājumu, ārstēšana bija jāsāk nekavējoties.
2. tipa cukura diabēts ir progresējoša slimība, ko nosaka insulīna nepietiekama sekrēcija un insulīna rezistence. Ar globalizāciju saistītās cilvēka uzvedības un dzīvesveida izmaiņas izraisa dramatisku cukura diabēta izplatīšanos visā pasaulē. Latvijā 2011. gada janvārī bija reģistrēti 72 654 pacienti ar cukura diabētu (to skaitā 556 jaunāki par 18 gadiem), toskait 68 217 pacienti ar 2. tipa cukura diabētu. Insulīna terapiju pēc reģistra datiem saņem 12 419 cilvēki. [5] Pieaug saslimstība ar 2. tipa cukura diabētu bērnu un pusaudžu vidū.
Cukura diabēts (CD) XXI gadsimtā kļūst par epidēmiju, un tiek prognozēts, ka tuvākajos gados tīklenes speciālistu lielāko darba daļu veidos diabētiskā retinopātija (DR). Cukura diabēta incidences palielināšanos nosaka iedzīvotāju novecošanās, urbanizācijas procesi, dzīvesveida un diētas izmaiņas, kas veicina aptaukošanos un fizisko aktivitāšu samazināšanos. Aprēķināts, ka laikposmā no 2007. līdz 2025. gadam saslimstība ar cukura diabētu palielināsies 2,7 reizes, turklāt iedzīvotāju skaits šajā laikā pieaugs par 19,4%, bet saslimušo skaits ar CD – par 54%, sasniedzot 380 miljonus līdzšinējo 246 miljonu vietā.
Cukura diabēts ir hroniska slimība, kuras prevalence pieaug, sasniedzot epidēmijas apmērus un palielinot veselības aprūpes izdevumus visā pasaulē. Glikēmijas paškontrole nozīmē to, ka cukura diabēta pacients (vai viņa līdzcilvēki) regulāri ar glikometru un ar teststrēmelēm nosaka glikozes līmeni asinīs. Glikēmijas paškontrole ir cukura diabēta (CD) aprūpes standarts un apmācības un terapijas neatņemama sastāvdaļa.
Stroncija ranelātam ir būtiski lielāka kaula atjaunošanas aktivitāte nekā bieži izrakstītajam bifosfonātam alendronātam – to pierāda visu laiku lielākā biopsiju pētījuma rezultāti, kas šā gada 24. martā tika prezentēti Eiropas Osteoporozes un osteoartrīta kongresā (ECCEO11-IOF) Valensijā. [1]
2010. gada 3.–4. septembrī Rīgā notika 3. Baltijas Osteoporozes kongress. Osteoporoze ir viena no biežākajām slimībām, un to konstatē sievietēm un vīriešiem visās pasaules valstīs, radot būtisku sociālo un ekonomisko slogu. Kongresā piedalījās ne tikai osteoporozes jomā tieši iesaistītie speciālisti, bet arī reimatologi, endokrinologi, neirologi, nefrologi, ģimenes ārsti, ginekologi, internisti un radiologi. Šajā rakstā esam apkopojuši svarīgākās atziņas no kongresa.
Šoreiz klīniskā gadījuma apraksts būs ne tik pierasts, tas būs intriģējošs ziņojums. Aprakstā - divi klīniskie gadījumi, kam diagnoze ir gandrīz vienāda - androgēnu rezistence, bet cik atšķirīga ir dzimumattīstības traucējumu klīniskā izpausme! Šī diagnoze ir viens no visizteiktākajiem dzimumdiferenciācijas traucējumiem. Iepazīstoties ar šiem klīniskajiem gadījumiem, rodas jautājums: kas gan nosaka personas identitāti?
Līdz pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem cukura diabēts bija ļoti smaga neārstējama slimība, kur diabētiskā koma parasti beidzās ar nāvi. Arī pēc insulīna ienākšanas medicīnas praksē mirstība bija augsta, tāpēc šī patoloģija pastāvīgi bija medicīnas zinātnes uzmanības centrā un tika meklēti jauni līdzekļi, kas spētu palīdzēt slimības attīstības agrīnās stadijās, būtu ērtāki lietošanā un kam būtu mazāk blakņu. Pēc ilgstošiem meklējumiem medicīnas praksē 2006. gadā ienāca jauns preparāts - sitagliptīns.
Šajā rakstā autors centies parādīt D vitamīna iespējamo protektīvo lomu diabēta, īpaši 1. tipa cukura diabēta attīstībā. Autors atgādina, ka D hipovitaminoze ir plašāk izplatīta, nekā mēs to ikdienā atceramies. Iespējams, pārāk reti tiek veikta D vitamīna analīze asinīs. D vitamīna pozitīvā nozīme imūnsistēmas modulācijās - kavēt insulītu -, šķiet, nav apstrīdama. Varbūt tas tiešām būtu jāņem vērā, kūrējot grūtnieces un bērnus agrīnā vecumā, vairāk ordinējot zivju eļļu vai citus D vitamīna preparātus.
Priekškambaru mirdzēšanas (PM) izplatība pieaug visā pasaulē, – aprēķināts, ka šobrīd zināmi aptuveni 63,6 miljoni pacientu ar prevalentu PM. Risks iegūt PM pastāv katram trešajam pasaules iedzīvotājam, turklāt ~30 % PM pacientu ir asimptomātiska. Bet mēs zinām, ka arī asimptomātika PM nav nekaitīgs līdzās gājējs – tā paaugstina insulta risku, mirstību, tajā pašā laikā labi reaģē uz terapiju. Jaunākās ESC vadlīnijas atbalsta dažādu modernu ierīču izmantošanu sirds ritma uzraudzībā. Tomēr pierādījumi par klīnisko efektivitāti un optimālajām skrīninga metodēm ir ierobežotā daudzumā.
Ir pierādīts, ka semaglutīds, glikagonam līdzīgais peptīda-1 receptoru agonists, samazina nevēlamu kardiovaskulāru notikumu risku pacientiem ar cukura diabētu. Nav zināms, vai semaglutīds var samazināt kardiovaskulāro risku, kas saistīts ar lieko svaru un aptaukošanos, ja nav cukura diabēta.
Viltus pozitīvi mammogrāfijas izmeklējumi var atturēt sievietes no turpmākām pārbaudēm. Bet skrīninga programmas saglabāšana saskaņā ar grafiku joprojām ir svarīgākais nosacījums vēža agrīnai atklāšanai.
“Sapnis par savu klīniku sākās ar dzimšanas dienas dāvanu no maniem kursabiedriem, toreiz tas likās kaut kas neticams, bet 24 gadus vēlāk sapnis ir piepildījies un esam atklājuši sirds klīniku," saka klīnikas dibinātājs asoc. prof. Dr. med. Andris Skride. Svinot klīnikas pirmās 100 dienas, bija pulcējušies darbinieki, sadarbības partneri un viesi.