Cukura diabēts (CD) ir viena no visbiežākajām hroniskajām slimībām, kas saistīta ar seksuālo disfunkciju. Gan pacientiem, gan ārstiem tas ir delikāts sarunu temats, taču, tiklīdz tas izrunāts un atrisināts, pacienti var gūt uzlabojumu vairākās veselības jomās.
2. tipa cukura diabēta sastopamība pēdējos gados strauji palielinās visā pasaulē. Un nākamajos 25 gados pacientu skaits, kas slimo ar 2. tipa cukura diabētu (CD), būs divas reizes lielāks, nekā tas ir tagad, tātad ievērojami palielināsies slimības un komplikāciju ārstēšanas izmaksas. [1] Izmantojot pašreizējos medikamentus, diabēta ārstēšanas vadlīnijās minētos mērķus izdodas uzlabot tikai 50–70% slimnieku.
Primārā hiperparatireoīdisma (PHPT) gadījumā notiek autonoma un nekontrolēta paratireoīdā hormona (PTH) veidošanās epitēlijķermenīšos, kas izraisa hiperkalciēmiju. [1; 2] Iedarbojoties uz galvenajiem mērķorgāniem - kaulaudiem un urīnizvadorgānu sistēmu, PTH izraisa hiperkalciēmiju, kas ir galvenā PHPT pazīme. [3]
Klīniskā gadījuma apraksta tēma ir epitēlijķermenīšu karcinoma - rets primāras hiperparatireozes cēlonis, kas prasa ilgstošu pacienta kontroli dinamikā, jo slimībai ir nozīmīgs recidīva risks. Vēlamies atgādināt arī to, ka ne vienmēr "labvēlīga" histoloģijas atbilde izslēdz ļaundabīgu slimību.
Pasaulē pieaug grūtniecību skaits, kurās tiek diagnosticēts gestācijas cukura diabēts (GCD). Grūtniecības jeb gestācijas cukura diabēts tiek pieskaitīts biežākajām grūtniecības pataloģijām, kuru sastopamība pieaug. Vācijā 2010. gadā no 650 000 dzemdību 3,7% jeb 24 000 grūtnieču tika diagnosticēts GCD, bet, piemēram, 2002. gadā tie bija tikai 1,5% jeb 8800 grūtnieču. Pieaugošā tendence tiek saistīta ar jauniešu aptaukošanos. Šajā rakstā apkopta informācija par riska faktoriem, diagnostiku un ārstēšanas iespējām.
Erektilā disfunkcija (ED) nav tikai aktualitāte vienas šauras specialitātes ietvaros. ED sastopamība arvien pieaug, un pacienti ar ED nonāk dažādu speciālistu redzes laukā. Vienlaikus gan pacientam, gan daudziem ārstiem tā ir delikāta sarunu tēma, taču, tiklīdz izrunāta un atrisināta, tā var sniegt uzlabojumu vairākās veselības jomās. Diskusijā savu skatījumu pauda Latvijā atzīti speciālisti, lai rastu atbildes uz starpdisciplīnu jautājumiem.
Cukura diabēts (CD) un īpaši 2. tipa CD neapšaubāmi ir viens no svarīgākajiem 21. gadsimta veselības aprūpes uzdevumiem. IDF novērtējums liecina, ka pašreiz 8,6% Eiropas iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 79 gadiem slimo ar cukura diabētu, t.i., 55,4 miljoni. Jārēķinās ar vēl lielāku diabēta sastopamības pieaugumu, 85-95% gadījumu tas būs 2. tipa CD. To, ka pieaug saslimstība ar 2. tipa CD, nosaka novecošanās, izmaiņas ieradumos, īpaši uzturā, kustību apjoma mazināšanās.
Osteoporoze ir hroniska un sistēmiska kaulu slimība, ko raksturo samazināta kaulu masa un mikroarhitektonikas izmaiņas, kā rezultātā samazinās kaulu stiprums un palielinās lūzumu risks. [1-3] Epidemioloģiskos pētījumos pierādīts, ka ap 30% gūžas lūzumu un 20% skriemeļu lūzumu notiek vīriešiem. Aptuveni vienam no 4 vīriešiem pēc 60 gadu vecuma attīstīsies osteoporotisks lūzums. Osteoporoze vīriešiem ir gan nepietiekami diagnosticēta, gan arī nepietiekami ārstēta slimība. Osteoporoze vīriešiem ir daudzfaktoru slimība, kuras ģenētisko predispozīciju ietekmē hormonāli, vides un diētas faktori. [1; 14]
Aptaukošanās ir aktuāla mūsdienu veselības problēmu ar tendenci vērsties plašumā. Būtībā diētu var kontrolēt, regulāri trenēties – it kā jā; bet ir taču daudz vienkāršāk – tablete/divas tabletes dienā, tālāk vairs nav jādomā un jāpūlas! Tomēr viss nav tik vienkārši. Un efektivitātes ziņā nepavisam ne. Apetīti mazinošās zāles ir medikamenti, kas jālieto ārsta vai farmaceita uzraudzībā (vismaz ārzemēs farmaceiti to dara). Vēsture ir bagāta ar piemēriem, kas notiek, kad cilvēks to dara vieglprātīgi un nekontrolēti. Šajā rakstā īsumā par to, kā cilvēkam veidojas izsalkuma un sāta sajūta, kas par to atbild un kādi ir apetīti mazinošie medikamenti.
Klīniskā gadījuma prezentācijas mērķis ir atspoguļot neapmierinoši kompensēta cukura diabēta infekciozas komplikācijas un to ārstēšanā izmantoto antibiotiku blakusparādības, kā arī akcentēt un pievērst uzmanību medikamentu retam un ļoti nopietnam toksiskam efektam kombinācijā ar daudzu orgānu disfunkcijas sindromu (MODS).
Jau desmit gadus epilepsijas skartajiem profesionālu palīdzību sniedz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra mediķu komanda, un JURĢIS STRAUTMANIS ir tās vadītājs. Viņš ir stāvējis pie šīs struktūrvienības šūpuļa, sācis no nulles, sapulcējis spēcīgu komandu, kas sekmīgi strādā, savā profesionālajā varēšanā esot vienā līmenī ar kolēģiem citviet pasaulē.
Zīdaiņu kolikas ir zarnu un smadzeņu mijiedarbības traucējumi, kuru cēloņi joprojām nav pilnībā izprasti. Prerspektīvā kohortas pētījumā pētnieki analizēja, vai mātes uztura kvalitāte un noteiktu potenciāli alerģisku pārtikas produktu lietošana grūtniecības laikā ir saistīta ar koliku un ekzēmas attīstību zīdaiņiem.
D vitamīna lietošana ikdienas praksē šobrīd jau ir kļuvusi diezgan pašsaprotama gan pacientam, gan klīnicistam. Taču neskaidrības saglabājas, kad jāizvēlas konkrēts D vitamīna preparāts, deva un forma, kā arī jāmonitorē mērķa sasniegšana. Būtiska nozīme izvēlē ir gan pacienta blakusslimībām un personīgajai izvēlei, gan iepriekšējai pieredzei efektivitātes rādītājos. Dr. Renāte Helda, endokrinoloģe ar plašu klīnisko pieredzi, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par individualizētu pieeju D vitamīna deficīta korekcijā un profilaksē.
Ģimenes ārstes Dr. SANTAS STEPIŅAS stāsts ir par uzdrīkstēšanos, spēku un savu sapņu piepildīšanu. No galvaspilsētas un labi iekārtotas prakses viņa ir pārcēlusies uz perifēriju un sākusi visu no nulles. Domājot, kā piesaistīt pacientus, izmēģinājusi varēšanu sociālajos tīklos, veidojot savu blogu. Un, ja šajā stāstā jāpievieno izdošanās faktori, tie noteikti ir strādīgums un cilvēcība.
Bērniem ar astmu konstatēts augstāks eozinofilu izcelsmes neirotoksīna (EDN) līmenis serumā nekā bērniem ar citām alerģiskām slimībām un veseliem bērniem. EDN ir olbaltumviela, ko izdala aktivēti eozinofili. Arī eozinofilu skaits asinīs bērniem ar astmu bija lielāks nekā veseliem bērniem, taču atšķirība starp astmas un citu alerģisko slimību grupām nebija statistiski nozīmīga.
