Visbiežākais nāves iemesls 2. tipa cukura diabēta pacientiem ir koronārā sirds slimība. Svarīgi apzināties, ka glikozes līmeņa un arteriālā asinsspiediena kompensācijas rādītājiem nav spēkā likums “jo zemāk, jo labāk”. Pēdējo gadu cukura diabēta pētījumi atklāj jaunas atbildes uz jautājumiem, cik zemam jābūt HbA1c, sistoliskajam asinsspiedienam un lipīdu līmenim, lai mazinātu mirstības risku cukura diabēta pacientiem.
Tas zināms kā aksioma, kas nevienam vairs nav jāpierāda, – cik svarīgi ātri normalizēt pacienta paaugstināto cukura līmeni asinīs, nepieļaut šā līmeņa krasas svārstības, lai saglabātu pacientu dzīvildzi populācijas vidējo rādītāju pakāpē. Kā to panākt – par to šis raksts.
Kā zināms, 2. tipa cukura diabēts ir hroniska vielmaiņas slimība, kam raksturīga hiperglikēmija ar traucētu insulīna sekrēciju un tā rezistenci. Šī slimība bieži tiek diagnosticēta vēlīni pēc astoņu līdz desmit gadu “mēmā” perioda. Izplatība pasaulē ar 2. tipa diabētu strauji pieaug. Šajā rakstā – pārskats par perorālajiem antidiabētiskajiem līdzekļiem, kā arī insulīna terapijas konsekvencēm pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu.
Metabolais sindroms ir viena no tipiskākajām veselības problēmām attīstītās valstīs. Tas ir komplekss daudzfaktoru stāvoklis ar plašām asociācijām dažādās orgānu sistēmās, no kurām visredzamākā ir metabolā sindroma vai tā komponentu dramatiskā saikne ar sirds-asinsvadu saslimšanām. Šobrīd literatūrā pieejami ļoti daudzi darbi par šīm tēmām, kuri tomēr sniedz visai maz jaunu ziņu, pamatā apstiprinot vai niansējot jau iepriekš atklāto.
Aptaukošanās bērnu vecumā jāuzskata par nopietnu veselības problēmu, ko daudzās pasaules valstīs novērtē līdzvērtīgi epidēmijai. Atbilstīgi Pasaules Veselības organizācijas datiem no 1963. gada aptaukošanās biežums pusaudžu vidū trīskāršojies – saslimstība palielinājusies no 5% līdz 17%. Par adipozitātes pieaugošo problēmu liecina vēl daži fakti – Eiropas Savienības valstīs 8,5% sešus gadus vecu bērnu jau ir liekais svars, ASV 4,2% bērnu – metabolais sindroms, Latvijā 10 procentiem 14–17 gadu vecu meiteņu – adipozitāte.
Pasaules praksē plašāk ieviesies termins “autoimūnā oftalmopātija”, tomēr, šķiet, pareizāks ir termins “autoimūnā orbitopātija”, jo izmaiņas skar ne tikai pašu acs ābolu (ophthalmos), bet visus audus orbītā un pat ap to, piemēram, plakstus. Autoimūno orbitopātiju (AO) patiešām visbiežāk vērojam Roberta Greivsa tireotoksikozes slimniekiem, retāk – arī slimniekiem ar normālu vairogdziedzera funkciju, vēl retāk – slimniekiem ar hipotireozi. Pēdējā variantā ar zināmu varbūtību tā ir posttireotoksiska hipotireoze, varbūt arī tad, kad tireotoksikozes fāze palikusi nediagnosticēta, kas nemaz nav nereāli, zinot, ka tireotoksikozes slimniekiem uz simpatotonijas fona ir tieksme disimulēt, slimību neatzīt.
Osteoporozes dēļ samazinās kaulu minerālu blīvums, pēc vieglām traumām iespējami lūzumi. Raksta mērķis ir iepazīstināt ar osteoporozes sāpju sindroma patoģenētiskajiem mehānismiem un ārstēšanas tendencēm.
Oktobrī sākām rakstu sēriju par endokrīnajām arteriālajām hipertensijām, kas no visām hipertensijām veido 15%. Oktobra numurā varējāt lasīt par primāru hiperaldosteronismu, kā arī mazāk iztirzātām endokrīnām slimībām, kas arīdzan veicina asinsspiediena paaugstināšanos: vairogdziedzera hipo- vai hiperfunkciju, primāru hiperparatireoīdismu, akromegāliju. Novembrī – par Kušinga sindromu. Tagad par feohromocitomu.
Oktobra numurā aizsākām rakstu par endokrīnajām arteriālajām hipertensijām, par kurām runājot, galvenā vieta atvēlēta trim endokrīnajām slimībām: feohromocitomai, primāram hiperaldosteronismam un Kušinga sindromam. Pagājušā numurā varējāt lasīt par primāru hiperaldosteronismu, kā arī tādām mazāk iztirzātām endokrīnām slimībām, kas tāpat veicina asinsspiediena paaugstināšanos, proti, vairogdziedzera hipo- vai hiperfunkciju, primāru hiperparatireoīdismu, akromegāliju. Šajā numurā par – Kušinga sindromu.
Arteriālā hipertensija, nozīmīgākais kardiovaskulārais riska faktors, ir aptuveni 20% planētas iedzīvotāju. Ilgstoši bija pieņemts uzskatīt, ka 90% gadījumu veido primārā arteriālā hipertensija, sekundārajām arteriālajām hipertensijām (galvenokārt renovaskulārajām, renālajām un endokrīnajām) atvēlot tikai aptuveni 10%.
Podagra ir labi zināma iekaisīga locītavu slimība, kurai raksturīgs patoloģisks urīnskābes metabolisms. Vēsturiski tā tika uzskatīta par karaļu slimību, jo tikai augstākās klases pārstāvji sociālā statusa dēļ varēja atļauties vīnu un gaļu. Šobrīd, 21. gadsimtā, tā tiek uzskatīta par globālu veselības problēmu vairāku metabolisku blakusslimību un augstā mirstības riska dēļ.
Sporādiska Kreicfelda-Jakoba slimība (sKFS) ir reta, strauji progresējoša un fatāla neirodeģeneratīva slimība. Slimību noteikt var tikai post mortem, un šobrīd ir pavisam nedaudz zināms par tās prodromo fāzi.
Viņam ir tikai 35 gadi. Viņš pieder onkoķirurgu Ratiani saimei un jau vada Daugavpils reģionālās slimnīcas Onkoķirurģijas nodaļu, kur piepilda sapni attīstīt pasaules līmeņa onkoķirurģiju. Ārpus operāciju zāles Dr. Iļjam Ratiani patīk baudīt mājas omulību ar ģimeni vai izmest kādu loku pa Latgali kopā ar dakteru baikeru klubiņu. Ļoti pacietīgs — savu gruzīna temperamentu parāda reti.
Lai pārrunātu situāciju un izgaismotu nozarei un pacientiem būtiskas pārmaiņas, publiskajā telpā norisinās dažādas nozares līderu un profesionāļu diskusijas, cenšoties izskaidrot Veselības ministrijas (VM) radīto reformu, kas cieši skar farmaceitus, aptiekas un zāļu apgādes uzņēmumus
Pasaules Veselības organizācijas apkopotie dati liecina, ka nepietiekama barojuma dēļ ik gadu mirst vidēji 2,7 miljoni jaundzimušo. Lai jaundzimušais spētu pieņemties svarā, attīstīties fiziski un psihoemocionāli, būtiski nodrošināt zīdaiņa augšanai atbilstošu barošanu.
