Pasaules praksē plašāk ieviesies termins “autoimūnā oftalmopātija”, tomēr, šķiet, pareizāks ir termins “autoimūnā orbitopātija”, jo izmaiņas skar ne tikai pašu acs ābolu (ophthalmos), bet visus audus orbītā un pat ap to, piemēram, plakstus. Autoimūno orbitopātiju (AO) patiešām visbiežāk vērojam Roberta Greivsa tireotoksikozes slimniekiem, retāk – arī slimniekiem ar normālu vairogdziedzera funkciju, vēl retāk – slimniekiem ar hipotireozi. Pēdējā variantā ar zināmu varbūtību tā ir posttireotoksiska hipotireoze, varbūt arī tad, kad tireotoksikozes fāze palikusi nediagnosticēta, kas nemaz nav nereāli, zinot, ka tireotoksikozes slimniekiem uz simpatotonijas fona ir tieksme disimulēt, slimību neatzīt.
Osteoporozes dēļ samazinās kaulu minerālu blīvums, pēc vieglām traumām iespējami lūzumi. Raksta mērķis ir iepazīstināt ar osteoporozes sāpju sindroma patoģenētiskajiem mehānismiem un ārstēšanas tendencēm.
Oktobrī sākām rakstu sēriju par endokrīnajām arteriālajām hipertensijām, kas no visām hipertensijām veido 15%. Oktobra numurā varējāt lasīt par primāru hiperaldosteronismu, kā arī mazāk iztirzātām endokrīnām slimībām, kas arīdzan veicina asinsspiediena paaugstināšanos: vairogdziedzera hipo- vai hiperfunkciju, primāru hiperparatireoīdismu, akromegāliju. Novembrī – par Kušinga sindromu. Tagad par feohromocitomu.
Oktobra numurā aizsākām rakstu par endokrīnajām arteriālajām hipertensijām, par kurām runājot, galvenā vieta atvēlēta trim endokrīnajām slimībām: feohromocitomai, primāram hiperaldosteronismam un Kušinga sindromam. Pagājušā numurā varējāt lasīt par primāru hiperaldosteronismu, kā arī tādām mazāk iztirzātām endokrīnām slimībām, kas tāpat veicina asinsspiediena paaugstināšanos, proti, vairogdziedzera hipo- vai hiperfunkciju, primāru hiperparatireoīdismu, akromegāliju. Šajā numurā par – Kušinga sindromu.
Arteriālā hipertensija, nozīmīgākais kardiovaskulārais riska faktors, ir aptuveni 20% planētas iedzīvotāju. Ilgstoši bija pieņemts uzskatīt, ka 90% gadījumu veido primārā arteriālā hipertensija, sekundārajām arteriālajām hipertensijām (galvenokārt renovaskulārajām, renālajām un endokrīnajām) atvēlot tikai aptuveni 10%.
Šā gada 26. jūnijā žurnālā Diabetologia publicēti četri reģistru datu (database) pētījumi par iespējamo glargīna insulīna lietošanas saistību ar vēža attīstības risku. Pēc šīs publikācijas daudzu valstu diabēta asociācijas un starptautiskas organizācijas, piemēram, Amerikas Diabēta asociācija (ADA), Kanādas Diabēta asociācija (CDA), Lielbritānijas Diabēta asociācija, Endokrinoloģijas biedrība, Amerikas Klīnisko Endokrinologu asociācija (AACE), Starptautiskā Diabēta Federācija (IDF), Eiropas Diabēta Pētniecības asociācija (EASD), Eiropas Zāļu līdzekļu aģentūra (EMEA), ASV Pārtikas produktu un zāļu līdzekļu kvalitātes pārvalde (FDA) plašsaziņas līdzekļos publicēja savus oficiālo paziņojumu un nostāju attiecībā par šiem pētījumiem. Tāpēc arī Latvijas Endokrinologu asociācija (LEA) pacientu un ārstu interesēs izplata un publicē savu oficiālo nostāju šajā jautājumā.
Latents autoimūns diabēts pieaugušajiem (LADA) ir diabēta veids, kas klīniskajā praksē nereti tiek kļūdaini diagnosticēts kā 2. tipa cukura diabēts, tāpēc šiem pacientiem tiek nozīmēta neadekvāta ārstēšana. Rak-stā iztirzāts LADA jēdziena duālisms, etiopatoģenētiskie faktori un ār-stēšanas stratēģijas.
Pēdējos gados pasaules klīnikās un zinātniskajā literatūrā sāk runāt par osteoporozi bērniem, kas var būt gan kā atsevišķa slimība, gan kā citas hroniskas slimības komplikācija. Rakstā vērsta uzmanība uz hroniskajām saslimšanām, kuru gaita un prognoze, attīstoties osteoporozei, pasliktinās. Bērnu vecuma galvenā problēma – sekundāra osteoporoze. Primāra osteoporoze bērniem ir samērā reta patoloģija.
Hormonālā regulācija nav iespējama bez sirds-asinsvadu sistēmas dalības, un sirdij ir īpaša loma hormonu darbībā, sintēzē un izdalē. Endokrīnā regulācija kardiovaskulārajā sistēmā var realizēties vairākos veidos. Salīdzinoši neliela daļa hormonu uz sirdi un asinsvadiem darbojas tieši caur specifiskajiem receptoriem, un šodien intensīvāk tiek pētīta to netiešā darbība – caur citu neiroendokrīno faktoru stimulāciju –, to signālsistēmas un mediatori. No klīniskā viedokļa šīs saiknes eventuāli atspoguļojas augstajā sirds-asinsvadu saslimšanu un metabolo traucējumu komorbidātē.
Cilvēka genomā ir ap divsimt gēnu ar D vitamīna atbildes elementiem, tādējādi daļu genoma tieši vai netieši regulē D vitamīna endokrīnā sistēma. Turklāt lielākā daļa šo gēnu nekādā veidā nav saistīti ar labi zināmiem kalciju regulējošiem D vitamīna efektiem. Šodien ir noskaidrots, ka D vitamīns piedalās dažādu tipu šūnu dzīves cikla svarīgākajos brīžos (vairošanās, diferenciācija, apoptoze), un tā trūkums ir saistīts ar virk nes patoloģisku procesu – hronisku sāpju, sirds-asinsvadu slimību, multiplās sklerozes, ļaundabīgu audzēju u. c. – patoģenēzi. Tajā pašā laikā tiek lēsts, ka pasaulē aptuveni miljards visu vecumu cilvēku cieš no D vitamīna nepietiekamības, un daži autori šajā aspektā lieto pandēmijas terminu. Tā kā cilvēka organismā uz lielākās daļas šūnu virsmu ekspresēti D vitamīna receptori, D vitamīna fizioloģiskās funkcijas ir pārsteidzoši plašas – apskata ietvaros skarta tikai neliela daļa pierādīto un hipotētisko D vitamīna darbības aspektu.
Nespēja reaģēt uz mērķtiecīgiem slimību modificējošiem pretreimatisma līdzekļiem (tsDMARD) psoriātiskā artrīta gadījumā notiek aptuveni 0,35 gadījumos uz vienu cilvēku gadā.
Terminu “ateroskleroze” pazīst ne tikai medicīnas darbinieki, bet arī daudzi ar medicīnu nesaistīti cilvēki — ir samērā laba izpratne, ka ateroskleroze negatīvi ietekmē asinsvadus, jo ģimenē un paziņu vidū nereti ir cilvēki ar aterosklerozi un tās izraisītām slimībām. Diemžēl dažādu maldīgu pārliecību un viltus informācijas dēļ pacienti nereti atsakās no zinātniski pierādītas medikācijas. Jāatzīmē, ka arī ārstiem ne vienmēr ir skaidra pārliecība par statīnu lietošanas riska un ieguvuma līdzsvaru, ārstējot pacientus ar dislipidēmiju. Sevišķi bieži to var novērot aterosklerozes primārajā profilaksē.
Reibonis ir subjektīva, nepatīkama, traucējoša iluzora apkārtnes un/vai paša ķermeņa kustības izjūta. Reibonis nav diagnoze, tas ir biežs simptoms, par ko pacienti sūdzas ārstam gan ambulatorajās praksēs, gan stacionāros, un tam var būt daudz dažādu iemeslu.
Sāpes gūžas locītavā ir sūdzība, kas var izraisīt diskomfortu, ierobežot kustības un aktivitāti kopumā. Tomēr dažkārt var izrādīties, ka šīs sāpes grūti diferencējamas no atstarotām muguras sāpēm.
Gastroezofageālā atviļņa slimība (GEAS) jeb gastroezofageālā refluksa slimība (GERS) ir kuņģa satura regurgitācija barības vadā. Par GEAS diagnozi var domāt, ja simptomi izpaužas vairāk nekā trīs reizes nedēļā un ievērojami ietekmē dzīves kvalitāti. To var uzskatīt par barības vada un proksimālās gremošanas un elpošanas sistēmas kairinājumu.
