Šajā rakstā autors centies parādīt D vitamīna iespējamo protektīvo lomu diabēta, īpaši 1. tipa cukura diabēta attīstībā. Autors atgādina, ka D hipovitaminoze ir plašāk izplatīta, nekā mēs to ikdienā atceramies. Iespējams, pārāk reti tiek veikta D vitamīna analīze asinīs. D vitamīna pozitīvā nozīme imūnsistēmas modulācijās - kavēt insulītu -, šķiet, nav apstrīdama. Varbūt tas tiešām būtu jāņem vērā, kūrējot grūtnieces un bērnus agrīnā vecumā, vairāk ordinējot zivju eļļu vai citus D vitamīna preparātus.
Šoreiz klīniskā gadījuma aprakstā šķietami vienkārša diagnoze, kuras noteikšana dažādu apstākļu sakritības dēļ ir stipri novēlota. Tika veikti arī daudzi nevajadzīgi izmeklējumi. Šis klīniskais gadījums parāda, cik viegli radioloģiskā slēdziena rezultātā ir aiziet nepareizā virzienā.
Pagājušajā Doctus numurā aplūkojām depresijas izpausmes pacientiem ar koronāro sirds slimību. Šajā numurā turpinām aizsākto tēmu par depresijas un somatisko slimību savstarpējo saistību, pievēršoties diabētam un depresijai. Pēdējos gados zinātnieki pierādījuši, ka pacientiem ar garastāvokļa traucējumiem diabētu sastop pat līdz divām reizēm biežāk nekā vispārējā populācijā. [1] Šī saistība darbojas arī pretējā virzienā – pacientiem ar diabētu ir paaugstināts risks depresijas attīstībai. Šajā rakstā centīsimies noskaidrot šīs saistības praktisko nozīmi ārsta ikdienas praksē.
Saslimstība ar cukura diabētu ir nozīmīga sabiedrības veselības problēma pasaulē un Latvijā. 2009. gada beigās Latvijā bija reģistrēti 67 348 cukura diabēta pacienti. Cukura diabēts ir hroniska slimība, kam bieži slimības gaitā pievienojas komplikācijas. Biežākā cukura diabēta pacientu populācijā novērotā komplikācija ir diabētiska neiropātija. 2009. gadā diabētiska neiropātija tika reģistrēta 5769 Latvijas cukura diabēta pacientiem (8,6% no visiem reģistrētajiem pacientiem). Rakstā apkopoti jaunākie zinātniskie pierādījumi par diabētiskas neiropātijas ārstēšanu.
Žurnāla iepriekšējā numurā raksta “Amiodarona izraisīta, tireotoksikoze un situācija Latvijā” 1. daļā autori piedāvāja galvenokārt teorētisku informāciju par amiodarona izraisītu , tireotoksikozi, raksturojot amiodarona farmakoloģiju, darbības mehānismu, tā izraisītu vairogdziedzera disfunkciju un AIT ārstēšanu. Raksta 2. daļā vairāk raksturota situācija , Latvijā, proti, apkopots RAKUS klīnikā “Gaiļezers” veikts , pētījums, kā arī tiek piedāvātas autoru izstrādātas, rekomendācijas ikdienas klīniskajai praksei par amiodarona izraisītu vairogdziedzera patoloģiju pieaugušajiem.
Mūsdienās amiodaronu (A) plaši lieto supraventrikulāru un ventrikulāru aritmiju ārstēšanā. Daudzos gadījumos tas kļūst par vienīgo izvēles medikamentu (piemēram, samazinātas sirds izsviedes funkcijas gadījumā). Starp A izraisītām dažādām blaknēm visbiežāk konstatē hipotireozi, tireotoksikozi, mikrodepozītus radzenē, fotosensitivitāti, ādas hiperpigmentāciju, pulmonālu fibrozi, perifēro neiropātiju, aknu enzīmu paaugstināšanos. [5] A izraisītā tireotoksikoze (AIT) pacientam ar esošu sirds slimību var izrādīties fatāla [3], tāpēc nepieciešamas zināšanas par tās attīstības mehānismiem un riska faktoriem, kā arī novēršanas un ārstēšanas iespējām.
Osteoporoze ir sistēmas skeleta slimība, ko raksturo zema kaulu masa un izmaiņas kaulaudu mikroarhitektūrā. Šo izmaiņu rezultātā kauli kļūst trauslāki un krasi palielinās to lūzuma risks. [1] Lai gan osteoporozes galvenā diagnostikas metode ir kvantitatīva kaulu minerālblīvuma (KMB) novērtēšana, klīniski nozīmīgākās osteoporozes sekas ir kaulu lūzumi. Biežākās lūzumu vietas osteoporozes gadījumā ir mugurkaula skriemeļi, gūžas kaula kakliņš un apakšdelma distālā daļa. Piecdesmit gadu vecai sievietei menopauzē viņas turpmākajā dzīvē iespēja gūt kādu no šiem lūzumiem ir apmēram 40%, un tā aptuveni līdzinās iespējai saslimt ar koronāro sirds slimību, bet pārsniedz iespēju saslimt ar krūts vēzi. [2] 2000. gadā Eiropā konstatēts 620 000 jaunu gūžas kaula kakliņa lūzumu, 574 000 jaunu apakšdelma lūzumu, 250 000 augšdelma proksimālās daļas lūzumu un 620 000 klīnisku mugurkaula skriemeļu lūzumu sievietēm un vīriešiem, kas vecāki par 50 gadiem. Tas veidoja 34,8% no visiem lūzumiem pasaulē, [3] un šo lūzumu ārstēšanas tiešās izmaksas bija 36 miljardi eiro. Tāpēc ir svarīgi atcerēties šos skaitļus, kad pieņemam lēmumu par kādas hroniskas slimības (t. sk. osteoporozes) ārstēšanas taktiku un terapijas preparātu izvēli.
Visbiežākais nāves iemesls 2. tipa cukura diabēta pacientiem ir koronārā sirds slimība. Svarīgi apzināties, ka glikozes līmeņa un arteriālā asinsspiediena kompensācijas rādītājiem nav spēkā likums “jo zemāk, jo labāk”. Pēdējo gadu cukura diabēta pētījumi atklāj jaunas atbildes uz jautājumiem, cik zemam jābūt HbA1c, sistoliskajam asinsspiedienam un lipīdu līmenim, lai mazinātu mirstības risku cukura diabēta pacientiem.
Tas zināms kā aksioma, kas nevienam vairs nav jāpierāda, – cik svarīgi ātri normalizēt pacienta paaugstināto cukura līmeni asinīs, nepieļaut šā līmeņa krasas svārstības, lai saglabātu pacientu dzīvildzi populācijas vidējo rādītāju pakāpē. Kā to panākt – par to šis raksts.
Kā zināms, 2. tipa cukura diabēts ir hroniska vielmaiņas slimība, kam raksturīga hiperglikēmija ar traucētu insulīna sekrēciju un tā rezistenci. Šī slimība bieži tiek diagnosticēta vēlīni pēc astoņu līdz desmit gadu “mēmā” perioda. Izplatība pasaulē ar 2. tipa diabētu strauji pieaug. Šajā rakstā – pārskats par perorālajiem antidiabētiskajiem līdzekļiem, kā arī insulīna terapijas konsekvencēm pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu.
Dr. IEVAS RAMANES vecmāmiņa Mirdza Ramane savulaik radīja slaveno karikatūru sēriju par jocīgo tēlu Hugo Diegu, ko vēlāk televīzijas seriālā meistarīgi atainoja aktieris Edgars Liepiņš. Ievas vecmāmiņa nemaz nebija priecīga par to, ka mazmeita izvēlējās kļūt par ārsti. Viņai vajadzēja būt māksliniecei — domāja vecmāmiņa, bet kaut kas no mākslinieces Ievā noteikti ir.
Līdz šim izpratne par vēža risku attiecībā uz retiem patoģenētiskiem variantiem (rare pathogenic variants [RPV]) izgūti pārsvarā no ģimeņu pētījumiem, kuros varam sagaidīt ierobežotus rezultātus un neobjektivitātes riskus. Lai kvantificētu asociāciju starp RPV iepriekš zināmos vēža predispozīcijas gēnos pacientiem ar vienu vai vairākiem primāriem ļaundabīgiem audzējiem, veikts plašs ģenētisko saistību pētījums no Apvienotās Karalistes Biobankas datiem.
Dzemdes kakla vēzis (DzKV) ir ļaundabīga slimība, kas var attīstīties jebkura vecuma sievietēm. Lai gan DzKV ir novēršams, pasaulē tas ir ceturtais izplatītākais vēža veids sievietēm. Latvijā DzKV ir otrais izplatītākais ļaundabīgais audzējs sievietēm līdz 45 gadu vecumam un joprojām ļoti aktuāls un satraucošs gan biežuma, gan mirstības ziņā. [1; 2]
Pasaulē aptaukošanās ir kļuvusi par nozīmīgu sabiedrības veselības problēmu, kas negatīvi ietekmē cilvēku veselību. Pētījuma mērķis bija izpētīt ilgtermiņa svaru samazinošu medikamentu (SSM) ietekmi uz ķermeņa svaru un noteikt svara izmaiņu trajektoriju pēc šo medikamentu lietošanas pārtraukšanas.
Lielākajai daļai pacientu, kas vēršas pie ārsta ar sūdzībām par dispepsiju, iemesls ir funkcionāls. Sistemātiskā pārskatā un meta–analīzē aprēķināts, ka, veicot endoskopiju pacientiem ar dispepsiju, 13 % bija erozīvs ezofagīts, 8 % peptiska čūla un mazāk nekā 0,5 % gastroezofageāls vēzis. Pārējie tiek iekļauti funkcionālas dispepsijas (FD) grupā.
