Saslimstība ar cukura diabētu ir nozīmīga sabiedrības veselības problēma pasaulē un Latvijā. 2009. gada beigās Latvijā bija reģistrēti 67 348 cukura diabēta pacienti. Cukura diabēts ir hroniska slimība, kam bieži slimības gaitā pievienojas komplikācijas. Biežākā cukura diabēta pacientu populācijā novērotā komplikācija ir diabētiska neiropātija. 2009. gadā diabētiska neiropātija tika reģistrēta 5769 Latvijas cukura diabēta pacientiem (8,6% no visiem reģistrētajiem pacientiem). Rakstā apkopoti jaunākie zinātniskie pierādījumi par diabētiskas neiropātijas ārstēšanu.
Žurnāla iepriekšējā numurā raksta “Amiodarona izraisīta, tireotoksikoze un situācija Latvijā” 1. daļā autori piedāvāja galvenokārt teorētisku informāciju par amiodarona izraisītu , tireotoksikozi, raksturojot amiodarona farmakoloģiju, darbības mehānismu, tā izraisītu vairogdziedzera disfunkciju un AIT ārstēšanu. Raksta 2. daļā vairāk raksturota situācija , Latvijā, proti, apkopots RAKUS klīnikā “Gaiļezers” veikts , pētījums, kā arī tiek piedāvātas autoru izstrādātas, rekomendācijas ikdienas klīniskajai praksei par amiodarona izraisītu vairogdziedzera patoloģiju pieaugušajiem.
Mūsdienās amiodaronu (A) plaši lieto supraventrikulāru un ventrikulāru aritmiju ārstēšanā. Daudzos gadījumos tas kļūst par vienīgo izvēles medikamentu (piemēram, samazinātas sirds izsviedes funkcijas gadījumā). Starp A izraisītām dažādām blaknēm visbiežāk konstatē hipotireozi, tireotoksikozi, mikrodepozītus radzenē, fotosensitivitāti, ādas hiperpigmentāciju, pulmonālu fibrozi, perifēro neiropātiju, aknu enzīmu paaugstināšanos. [5] A izraisītā tireotoksikoze (AIT) pacientam ar esošu sirds slimību var izrādīties fatāla [3], tāpēc nepieciešamas zināšanas par tās attīstības mehānismiem un riska faktoriem, kā arī novēršanas un ārstēšanas iespējām.
Osteoporoze ir sistēmas skeleta slimība, ko raksturo zema kaulu masa un izmaiņas kaulaudu mikroarhitektūrā. Šo izmaiņu rezultātā kauli kļūst trauslāki un krasi palielinās to lūzuma risks. [1] Lai gan osteoporozes galvenā diagnostikas metode ir kvantitatīva kaulu minerālblīvuma (KMB) novērtēšana, klīniski nozīmīgākās osteoporozes sekas ir kaulu lūzumi. Biežākās lūzumu vietas osteoporozes gadījumā ir mugurkaula skriemeļi, gūžas kaula kakliņš un apakšdelma distālā daļa. Piecdesmit gadu vecai sievietei menopauzē viņas turpmākajā dzīvē iespēja gūt kādu no šiem lūzumiem ir apmēram 40%, un tā aptuveni līdzinās iespējai saslimt ar koronāro sirds slimību, bet pārsniedz iespēju saslimt ar krūts vēzi. [2] 2000. gadā Eiropā konstatēts 620 000 jaunu gūžas kaula kakliņa lūzumu, 574 000 jaunu apakšdelma lūzumu, 250 000 augšdelma proksimālās daļas lūzumu un 620 000 klīnisku mugurkaula skriemeļu lūzumu sievietēm un vīriešiem, kas vecāki par 50 gadiem. Tas veidoja 34,8% no visiem lūzumiem pasaulē, [3] un šo lūzumu ārstēšanas tiešās izmaksas bija 36 miljardi eiro. Tāpēc ir svarīgi atcerēties šos skaitļus, kad pieņemam lēmumu par kādas hroniskas slimības (t. sk. osteoporozes) ārstēšanas taktiku un terapijas preparātu izvēli.
Visbiežākais nāves iemesls 2. tipa cukura diabēta pacientiem ir koronārā sirds slimība. Svarīgi apzināties, ka glikozes līmeņa un arteriālā asinsspiediena kompensācijas rādītājiem nav spēkā likums “jo zemāk, jo labāk”. Pēdējo gadu cukura diabēta pētījumi atklāj jaunas atbildes uz jautājumiem, cik zemam jābūt HbA1c, sistoliskajam asinsspiedienam un lipīdu līmenim, lai mazinātu mirstības risku cukura diabēta pacientiem.
Tas zināms kā aksioma, kas nevienam vairs nav jāpierāda, – cik svarīgi ātri normalizēt pacienta paaugstināto cukura līmeni asinīs, nepieļaut šā līmeņa krasas svārstības, lai saglabātu pacientu dzīvildzi populācijas vidējo rādītāju pakāpē. Kā to panākt – par to šis raksts.
Kā zināms, 2. tipa cukura diabēts ir hroniska vielmaiņas slimība, kam raksturīga hiperglikēmija ar traucētu insulīna sekrēciju un tā rezistenci. Šī slimība bieži tiek diagnosticēta vēlīni pēc astoņu līdz desmit gadu “mēmā” perioda. Izplatība pasaulē ar 2. tipa diabētu strauji pieaug. Šajā rakstā – pārskats par perorālajiem antidiabētiskajiem līdzekļiem, kā arī insulīna terapijas konsekvencēm pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu.
Metabolais sindroms ir viena no tipiskākajām veselības problēmām attīstītās valstīs. Tas ir komplekss daudzfaktoru stāvoklis ar plašām asociācijām dažādās orgānu sistēmās, no kurām visredzamākā ir metabolā sindroma vai tā komponentu dramatiskā saikne ar sirds-asinsvadu saslimšanām. Šobrīd literatūrā pieejami ļoti daudzi darbi par šīm tēmām, kuri tomēr sniedz visai maz jaunu ziņu, pamatā apstiprinot vai niansējot jau iepriekš atklāto.
Aptaukošanās bērnu vecumā jāuzskata par nopietnu veselības problēmu, ko daudzās pasaules valstīs novērtē līdzvērtīgi epidēmijai. Atbilstīgi Pasaules Veselības organizācijas datiem no 1963. gada aptaukošanās biežums pusaudžu vidū trīskāršojies – saslimstība palielinājusies no 5% līdz 17%. Par adipozitātes pieaugošo problēmu liecina vēl daži fakti – Eiropas Savienības valstīs 8,5% sešus gadus vecu bērnu jau ir liekais svars, ASV 4,2% bērnu – metabolais sindroms, Latvijā 10 procentiem 14–17 gadu vecu meiteņu – adipozitāte.
Pasaules praksē plašāk ieviesies termins “autoimūnā oftalmopātija”, tomēr, šķiet, pareizāks ir termins “autoimūnā orbitopātija”, jo izmaiņas skar ne tikai pašu acs ābolu (ophthalmos), bet visus audus orbītā un pat ap to, piemēram, plakstus. Autoimūno orbitopātiju (AO) patiešām visbiežāk vērojam Roberta Greivsa tireotoksikozes slimniekiem, retāk – arī slimniekiem ar normālu vairogdziedzera funkciju, vēl retāk – slimniekiem ar hipotireozi. Pēdējā variantā ar zināmu varbūtību tā ir posttireotoksiska hipotireoze, varbūt arī tad, kad tireotoksikozes fāze palikusi nediagnosticēta, kas nemaz nav nereāli, zinot, ka tireotoksikozes slimniekiem uz simpatotonijas fona ir tieksme disimulēt, slimību neatzīt.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā sākts pilotprojekts, lai uzlabotu sirds un asinsvadu slimību pacientu diagnostiku un ārstēšanu. Kā informē Latvijas Medicīnas Fonds - pozitīvi pilotprojekta rezultāti ļaus ieviest inovatīvus veselības aprūpes pakalpojumus, kas mazinātu ārstēšanas izmaksas un būtiski - arī mirstību. Novērtējot šī projekta nozīmību Latvijas veselības aprūpē, Latvijas Medicīnas fonds finansiāli to atbalstījis ar 50 000 USD.
Eiropas Kardiologu biedrības (European Society of Cardiology — ESC) vadlīnijas par ātriju fibrilāciju (ĀF) ir pārskatītas un atjauninātas, ņemot vērā jaunos pētījumus un klīnisko pieredzi. Galvenās izmaiņas ārstēšanas stratēģijā 2024. gada vadlīnijās saistītas ar uzsvaru uz agrīnu ritma atjaunošanu un pacienta individuālā riska novērtējuma nozīmi.
Pieaugušajiem vecumā virs 65 gadiem augstāks bezmiega simptomu līmenis un biežāka miega zāļu lietošana bija saistīti ar paaugstinātu invaliditātes risku pēc gada.
