Šobrīd visa pasaule cīnās ar Covid–19 vīrusa izraisītajām akūtajām komplikācijām. Iepriekšējā pieredze ar SARS un MERS epidēmijām norāda, ka vīruss negatīvi ietekmē organismu ilgtermiņā un komplicējas ar kardiopulmonālām, metaboliskām, neiropsihiskām slimībām. [3]
Sirds mazspēja Latvijā līdzīgi kā citviet pasaulē ir aktuāla problēma, un tās izplatība pieaug līdz ar vecumu — statistika liecina, ka Eiropā vecumgrupā līdz 65 gadiem sirds mazspēja ir ~ 1 % iedzīvotāju, bet 75—85 gados jau 7 %!
Rekurenta nekomplicēta urīnceļu infekcija (UCI) visbiežāk ir jaunām, seksuāli aktīvām sievietēm, un lielāko šo infekciju daļu pārstāv cistīts. Pētījumi Eiropā un ASV liecina, ka viena no piecām pieaugušām sievietēm kādā savas dzīves posmā piedzīvo vismaz vienu UCI epizodi, kas pierāda, ka tā ir bieža slimība visā pasaulē. [1]
Paceles cīpslu traumu izplatība dažādos sporta veidos svārstās 8—25 % robežās. Atlabšana var ilgt apmēram divas nedēļas, bet var gadīties, ka sportists vairs nespēj atgriezties sportā. Tas ir atkarīgs no traumas smaguma un attiecīgā sporta veida. [1]
Ārsta praksē nereti izskan sūdzības par muguras sāpēm. Tās ietekmē pacienta dzīves kvalitāti, funkcionālo stāvokli, darba spējas. [1] Muguras sāpes dzīves laikā pieredz 60—80 % cilvēku. [2]
Tas, ka ilgstoša sēdēšana veselību ietekmē ne pārāk pozitīvi, sen vairs nav noslēpums. Šajā rakstā par to, kā tieši sēdēšana ietekmē fizisko veselību un kā stress (ko veicina sēdēšana!) ietekmē psihisko veselību.
Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta ambulatorajā praksē novērojama negatīva tendence neatpazīt pacientus ar komplekso reģionālo sāpju sindromu. Ja ārstēšanu sāk novēloti, pacientam var attīstīties invaliditāte.
Daudzi pacienti ar akūtām muguras sāpēm ārstējas paši. To pacientu stāvoklis, kas apmeklē ārstu, parasti uzlabojas aptuveni pēc mēneša. [1] Trešdaļai pacientu mērenas intensitātes sāpes saglabājas gadu pēc akūtu sāpju epizodes un kļūst hroniskas, turklāt katram piektajam tās rada funkcionēšanas ierobežojumus un invaliditātes risku. [2] Rakstā apkopoti trīs speciālistu viedokļi par muguras lejasdaļas sāpju pārvaldību.
Saspringuma tipa cefalģija ir visbiežāk sastopamais primāru galvassāpju veids. Tās izplatība dažādos literatūras avotos atšķiras, tomēr globāli vidējā prevalence ir 26 %, un tā nedaudz biežāk sastopama sievietēm nekā vīriešiem ar attiecību 1,2 pret 1. Pēc Starptautiskās galvassāpju traucējumu klasifikācijas 3. izdevuma (The International Classification of Headache Disorders; ICHD-3) tensijas tipa cefalģijas iedala epizodiskās un hroniskās (1. tabula). [1; 2]
Diabētiskā perifērā neiropātija (DPN), kas definēta kā vibrāciju uztveres sliekšņa (VPT) pārsniegšana virs 25 V, bija statistiski nozīmīgi saistīta ar paaugstinātu demences un cerebrovaskulāru slimību risku pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu (T2D).
Kairinātas zarnas sindroms (KZS) ir hroniska funkcionāla slimība, kas negatīvi ietekmē pacienta dzīves un darba kvalitāti. Pārsvarā KZS pacienti ir jaunas sievietes, turklāt slimības slogs jaunā vecumā parasti ir nozīmīgs arī ekonomiskā aspektā, jo var būt saistīts ar prombūtni no darba vai mācībām. KZS patoģenēze saistīta ar izmaiņām zarnu trakta–smadzeņu asī, kas ir viens no terapeitiskajiem pamatvirzieniem slimības pārvaldībā.
2026. gada 25. aprīlī, svinot jau savu piekto norises gadu, notika RSU Endokrinoloģijas un vielmaiņas slimību studentu zinātniskā pulciņa Olimpiāde “Dzīves Hormons” 2026.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
