Sievietēm, kurām ir agrāka menarhe, ir lielāks gestācijas diabēta attīstības risks. Gestācijas diabēts skar līdz 7% grūtnieču un palielina jaundzimušo risku saslimt ar 2.tipa cukura diabētu un predisponē arī citu veselības traucējumu attīstībai.
Sievietes, kurām grūtniecības laikā attīstās komplikācijas, ir paaugstināts risks dzīves laikā attīstīties kardiovaskulārām slimībām, kā arī to izraisītas nāves.
Šī gada 16.-19.jūlijā norisinājās starptautiska medicīnas studentu konference Serbijā, kurā piedalījās arī Doctus. Konferencē uzstājās vieslektore no Zviedrijas – Randa Akouri, ginekoloģijas un dzemdniecības speciāliste ar papildus specializāciju medicīnas ķīmijā, molekulārajā bioloģijā un biotehnoloģijās. Ārste dalījās ar pieredzi dzemdes transplantācijas attīstībā.
Pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai pacientēm dzemdes vēzis ir iedzimts, ņemot vērā ģimenes onkoloģiskās saslimstības vēsturi. Diagnozes precizēšanai ģimenēs ar pārmantotā vēža slimības vēsturi tika noteiktas iespējamās mutācijas.
Gandrīz 50% sieviešu ar policistisko olnīcu sindromu (PCOS) attīstās pre-diabēts vai 2.tipa cukura diabēts līdz 40 gadu vecumam, bet šīs korelācijas iemesli nav līdz galam zināmi. Amerikas Fizioloģijas biedrības pētījums piedāvā versiju, ka palielinātajam diabēta riskam pamatā ir iekaisums.
Pēdējie pētījumi pierāda saistību starp sieviešu ķermeņa masas izmaiņām grūtniecības laikā vai palielinātu ķermeņa masu pirms grūtniecības un jaundzimušo bērnu palielinātu ķermeņa masu 7 gadu vecumā.
Meitenēm, kuras bieži dzer saldinātos dzērienus, agrīnāk sākas menstruālais periods, nekā meitenēm, kuras tos nelieto tik bieži, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā Human Reproduction.
Dzemdes kakla vēzis (DKV) ir pasaulē un Latvijā otrā biežāk sastopamā vēža lokalizācija sievietēm līdz 45 gadu vecumam. PVO dati liecina: katru gadu tiek reģistrēts ap 470 000 saslimšanas ar DKV gadījumu, bet ikgadējā mirstība ir apmēram 250 000 gadījumu. Latvijā 1997. gadā saslimstība ar dzemdes kakla vēzi bija 12,5 uz 100 000 sieviešu, bet 2009. gadā jau 18,9 uz 100 000 sieviešu, mirstība no DKV 1997. gadā bija 6,3 uz 100 000, bet pēc 12 gadiem - 8,1 uz 100 000 sieviešu.
Pieaugušajiem ar augstāku Fitbit reģistrēto fizisko aktivitāti – ko vērtēja pēc dienas soļu skaita, aktīvajām minūtēm, sirdsdarbības ritma un citiem rādītājiem – bija mazāka kairinātas zarnas sindroma (IZS) iespējamība, savukārt ilgāks sēdošs laiks bija saistīts ar lielāku IZS risku.
D vitamīns ir taukos šķīstošs vitamīns, kas ir galvenais kalcija homeostāzes un kaulu vielmaiņas regulators. Tā deficīts ir plaši izplatīts — subklīnisks D vitamīna deficīts skar līdz pat 1 miljardu cilvēku visā pasaulē, [1] bet ziemas sezonā no D vitamīna deficīta (25(OH)D < 20 ng/mL) cieš aptuveni 40 % Eiropas iedzīvotāju. [2]
RAKUS Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas neiroķirurgs eksperts, Latvijas Neiroķirurgu asociācijas vadītājs, asociētais profesors KASPARS AUSLANDS ir ne vien lielisks ārsts un pasniedzējs, bet arī ieguvis augstskolas diplomu biznesa vadībā un ārsta karjeras sākumā gandrīz izvēlējies citu dzīves ceļu. Taču drīz vien sapratis, ka medicīna ir viņa īstais aicinājums. Nu jau 25 gadus dakteris Kaspars Auslands ir veltījis neiroķirurģijai.
Novērots, ka neskatoties uz zemo pierādījumu līmeni par efektivitāti, mukoaktīvi līdzekļi bieži tiek izmantoti ārstēšanā pacientiem ar elpošanas mazspēju. Tāpēc tika veikts daudzcentru atvērta tipa nejaušināts pētījums, iekļaujot kritiski slimus, mehāniski ventilētus pacientus no 16 gadu vecuma, kam ir elpošanas mazspēja un nepieciešams izvadīt sekrētu no elpceļiem.
Hroniskas sāpes ir nozīmīga sabiedrības veselības problēma, kas skar būtisku daļu pieaugušo iedzīvotāju visā pasaulē. Epidemioloģiskie dati liecina, ka hroniskas sāpes piedzīvo aptuveni piektdaļa pieaugušo, un to izplatība daudzviet pieaug. [1] Saskaņā ar ASV Nacionālā veselības intervijas pētījuma (NHIS) 2023. gada datiem, 24,3 % pieaugušo ir hroniskas sāpes, bet 8,5 % — augstas ietekmes hroniskas sāpes, kas regulāri ierobežo ikdienas vai darba aktivitātes. [2] Var salīdzināt ar 2019. gadu, kad hroniskas sāpes tika konstatētas 20,4 % pieaugušo, attiecīgi četru gadu laikā noticis 3,9 procentpunktu jeb aptuveni 19 % relatīvs pieaugums. [2]