Grūtnieču antenatālā aprūpe ir nepieciešama, lai savlaicīgi konstatētu un iespējami veiksmīgi novērstu problēmas, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt mātes un bērna veselību. Lai gan visbiežāk grūtniecības iznākums ir labvēlīgs, tomēr ir virkne patoloģiju, kas var izraisīt dažādus sarežģījumus.
Sievietes ar sāpēm iegurnī senāk tika uzskatītas par trakām, amorālām, sāpes izdomājošām. Mūsdienās situācija mainījusies, taču endometriozes slimības attīstībā un izpausmēs joprojām ir daudz nezināmā.
Visbiežākais iemesls, kāpēc sieviete apmeklē ginekologu, ir pastiprināti izdalījumi no maksts. Normālā maksts mikroflorā dominē laktobaktērijas, bet dažādu mikrofloru ietekmējošo faktoru ietekmē var būt izmaiņas maksts florā, kas var radīt diskomfortu un pastiprinātus izdalījumus no maksts.
Pēdējos gados arvien vairāk pierādījumu liecina, ka augsts ķermeņa masas indekss sievietei pirms grūtniecības, liels svara pieaugums un nepilnvērtīgs uzturs grūtniecības laikā ir būtiski faktori, kas ietekmē neinfekcijas slimību skaita pieaugumu, var negatīvi ietekmēt grūtniecības ilgumu un iznākumu.
Katru gadu aptuveni 208 miljoni sieviešu kļūst par grūtniecēm. 59 % grūtniecību ir plānotas, 41 % — neplānotas. Salīdzinoši populāra metode nevēlamas grūtniecības profilaksē ir avārijas kontracepcija. Šajā rakstā par tās efektivitāti un lietošanas drošumu.
Menstruālās sāpes ir viena no biežākajām ginekoloģiskajām sūdzībām sievietēm reproduktīvajā vecumā. Sāpju intensitāte ir individuāla, taču ārstēšanas principi ir līdzīgi — ar farmakoloģiskām, dabas un citām ārstēšanas metodēm iepazīstinām šajā literatūras apskatā.
Sievietes galvenā bioloģiskā loma ir radīt dzīvotspējīgu, spēcīgu un gudru pēcnācēju, kas būs spējīgs nodrošināt sev labu dzīves kvalitāti. Diemžēl dažādu iemeslu pēc bērni dažkārt var piedzimt ar problēmām, kas ietekmē viņu veselību un nākotnē arī dzīves kvalitāti.
Hiperglikēmija ir biežs stāvoklis sievietēm grūtniecības laikā. IDF dati liecina, ka viena no sešu dzīvi dzimušu (16,8 %) bērnu mātei grūtniecības laikā bijusi hiperglikēmija. Retāk (16 %) hiperglikēmija saistīta ar cukura diabētu (CD) grūtniecības laikā, bet biežāk (84 %) — ar gestācijas cukura diabētu (GCD).
Agrīnā perimenopauzē estrogēnu līmenis, ko izdala olnīcas, var būt neizmainīts, bet folikulu stimulējošā hormona (FSH) daudzums pakāpeniski sāk pieaugt. Procesam progresējot, estrogēnu līmenis sāk strauji pazemināties un FSH līmenis paaugstināties.
Policististisku olnīcu sindroms (PCOS) ir bieža endokrīnās sistēmas patoloģija sievietēm reproduktīvajā vecumā.
Hipertensija ir vadošais iemesls priekšlaicīgai mirstībai visā pasaulē un nopietns riska faktors nieru un kardiovaskulāras slimības, t.sk. sirds mazspējas (SM) attīstībai. Vadlīnijās norādīto asinsspiediena mērķi sasniedzot, panākam vairākus ieguvumus: sistoliskā TA samazinājums par 10 mmHg mazina SM risku par 27 % un kardiovaskulāro mirstību par 13 %. MapHTN pētījumā Vācijā veikta elektronisko datu analīze, lai izvērtētu hipertensijas pacientus atkarībā no slimības kontroles (kontrolēta, nekontrolēta vai rezistenta primāra arteriāla hipertensija (PAH)), aprūpes taktikas un komorbiditātēm.
Liels, 24 gadus ilgs pētījums, kurā piedalījās vairāk nekā 8200 pieaugušo, liecina, ka liekā ķermeņa masa var paātrināt smadzeņu novecošanos, veicinot straujāku atmiņas, koncentrēšanās spēju un lēmumu pieņemšanas prasmju pasliktināšanos. Šī saistība bija īpaši izteikta cilvēkiem vecumā virs 65 gadiem, radot bažas par aptaukošanās ilgtermiņa ietekmi uz smadzeņu veselību.
Izpētīts, ka vidējas un augstas intensitātes fiziskām aktivitātēm ir pasargājošs efekts attiecībā uz ātriju fibrilācijas (ĀF) attīstību, tomēr nav zināms, kā šāda fiziskā slodze ietekmē pacientus ar zināmu priekškambaru patoloģiju, īpaši pacientus ar priekškambaru kardiomiopātiju (KMP). Šajā pētījumā analizēta vidējas un augstas intensitātes fiziskās slodzes ietekme uz incidentas ĀF attīstību.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā veikta Latvijā unikāla septiņas stundas ilga operācija, kurā pacientam ar hroniska čūlaina procesa izraisītu pilnīgu barības vada necaurlaidību izveidots jauns barības vads, izmantojot paša pacienta kuņģa audus.
Lielākajai daļai pacientu ar Kušinga slimību konstatēti glikozes vielmaiņas traucējumi. Tomēr arī pacientiem ar normālu glikozes toleranci bija samazināta jutība pret insulīnu un paaugstināta aizkuņģa dziedzera β šūnu aktivitāte, salīdzinot ar veseliem kontroles grupas dalībniekiem. Savukārt pacientiem ar cukura diabētu bija traucēta β šūnu kompensatorā funkcija, lai gan viņu jutība pret insulīnu nebija statistiski nozīmīgi zemāka par jutību pacientiem ar prediabētu.
