Grūtnieču antenatālā aprūpe ir nepieciešama, lai savlaicīgi konstatētu un iespējami veiksmīgi novērstu problēmas, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt mātes un bērna veselību. Lai gan visbiežāk grūtniecības iznākums ir labvēlīgs, tomēr ir virkne patoloģiju, kas var izraisīt dažādus sarežģījumus.
Sievietes ar sāpēm iegurnī senāk tika uzskatītas par trakām, amorālām, sāpes izdomājošām. Mūsdienās situācija mainījusies, taču endometriozes slimības attīstībā un izpausmēs joprojām ir daudz nezināmā.
Visbiežākais iemesls, kāpēc sieviete apmeklē ginekologu, ir pastiprināti izdalījumi no maksts. Normālā maksts mikroflorā dominē laktobaktērijas, bet dažādu mikrofloru ietekmējošo faktoru ietekmē var būt izmaiņas maksts florā, kas var radīt diskomfortu un pastiprinātus izdalījumus no maksts.
Pēdējos gados arvien vairāk pierādījumu liecina, ka augsts ķermeņa masas indekss sievietei pirms grūtniecības, liels svara pieaugums un nepilnvērtīgs uzturs grūtniecības laikā ir būtiski faktori, kas ietekmē neinfekcijas slimību skaita pieaugumu, var negatīvi ietekmēt grūtniecības ilgumu un iznākumu.
Katru gadu aptuveni 208 miljoni sieviešu kļūst par grūtniecēm. 59 % grūtniecību ir plānotas, 41 % — neplānotas. Salīdzinoši populāra metode nevēlamas grūtniecības profilaksē ir avārijas kontracepcija. Šajā rakstā par tās efektivitāti un lietošanas drošumu.
Menstruālās sāpes ir viena no biežākajām ginekoloģiskajām sūdzībām sievietēm reproduktīvajā vecumā. Sāpju intensitāte ir individuāla, taču ārstēšanas principi ir līdzīgi — ar farmakoloģiskām, dabas un citām ārstēšanas metodēm iepazīstinām šajā literatūras apskatā.
Sievietes galvenā bioloģiskā loma ir radīt dzīvotspējīgu, spēcīgu un gudru pēcnācēju, kas būs spējīgs nodrošināt sev labu dzīves kvalitāti. Diemžēl dažādu iemeslu pēc bērni dažkārt var piedzimt ar problēmām, kas ietekmē viņu veselību un nākotnē arī dzīves kvalitāti.
Hiperglikēmija ir biežs stāvoklis sievietēm grūtniecības laikā. IDF dati liecina, ka viena no sešu dzīvi dzimušu (16,8 %) bērnu mātei grūtniecības laikā bijusi hiperglikēmija. Retāk (16 %) hiperglikēmija saistīta ar cukura diabētu (CD) grūtniecības laikā, bet biežāk (84 %) — ar gestācijas cukura diabētu (GCD).
Agrīnā perimenopauzē estrogēnu līmenis, ko izdala olnīcas, var būt neizmainīts, bet folikulu stimulējošā hormona (FSH) daudzums pakāpeniski sāk pieaugt. Procesam progresējot, estrogēnu līmenis sāk strauji pazemināties un FSH līmenis paaugstināties.
Policististisku olnīcu sindroms (PCOS) ir bieža endokrīnās sistēmas patoloģija sievietēm reproduktīvajā vecumā.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Pacientiem ar vēzi obstruktīva miega apnoja (OMA) bija saistīta ar paaugstinātu sirds un asinsvadu slimību (SAS) risku, īpaši ar sirds mazspējas risku. Sievietēm ar OMA sirds mazspējas risks bija gandrīz divas reizes lielāks.
Cirkulējošā tumora DNS (ctDNS) var tikt izmantots vēža progresijas uzraudzībai, noteikt atlieku vēža norādes pēc ārstēšanas un identificēt ģenētiskās izmaiņas vēža šūnās, kas var ietekmēt atbildreakciju uz ārstēšanu. ctDNS sekvencēšana identificē vēža šūnu gēna variantus vairāku vēžu veidos, t.sk. nesīkšūnu plaušu vēža, kolorektālā vēža un krūts vēža gadījumā.
Bērniem, kuriem 4, 6 vai 8 gadu vecumā bija aptaukošanās, bija augsta varbūtība, ka aptaukošanās saglabāsies arī 13 gadu vecumā. Savukārt bērniem, kuri šajos vecumos bija tikai ar lieko svaru, risks, ka vēlāk attīstīties aptaukošanās, bija būtiski zemāks – arī gadījumos, kad viņu ķermeņa masas indekss (ĶMI) nesen bija palielinājies no normāla svara līmeņa.
