Nesens problēmgadījums paziņu vidū un iepriekšēja prakse, konsultējot grūtnieces, veicināja šā raksta tapšanu. Praksē novērotas gan ideāli veselas grūtnieces un spirgti jaundzimušie, gan grūtnieces ar nelielu, it kā “nevainīgu” hipertensiju, gan retu reizi arī eklampsija ar nāves draudiem mātei un bērnam.
Bakteriālā vaginoze uzskatāma par visbiežāko vaginālās infekcijas veidu reproduktīvā vecuma sievietēm, proti, vismaz viena trešdaļa no visām vulvovaginālajām infekcijām. Sieviešu populācijā to sastop vidēji 30-40%. Lai gan bakteriālā vaginoze var būt iemesls virknei komplikāciju ginekoloģijā un dzemdniecībā, ne tikai ārstēšanas taktika, bet arī tās nepieciešamība apsverama katrā gadījumā individuāli.
Klimakss ir normāls fizioloģisks process, ko novēro gan sievietēm, gan vīriešiem. 10-25% sieviešu tas rada traucējumus un sarežģījumus, bet visiem šajā periodā ir viena vēlēšanās – būt pēc iespējas mundrākiem un garīgi rosīgiem. Rakstā ieteikti paņēmieni un dabas līdzekļi pārejas posma atvieglošanai.
Šis raksts iecerēts kā neliels orientieris ginekoloģisko procedūru spektrā. Aplūkosim biežāko ginekologa praksē ambulatori veicamo manipulāciju pamatjautājumus, ar tām saistītās objektīvās un subjektīvās nianses, kā arī atsevišķas postprocedūru perioda īpatnības. Minētais palīdzēs, aprūpējot pacientes ginekoloģisko problēmu risināšanas periodā.
Ir daudz publikāciju par adenomiozi, taču paliek atklāts jautājums, vai zinātnes sasniegumi spēj palīdzēt praktizējošiem ārstiem šīs mīklainās slimības atklāšanā un ārstēšanā. Mēģināsim sniegt pārskatu jaunākajiem atzinumiem par adenomiozes patofizioloģiju, diagnostikas metodēm un ārstēšanas principiem.
Seno indiešu mitoloģija vēsta, ka dievs Krišna auga gana Nandas un viņa sievas Jašodas ģimenē. Reiz Jašoda ievēroja, ka puisēns ēd zemi. Viņa norāja Krišnu un pavēlēja atvērt muti, lai varētu to iztīrīt. Taču, ielūkojusies bērna mutē, viņa ieraudzīja tajā vismaz trīs pasaules. Tā arī mēs – jo dziļāk un uzmanīgāk apgūstam savu ķermeni, jo pārsteidzošākus atklājumus tas mums sniedz. Auglība, dzīvības turpināšana un atjaunošana bija senā cilvēka galvenais rūpju objekts. Vienlaikus cilvēku populācijā ir novērotas un arī šodien izpausmi gūst daudzas īpatnības, atkāpes no vispārpieņemtām normām, deviācijas. [1]
Endometrioze kā līdz galam neizzināta slimība liek atkal un atkal apstrīdēt it kā jau pierādītus apgalvojumus. Atverot jebkuru ginekoloģijas grāmatu, var izlasīt, ka endometrioze ir labdabīga saslimšana. Neviens vēl neuzdrošināsies pārrakstīt šo definīciju un mainīt vārdu labdabīga, tomēr jau vairākus gadus pasaulē tiek diskutēts par to, kāda ir saistība starp endometriozi un ļaundabīgiem audzējiem. Diskusijas risinās vairākos virzienos, taču katrā jautājumā ir pretrunīgi secinājumi, dažāda pierādījumu ticamība un vienotas atbildes vēl nav rastas. Šajā rakstā mēģināsim analizēt literatūrā atrodamas hipotēzes un to pierādījumus.
Intrauterīnā spirāle ir viena no populārākajām mūsdienu kontracepcijas metodēm. Lai cik ar to saistītās manipulācijas būtu vienkāršas, tomēr varam vērot arī komplikācijas. Kā zināms, ja intrauterīno spirāli laicīgi nenomaina, var attīstīties smagi iekaisuma procesi – tās atrašanās ilgums dzemdē pēc anotācijas ir pieci līdz astoņi gadi, tomēr spirāles maiņu vajadzētu veikt ātrāk, ik pēc trim gadiem, ko bieži apstiprina klīniskā pieredze. Viena no komplikācijām, kas var rasties jau spirāles ievadīšanas laikā, ir dzemdes sienas perforācija. To parasti konstatē manipulācijas laikā, bet ir gadījumi, kad šo komplikāciju konstatē novēloti.
Līdz 40% priekšlaicīgu dzemdību galvenais etioloģiskais faktors ir infekcijas. [1] Infekciju korelācija ar priekšlaicīgām dzemdībām dažādos grūtniecības laikos ir atšķirīga. Agrīnu priekšlaicīgu (22.-28. gestācijas nedēļas) dzemdību etioloģijā infekcijas ir iemesls priekšlaicīgām dzemdībām līdz 90% gadījumu, bet 34.-36. nedēļā priekšlaicīgu dzemdību saistība ar infekciju ir tikai 15% gadījumu. [2] Infekcija var būt cēlonis citādi neizskaidrojamai antenatālai augļa bojāejai, kad atrod iekaisuma izmaiņas placentā, bet ar izteiktu autolīzi saistītas izmaiņas augļa audos konstatēt nevar.
Pēdējo gadu laikā, pēc ginekologu domām, nenotikušo (missed) un spontāno abortu skaits ir pieaudzis. Vai var runāt par diagnostikas uzlabošanos? Vai tiešām sastopamība pieaug? Kādi iemesli to izraisa? Kāda būtu optimāla diagnostikas un ārstēšanas taktika? Raksta uzdevums ir mūsdienīgā literatūrā rast atbildes uz minētajiem un ar tiem saistītajiem jautājumiem.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Pacientiem ar vēzi obstruktīva miega apnoja (OMA) bija saistīta ar paaugstinātu sirds un asinsvadu slimību (SAS) risku, īpaši ar sirds mazspējas risku. Sievietēm ar OMA sirds mazspējas risks bija gandrīz divas reizes lielāks.
Cirkulējošā tumora DNS (ctDNS) var tikt izmantots vēža progresijas uzraudzībai, noteikt atlieku vēža norādes pēc ārstēšanas un identificēt ģenētiskās izmaiņas vēža šūnās, kas var ietekmēt atbildreakciju uz ārstēšanu. ctDNS sekvencēšana identificē vēža šūnu gēna variantus vairāku vēžu veidos, t.sk. nesīkšūnu plaušu vēža, kolorektālā vēža un krūts vēža gadījumā.
Bērniem, kuriem 4, 6 vai 8 gadu vecumā bija aptaukošanās, bija augsta varbūtība, ka aptaukošanās saglabāsies arī 13 gadu vecumā. Savukārt bērniem, kuri šajos vecumos bija tikai ar lieko svaru, risks, ka vēlāk attīstīties aptaukošanās, bija būtiski zemāks – arī gadījumos, kad viņu ķermeņa masas indekss (ĶMI) nesen bija palielinājies no normāla svara līmeņa.
