2025. gadā Latvijā piedzima 11 957 bērni, kas ir zemākais rādītājs pēdējo 100 gadu laikā. Mātes vidējais vecums, pirmajam bērniņam piedzimstot, — 28,1 gads, kas kopš 2014. gada palielinājies (iepriekš 26,3 gadi). Ginekoloģes, dzemdību speciālistes prof. Dace Rezeberga, Dr. Natālija Bērza, Dr. Katrīna Zaļkalniņa un ģimenes ārste Dr. Dina Florena kopīgā sarunā secināja, ka gan ginekologs, gan ģimenes ārsts var būt autoritāte pacientam un palīdzēt pieņemt uz pierādījumiem balstītu lēmumu reproduktīvās veselības jautājumos.
No 23. līdz 25. aprīlim norisinājās Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas 10. kongress. Šis bija jubilejas kongress, kurā gan eksperti iepazīstināja ar jaunākajām tendencēm nozarē, gan ginekologu un dzemdību speciālistu saime svinēja kopīgi paveikto.
“Svarīgs ir sajūtu pilns mirklis, kas pieder man un kas iedod mieru un enerģiju dzīvot,” — secina viena no pazīstamākajām Latvijas ginekoloģēm DACE MATULE. Viņa daudzus gadus ir vadījusi ginekologu saimi, savulaik cīnījusies par vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, ir nopelni, arī adaptējot metodi miomas ārstēšanā, palīdzējusi tikt pie bērniņiem neskaitāmiem pāriem, un daktere ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Kombinēto estrogēna—progestīna perorālo kontracepcijas līdzekļu jeb kontracepcijas tablešu lietošana gādā par drošu kontracepciju un sniedz arī vairākas nekontraceptīvas priekšrocības. Kombinētie perorālie kontracepcijas līdzekļi (KPKL) satur estrogēna komponentu un vienu no divpadsmit dažādiem progestīniem. Mazas devas kombinētie perorālie kontracepcijas līdzekļi (formulas, kas satur < 50 µg etinilestradiola) ir uzticama kontracepcijas iespēja lielākajai daļai sieviešu. Veselas, nesmēķējošas sievietes KPKL lietošanu var turpināt līdz menopauzes vecumam.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi ir otra biežākā endokrinopātija grūtniecēm un rada dažādus izaicinājumus šo slimību diagnostikā, jo liela daļa klīnisko simptomu var imitēt normāli noritošas grūtniecības radītās sūdzības. Vairogdziedzera hormoniem ir kritiska nozīme augļa augšanā un neirokognitīvajā attīstībā, tādēļ nepieciešama precīza mātes vairogdziedzera funkcijas testu interpretācija un slimības pārvaldība, kas var būtiski samazināt sarežģījumus gan mātei, gan auglim.
Sievietes reproduktīvā sistēma ir ieprogrammēta cikliskai funkcionalitātei, kas sākas līdz ar pubertāti un menarhi jeb pirmajām menstruācijām un beidzas ar menopauzes iestāšanos, par ko parasti klīniski lēmumu pieņem gadu pēc pēdējām menstruācijām. Menstruālā cikla galvenā misija ir olšūnas nobriešana un grūtniecības iestāšanās. Olšūnu daudzums sievietes organismā ir ģenētiski noteikts piedzimšanas brīdī — ar cik piedzimusi, ar tik mūžs jānodzīvo. Bet tad, kad olšūnu rezerves olnīcās izsīkst, sākas hormonāls pieklusums, kas noved pie likumsakarīgām hormonālajām izmaiņām.
Izpētīts, ka hipotireoze grūtniecības laikā saistīta ar sliktāku metabolisko profilu sievietēm ar gestācijas diabētu. Šīm sievietēm bieži sastopamas paaugstinātas antitiroperoksidāzes antivielas un TSH līmenis korelē ar augstāku HbA1c līmeni un insulīna rezistenci.
Turpinot rakstu par biežāk sastopamo ilgtermiņa komplikāciju pārvaldību pēc dzemdes kakla vēža terapijas, tiks apskatītas pārējās vēlīnās komplikācijas: limfocistas un limforeja, limfedēma, jatrogēna menopauze un tās izrietošās sekas, kā arī seksuāla disfunkcija. Raksta mērķis ir apzināt biežākās ar dzemdes kakla vēža (turpmāk — DzKV) ārstēšanu saistītās komplikācijas (attēls) un pārvaldības iespējas. [1—7] Pirmo raksta daļu aicinām lasīt Doctus septembra (2025) numurā.
Dzelzs deficīts ir biežākais anēmijas iemesls grūtniecības laikā. Progresējot grūtniecībai, vajadzība saņemt dzelzi pieaug, jo dzelzs nepieciešama gan mātes sarkano asins šūnu masas pieaugumam, gan placentas attīstībai, gan augļa attīstības atbalstam.
Trauksme grūtniecības un pēcdzemdību periodā var radīt būtiskas ilgtermiņa fiziskās un psihiskās veselības problēmas gan mātei, gan bērnam un visai ģimenei kopumā. Perinatālas trauksmes diagnostika nav vienkārša, jo trauksmi nereti uzskata par normālu un pašsaprotamu parādību šajā periodā, taču šāds uzskats var apgrūtināt klīniski nozīmīgu simptomu atpazīšanu. Par perinatālas trauksmes traucējumiem un diagnostiku vēstīts Doctus 2025. gada maija numurā.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Pacientiem ar vēzi obstruktīva miega apnoja (OMA) bija saistīta ar paaugstinātu sirds un asinsvadu slimību (SAS) risku, īpaši ar sirds mazspējas risku. Sievietēm ar OMA sirds mazspējas risks bija gandrīz divas reizes lielāks.
Bērniem, kuriem 4, 6 vai 8 gadu vecumā bija aptaukošanās, bija augsta varbūtība, ka aptaukošanās saglabāsies arī 13 gadu vecumā. Savukārt bērniem, kuri šajos vecumos bija tikai ar lieko svaru, risks, ka vēlāk attīstīties aptaukošanās, bija būtiski zemāks – arī gadījumos, kad viņu ķermeņa masas indekss (ĶMI) nesen bija palielinājies no normāla svara līmeņa.
Cirkulējošā tumora DNS (ctDNS) var tikt izmantots vēža progresijas uzraudzībai, noteikt atlieku vēža norādes pēc ārstēšanas un identificēt ģenētiskās izmaiņas vēža šūnās, kas var ietekmēt atbildreakciju uz ārstēšanu. ctDNS sekvencēšana identificē vēža šūnu gēna variantus vairāku vēžu veidos, t.sk. nesīkšūnu plaušu vēža, kolorektālā vēža un krūts vēža gadījumā.
