Šo saistību realizē limfvadi, par kuru esamību līdz šim nebija datu. Atklājums veikts Virdžinijas Universitātē (ASV). Atklājuma nozīme ir tajā, ka tas pavērs plašas iespējas neiroloģisku slimību ārstēšanā, sākot no Alcheimera slimības līdz multiplai sklerozei
Sieviešu imūnsistēma noveco daudz lēnāk nekā vīriešiem, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā Immunity & Ageing. Lēnāka sieviešu imūnsistēmas novecošana iespējams veicina to, ka sievietes dzīvo ilgāk nekā vīrieši.
Pēdējā laikā pieaudzis kā pieaugušo, tā bērnu skaits, kas "slimo bieži un ilgstoši" un cieš no recidivējošām akūtām dažādas etioloģijas augšējo elpošanas ceļu infekcijām (ARVI). No infekciju ierosinātājiem organismu parasti nosargā imūnsistēma. Nav noslēpums, ka apkārtējās vides piesārņojums, neveselīga un/vai nepilnvērtīga pārtika, tārpu invāzija, stress, kaitīgie ieradumi, pārmērīga vai neadekvāta medikamentu lietošana atstāj negatīvu iespaidu uz mūsdienu cilvēka imūnsistēmu un tā nespēj vairs pilnvērtīgi veikt savas funkcijas.
Vēsturiski iezīmējusies samērā vienkārša shēma: brīvie radikāļi ir slikti, antioksidanti ir labi un tāpēc tie pastiprināti jālieto kā veselību uzlabojošas vai nostiprinošas vielas. Veidojas pat farmakoloģijas nozare – antioksidatīvā farmakoloģija. Savukārt tas kopumā veicina intensīvu dažādu veselību uzlabojošu “brīnumlīdzekļu” ražošanu un komerciju. To aktīvo reklāmu ļoti bieži gan pamato zinātnisko pētījumu ne visai korekta citēšana. Tāpēc šajā rakstā apkopoti tipiskākie mīti un šodienas uzskati.
Paraneoplastiskais sindroms ir simptomu komplekss, ko novēro pacientiem ar ļaundabīgo audzēju un ko nevar izskaidrot ar lokālu audzēja recidīvu vai metastāžu attīstību – vēsta medicīnas vārdnīcas. Ar šo rakstu vēlētos atgādināt par plašās un daudzveidīgās sindromu grupas biežākajiem variantiem, par reizēm neatpazītajiem ļaundabīgo audzēju pavadoņiem un aicināt – īpaši jaunos kolēģus – rūpīgi ieklausīties pacienta sūdzībās un novērtēt to saistību ar objektīvo atradi.
Vitamīni pasaulē zināmi jau kopš XIX gadsimta otrās puses. Vārdu "vitamīni" dzīvē ieviesa poļu bioķīmiķis Kazimirs Fanks. XX gadsimta sākumā vitamīnu nozarē bija daudz jaunu atklājumu. C vitamīns ir svarīgākais vitamīns, jo tas ir galvenais dzīvasbūtnes balsts, saistībā ar C vitamīna atklājumiem piešķirtas pat trīs Nobela prēmijas. Šajā rakstā vairāk par dabīgajiem vitamīniem un to nozīmi veselības saglabāšanā.
Praksē reti sastopam primāru (jeb iedzimtu) imūndeficītu ne tikai tā retās sastopamības dēļ, bet arī tāpēc, ka šo slimību biežāk diagnosticē agrīnā vecumā (bērniem) un bieži neiedomājas pārbaudīt imūnās sistēmas rādītājus pieaugušiem cilvēkiem. Šīs diagnozes – vispārējā variablā imūndeficīta – agrīna atpazīšana ir panākumu ķīla savlaicīgai aizvietojošai imūnterapijai, lai novērstu infekcijas sindromu, uzlabotu dzīves kvalitāti un rūpīgi novērotu un diagnosticētu iespējamās šīs pamatslimības attālinātas sekas.
21. gadsimta problēma – pavājinoties iedzīvotāju kopīgajam imunoloģiskajam reaktivitātes fonam, nemitīgi pieaug saslimšanas gadījumu skaits ar infekcijas slimībām (īpaši vīrusu infekcijām), ļaundabīgiem audzējiem, autoimūnām un alerģiskām slimībām. Lielpilsētas (megapoles) apstākļos uz imūnsistēmu iedarbojas ne vien stress, bet arī virkne nelabvēlīgu eksogēnu un endogēnu faktoru. Palūkosimies uz mūsdienu cilvēka un industriālās pasaules attiecībām caur imūnsistēmas prizmu!
Ar pacientu saistītie faktori kā būtiska preanalītiskā posma sastāvdaļa noteikti jāņem vērā, veicot laboratorijas sniegto testēšanas pārskatu interpretāciju. Būtiskākie un biežāk sastopamie faktori, kas saistīti ar pacientu, ir šādi: vecums, dzimums, rase, grūtniecība, ēšanas un fiziskās aktivitātes ieradumi, alkohola, nikotīna, medikamentu, narkotiku un citu ķīmisku vielu, kā arī blakusslimību ietekme. Kāda ir šo faktoru ietekme uz dažiem relatīvi bieži veicamiem bioķīmiskiem testiem?
Pretvīrusu imunitāti nodrošina nespecifiskās un specifiskās – šūnu un humorālās – imūnsistēmas harmoniska kopdarbība. Rakstā aplūkoti humorālās un šūnu imunitātes veidošanās mehānismi atbildē pret vīrusu infekciju organismā, ieskicējot mūsdienās aktuālu vīrusu (B hepatīta, gripas u. c.) un organisma savstarpējās iedarbības modeļus.
Agrīna un savlaicīga hroniskas nieru slimības (HNS) diagnosticēšana un ārstēšana ir nozīmīgs solis pretī slimības sloga samazināšanai ne tikai HNS kontekstā, bet arī kardiovaskulāro slimību (KVS) ziņā. Jaunās vadlīnijas sadarbībā ar Eiropas Nieru asociācijas (ERA) ekspertiem prezentētas 2026. gada Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) ikgadējā kongresā, akcentējot starpdisciplinārās sadarbības būtisko nozīmi. Vadlīniju saturā caurvīts akronīms STAMP on CKD — to atšifrējam šajā publikācijā.
Augstāks urīnskābes līmenis serumā pieaugušajiem bija saistīts ar paaugstinātu ceļa, gūžas un plaukstu osteoartrīta (OA) attīstības risku. Mediānais novērošanas ilgums bija aptuveni 14 gadi.
Pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bioloģiskā terapija nebija saistīta ar lielāku vēža vai keratinocītu karcinomas (KK) attīstības risku salīdzinājumā ar sistēmisku terapiju, kas neietver bioloģiskos preparātus. Būtiskas riska atšķirības netika konstatētas arī starp dažādām bioloģisko preparātu grupām.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Vērojot mūsdienu sabiedrības vecuma struktūru, izteikti iezīmējas demogrāfiskā novecošanās tendence. Saskaņā ar demogrāfiskajiem datiem senioru īpatsvars Latvijā ik gadu stabili pieaug, sabiedrībai novecojot un palielinoties iedzīvotāju vidējam paredzamajam mūža ilgumam. [1] Lai gan dzīves ilguma pieaugums ir sabiedrības veselības sasniegums, tas rada jaunas klīniskas un sociālas problēmas, īpaši saistībā ar polimorbiditāti un gados vecāku pacientu veselības traucējumiem.