Staphylococcus aureus bakterēmija (SAB) ir saistīta ar augstāku saslimstību un mirstību pacientu vidū, kas saņem uzturošo hemodialīzi (HD). Šajā pētījumā skaidroja izmaiņas klīniskajos un mikrobioloģiskajos raksturlielumos, to saistību ar klīnisko iznākumu šai pacientu grupai divdesmit viena gada periodā.
RNS mesendžera vakcīnas pret Covid-19 netika atklātas mātes pienā, secināts nelielā pētījumā, kas veikts ASV. Sākotnējie pierādījumi liecina, ka mRNS vakcīnai nav transmisijas uz zīdaini.
Garais Covid ir definēts kā simptomu saglabāšanās vairāk kā trīs mēnešus pēc inficēšanās ar SARS–CoV–2. Lai labāk izprastu slimības ilgtermiņa gaitu un simptomu etioloģiju, tika analizēta Covid–19 pacientu kohorta prospektīvi.
Pēc abu Covid-19 devu saņemšanas vairāk nekā 9 no 10 vēža slimniekiem bija laba imūnā atbilde uz Covid-19 mRNS vakcīnām, bet augsta riska pacientu apakšgrupās šādu saistību neievēroja.
Biežāka sifilisa sijājošā diagnostika var veicināt agrīnāku slimības atklāšanu un samazināt infekcijas transmisiju. Lai noskaidrotu, vai biežāka sifilisa testēšana varētu būt noderīga, pētnieki līdz ar rutīnas HIV vīrusa slodzes noteikšanu pētījuma grupā veica arī sifilisa testus. Pētījuma primārais mērķis bija noskaidrot to, cik ļoti šāda prakse veicina agrīna sifilisa atklāšanu.
Pētījumā atklāja, ka simptomi pēc Covid-19 saglabājās sešus mēnešus pēc Covid-19 izslimošanas vieglā un vidēji smagā formā. Biežākie simptomi bija smaržas/ garšas zudums, nogurums, aizdusa, koncentrēšanās grūtības un atmiņas problēmas.
Profilakse un sabiedrības veselības nostādņu ievērošana ir viens no svarīgākajiem pasākumiem, lai mazinātu Covid–19 infekcijas izplatību, īpaši pie ierobežotas vakcīnas pieejamības daudzās valstīs un iztrūkstošām terapeitiskajām iespējām. No vienkāršākajiem profilakses pasākumiem jāatzīmē sociālā distancēšanās un laba roku higiēnas prakse.
Covid-19 ir saistīts gan ar pārejošiem, gan ar pastāvīgiem sistēmiskiem simptomiem, kas, šķiet, nav tiešs vīrusu infekcijas rezultāts. Iespējamais šo simptomu skaidrojums ir autoantivielas.
Katrs “paldies!” un pacienta smaids motivē strādāt tālāk un neizdegt, par to pārliecināta infektoloģe IVETA JUKŠINSKA. Viņai darba pilnas rokas: attīstot ambulatoro infektoloģiju Daugavpilī, cīnoties par Covid–19 pacientu dzīvību, Daugavpils medicīnas koledžā medicīnas māsas un ārstu palīgus skolojot par infekcijas slimībām.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.
Priekšdziedzera vēzis (PV) ir trešais biežākais ļaundabīgais audzējs Eiropā. 2020. gadā Eiropas Savienībā no PV miruši 68 900 vīrieši, kas ir ekvivalents 10,6 % vīriešu mirstībai vēža dēļ un 2,6 % vīriešu mirstībai visu iemeslu dēļ. PV lielākoties attīstās lēni, ilgus gadus neradot nekādas sūdzības. Tāpēc īpaši svarīga ir pacientu uzraudzība, regulārs PSA skrīnings valsts programmas ietvaros, skaidri saprotams algoritms, kā pacientu uzraudzīt un ārstēt, konstatējot audzēju.
Kopš brīža, kad Endrjū Teilors Stils lika pamatus osteopātiskajam skatījumam uz slimību un cilvēka ķermeni, osteopātija kā ārstēšanas metode ir kļuvusi par šā brīža medicīniskās aprūpes neatņemamu sastāvdaļu. [1] Ārsta osteopāta galvenā loma ir palīdzēt ķermenim veicināt normālus fizioloģiskos procesus, kas atbild par labvēlīgas vides uzturēšanu katrai ķermeņa šūnai un, ja nepieciešams, cīnīties ar patoloģiskiem procesiem, kas traucē šai videi. [2; 14]