Dr. ANNA MIRONOVSKA ir infektoloģe, 2. Terapijas nodaļas virsārste Vidzemes slimnīcā. Arī ģimenes ārste trīs Valmieras novada pagastos — Dikļos, Zilākalnā un Dauguļos. Kā nemanot pērn augustā apritējuši 30 gadi reģionālās slimnīcas komandā, vadot nodaļu, kurai beidzamie trīs gadi pagājuši kovidzīmē. Pa kuru laiku? Un vēl viss pārējais, kas jāpiemin, lai kaut nedaudz pietuvotos tam, kas raksturo personību — ārsti Annu Mironovsku. (Esam novadnieces, tāpēc viena otru uzrunājam uz “tu”.)
Katrs “paldies!” un pacienta smaids motivē strādāt tālāk un neizdegt, par to pārliecināta infektoloģe IVETA JUKŠINSKA. Viņai darba pilnas rokas: attīstot ambulatoro infektoloģiju Daugavpilī, cīnoties par Covid–19 pacientu dzīvību, Daugavpils medicīnas koledžā medicīnas māsas un ārstu palīgus skolojot par infekcijas slimībām.
Palielinoties veselības aprūpes darbinieku skaitam, kuri inficējas ar Covid–19 vai tiek atzīti par Covid–19 pacientu kontaktpersonām, pieaug slogs veselības aprūpes sistēmai. Satraucoši, jo Latvijā visbiežāk ar Covid–19 inficējas māsas, bet viņu skaits ir katastrofāls: 4,3 māsas uz 1000 iedzīvotājiem (OECD vidēji — 8,8 māsas) jeb 1,3 māsas uz vienu ārstu.
Pediatre, bērnu infektoloģe DACE ZAVADSKA jau vairākus gadus vada Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu vakcinācijas centru, ir Latvijas Bērnu infektologu biedrības viceprezidente un Latvijas Infektologu un hepatologu biedrības biedre. Paralēli šiem pienākumiem izglīto topošos ārstus Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedrā. Pārliecināta, ka ir savā vietā gan slimnīcā, gan Stradiņa universitātē, taču dzīvi nespēj iedomāties bez praktiskā ārstes darba.
Pirms 17 gadiem SARS bija Āzijā un Kanādā, tagad COVID-19 ir tepat pie mums − Eiropā un Latvijā. Apkārt esošais emociju spektrs ir ļoti tuvs tam, ko žurnāla lappusēs aprakstījām toreiz. Tāpēc nolēmām pārpublicēt 2003. gada DOCTUS rakstu (šie numuri nav digitalizēti portālā doctus.lv) par tā laika ārstu stāstiem no infekcijas epicentra. Daudz līdzību.
Kad Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģijas galvenā speciāliste RSU profesore LUDMILA VĪKSNA spēra pirmos soļus ārstes profesijā, viņa piedzīvoja pamatīgas ugunskristības, jo meningokoka epidēmija pļāva jaunus un vecus, slimnīcas gaiteņi bija pārpildīti ar slimniekiem, arī mirstošajiem. Pēc tam sekoja difterijas epidēmija.
Infektoloģe, pediatre GUNTA LAIZĀNE ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārste, un viņas acis iedegas, kad runājam par infekciju kontroli. Tieši ar šādu mērķi daktere kā brāļu Zariņu stipendiāte devās uz Somiju, uz Helsinku Universitātes slimnīcu. Ko mācīties no valsts, kas veselības aprūpes standartu jomā ierindojas trešajā vietā Eiropā?
Pulkstenis ir pusseši vakarā. Pie ēkas Rīgā, Dzirnavu ielā pieripo busiņš. Tā sānus rotā uzraksts DIA+LOGS. Busiņā kāpj grupa cilvēku. Šajā pievakares stundā viņi dodas darīt savu darbu, kura veikšanā ierindas pilsonis viņiem negribētu pievienoties. Atbalsta centra DIA+LOGS mobilā brigāde dodas reidā uz vienu no Rīgas mikrorajoniem, lai tiktos ar HIV pozitīvajiem narkotiku lietotājiem, ielu meitenēm un darītu ierasto darbu - mainītu šļirces, veiktu eksprestestus, informētu un vienkārši atbalstītu.
Varētu teikt, ka pirmās nopietnās attiecības ar medicīnu Latvijas Infektoloģijas centra Drudža un HIV/AIDS nodaļas vadītāja daktere GUNTA STŪRE centās nodibināt vēl pašas bērnudārza laikos – kad kaimiņienei iecirkņa medicīnas māsiņai uz ielas mēģināja izprasīt atbrīvojuma zīmi no bērnudārza. Neizdevās. Nākamā saskare iznāca liktenīgāka.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
Pirmais aprīlis pasaulē aizvadīts kā smieklu diena. Melnais humors, skarbi jociņi labi zināmi arī mediķu vidē. No vienas puses, tie palīdz tikt galā ar stresu, problemātiskām situācijām un pacientiem, ļauj identificēties ar konkrētu komandu, bet, no otras puses, var dehumanizēt veselības aprūpi vai liecināt par izdegšanu. Humors var gan palīdzēt, gan kaitēt ārsta un pacienta terapeitiskajās attiecībās. Lūk, dažas atziņas.
Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.
Dati liecina, ka plānotas ķeizargrieziena dzemdības (CD) pēc mātes pieprasījuma (CDMR) nav saistītas ar paaugstinātu jaundzimušo vai zīdaiņu infekciju risku, salīdzinot ar plānotajām vaginālām dzemdībām (VD).