Ābele ziedonī. Tātad vēl viens pavasaris. Protams, Dr. INGŪNAI LIEPAI, Cēsu klīnikas valdes priekšsēdētājai, ir strukturēts darba kalendārs ar obligāto pasākumu ierakstiem. Un ir kalendārs ar ģimenes plānotajām aktivitātēm. Dr. Liepai medicīnā rit 46. gads, no tiem 26 gadi — slimnīcu vadītājas amatā. Vispirms Alojas slimnīcā, kura vairs nepastāv, tad 12 gadus Vidzemes slimnīcā Valmierā, beidzamos gandrīz 11 gadus — Cēsu klīnikā.
Sarunas laikā iezvanās tālrunis — dakteris ALDIS STRĒLNIEKS tiek aicināts uz konsiliju un intervijai atvēlētais laiks sarūk. Kardiologs, anesteziologs reanimatologs Aldis Strēlnieks, RAKUS stacionāra “Gaiļezers” galvenā ārsta pienākumu izpildītājs par sevi saka: “Esmu ar nepopulāru viedokli.” Reālists, pats divreiz izslimojis Covid–19, aicina neažiotižēt, bet pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir.
Būt labākajam, izcīnīt savu vietu, ja vajag, ar zobiem un nagiem — šī ir XXI gadsimta iezīme. Nav cerību, ka tā ies mazumā. Drīzāk pretēji. Medicīna šajā ziņā nav izņēmums. Kā konkurenci, paaudžu maiņu izjūt jaunie un pieredzējušie mediķi?
Profesora Kristapa Rudzīša (1899–1978) uzmanību jau viņa ārstnieciskās un zinātniskās karjeras sākumā saistīja infekcijas izraisīti iekaisuma perēkļi. 1925. gadā I Ārstu un zobārstu kongresā viņš izteica domu, ka no šiem perēkļiem izplatās vielas, kas iedarbojas uz leikocītiem, tos izvelk audos, mudina uz fagocitozi. [1]
Pētnieki secinājuši, ka integratīvās medicīnas izplatība Eiropas populācijā ir 56% (variē 10–90% robežās pēc populācijas lieluma) – vismaz reizi gadā ir izmantota kāda integratīvās medicīnas metode. [1] Bērniem viena gada biežuma rādītājs ir 52%. Anglijā vispopulārākās ir fitoterapija, homeopātija, aromterapija, masāža un refleksoloģija. [2] Pasaules tendences rāda, ka arvien biežāk tiek meklēti ceļi, kā integrēt Austrumu un Rietumu medicīnu un kā sarunāties vienā valodā.
Ar izcilā Latvijas ārsta profesora MĀRTIŅA ZĪLES (1863–1945) filozofiju sastapos nejauši, kad pēdējos trīs medicīnas studiju gados jutu vajadzību pēc dziļākas ārsta profesijas jēgas.* Vēstījums, ko atstājis izcilais medicīnas filozofs, stāv pāri ikdienas medicīnas praksei. Aiz piesātinātā un sarežģītā teksta tas uzreiz neatklājas – Mārtiņš Zīle lasītājam dod brīvību domāt, izprast, sintezēt. Profesors uzved “visaugstākajā skatu tornī”, liekot meklēt atbildes uz jautājumiem: kāpēc ārstam būtu jāizzina intuitīvi uztveramais X faktors, kāpēc jāizprot neredzamais?
Mūsu tikšanās notika pērnvasar Rīgas pilsētas svētkos. Dr. RAULS VAITKA, bijušais Kuldīgas slimnīcas Terapijas nodaļas vadītājs, ar sievu Aismu divas nedēļas ciemojās pie saviem mīļajiem Latvijā. Sēžam Vecrīgā āra kafejnīciņā un tērzējam. Virs galvas lidmašīnu rūkoņa - notiek avio demonstrējumi. Rauls ar Aismu bilst, ka lielāks patriotisms pārņem, svētku programmu lūkojot pie televizora ekrāna Vācijā.
Agrīna un savlaicīga hroniskas nieru slimības (HNS) diagnosticēšana un ārstēšana ir nozīmīgs solis pretī slimības sloga samazināšanai ne tikai HNS kontekstā, bet arī kardiovaskulāro slimību (KVS) ziņā. Jaunās vadlīnijas sadarbībā ar Eiropas Nieru asociācijas (ERA) ekspertiem prezentētas 2026. gada Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) ikgadējā kongresā, akcentējot starpdisciplinārās sadarbības būtisko nozīmi. Vadlīniju saturā caurvīts akronīms STAMP on CKD — to atšifrējam šajā publikācijā.
Pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bioloģiskā terapija nebija saistīta ar lielāku vēža vai keratinocītu karcinomas (KK) attīstības risku salīdzinājumā ar sistēmisku terapiju, kas neietver bioloģiskos preparātus. Būtiskas riska atšķirības netika konstatētas arī starp dažādām bioloģisko preparātu grupām.
Ķermeņa distresa traucējumi ir stāvoklis, kurā viens vai vairāki ķermeņa simptomi izraisa būtiskas ciešanas, ikdienas funkcionēšanas ierobežojumus un tos pavada pārmērīgas, noturīgas domas, trauksme vai neracionāla uzvedība saistībā ar bažām par veselību. Šis klīniskais gadījums parāda, kā neirologs var vienlaikus droši izvērtēt iespējamu organisku slimību, formulēt diagnozi un palīdzēt pacientam nonākt līdz psiholoģiskajai vai psihiatriskajai aprūpei.
Augstāks urīnskābes līmenis serumā pieaugušajiem bija saistīts ar paaugstinātu ceļa, gūžas un plaukstu osteoartrīta (OA) attīstības risku. Mediānais novērošanas ilgums bija aptuveni 14 gadi.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.