Ābele ziedonī. Tātad vēl viens pavasaris. Protams, Dr. INGŪNAI LIEPAI, Cēsu klīnikas valdes priekšsēdētājai, ir strukturēts darba kalendārs ar obligāto pasākumu ierakstiem. Un ir kalendārs ar ģimenes plānotajām aktivitātēm. Dr. Liepai medicīnā rit 46. gads, no tiem 26 gadi — slimnīcu vadītājas amatā. Vispirms Alojas slimnīcā, kura vairs nepastāv, tad 12 gadus Vidzemes slimnīcā Valmierā, beidzamos gandrīz 11 gadus — Cēsu klīnikā.
Sarunas laikā iezvanās tālrunis — dakteris ALDIS STRĒLNIEKS tiek aicināts uz konsiliju un intervijai atvēlētais laiks sarūk. Kardiologs, anesteziologs reanimatologs Aldis Strēlnieks, RAKUS stacionāra “Gaiļezers” galvenā ārsta pienākumu izpildītājs par sevi saka: “Esmu ar nepopulāru viedokli.” Reālists, pats divreiz izslimojis Covid–19, aicina neažiotižēt, bet pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir.
Būt labākajam, izcīnīt savu vietu, ja vajag, ar zobiem un nagiem — šī ir XXI gadsimta iezīme. Nav cerību, ka tā ies mazumā. Drīzāk pretēji. Medicīna šajā ziņā nav izņēmums. Kā konkurenci, paaudžu maiņu izjūt jaunie un pieredzējušie mediķi?
Profesora Kristapa Rudzīša (1899–1978) uzmanību jau viņa ārstnieciskās un zinātniskās karjeras sākumā saistīja infekcijas izraisīti iekaisuma perēkļi. 1925. gadā I Ārstu un zobārstu kongresā viņš izteica domu, ka no šiem perēkļiem izplatās vielas, kas iedarbojas uz leikocītiem, tos izvelk audos, mudina uz fagocitozi. [1]
Pētnieki secinājuši, ka integratīvās medicīnas izplatība Eiropas populācijā ir 56% (variē 10–90% robežās pēc populācijas lieluma) – vismaz reizi gadā ir izmantota kāda integratīvās medicīnas metode. [1] Bērniem viena gada biežuma rādītājs ir 52%. Anglijā vispopulārākās ir fitoterapija, homeopātija, aromterapija, masāža un refleksoloģija. [2] Pasaules tendences rāda, ka arvien biežāk tiek meklēti ceļi, kā integrēt Austrumu un Rietumu medicīnu un kā sarunāties vienā valodā.
Ar izcilā Latvijas ārsta profesora MĀRTIŅA ZĪLES (1863–1945) filozofiju sastapos nejauši, kad pēdējos trīs medicīnas studiju gados jutu vajadzību pēc dziļākas ārsta profesijas jēgas.* Vēstījums, ko atstājis izcilais medicīnas filozofs, stāv pāri ikdienas medicīnas praksei. Aiz piesātinātā un sarežģītā teksta tas uzreiz neatklājas – Mārtiņš Zīle lasītājam dod brīvību domāt, izprast, sintezēt. Profesors uzved “visaugstākajā skatu tornī”, liekot meklēt atbildes uz jautājumiem: kāpēc ārstam būtu jāizzina intuitīvi uztveramais X faktors, kāpēc jāizprot neredzamais?
Mūsu tikšanās notika pērnvasar Rīgas pilsētas svētkos. Dr. RAULS VAITKA, bijušais Kuldīgas slimnīcas Terapijas nodaļas vadītājs, ar sievu Aismu divas nedēļas ciemojās pie saviem mīļajiem Latvijā. Sēžam Vecrīgā āra kafejnīciņā un tērzējam. Virs galvas lidmašīnu rūkoņa - notiek avio demonstrējumi. Rauls ar Aismu bilst, ka lielāks patriotisms pārņem, svētku programmu lūkojot pie televizora ekrāna Vācijā.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Izpētīts, ka priekšlaicīgas menopauzes iestāšanās saistīta ar paaugstinātu īstermiņa risku attīstīties koronārai sirds slimībai, bet ilgtermiņa riski nav zināmi. Šā pētījuma mērķis bija aprēķināt koronāras sirds slimības (KSS) risku dzīves laikā un analizēt, vai šie riski atšķiras atkarībā no sievietes rases.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
