Iedzimti sirdskaites ir vienas no biežākajām iedzimtajām patoloģijām un to etioloģija ir ļoti sarežģīta un ne līdz galam izprasta. Lieli kohortas pētījumi, sistemātiski pārskati, kā arī meta–analīzes ziņo par augstāku sirdskaites iespējamību bērnam, kura mammai ir tādi metaboliski traucējumi kā aptaukošanās, diabēts, hipertensija un preeklampsija. Turklāt visiem šiem stāvokļiem iespējama saistība ar insulīna rezistenci vai hiperglikēmiju fonā. Problēma ir tā, ka klīniskajā realitātē šie stāvokļi attīstās vienlaicīgi.
Saskaņā ar datiem populācijā sirds mazspēja ir 2% iedzīvotāju, vairāk vecuma grupā virs 80 gadiem – 12-14% iedzīvotājiem. Tiek lēsts, ka Latvijā sirds mazspēja varētu būt aptuveni 50 000 cilvēku.
SGLT–2 inhibitori ir pirmās līnijas pretdiabēta medikamenti, kuriem pierādīti vairāki kardiovaskulāri ieguvumi. Arī pirms šīs meta–analīzes ir pētīts blakņu profils šai medikamentu grupai, bet šajā ziņojumā informācija atjaunota pēc nesen veikto klīnisko pētījumu datiem. Turklāt, blakņu profila atšķirības pacientiem ar dažādām pamatslimībām nav zināmas.
Autoimūnas sistēmiskas iekaisuma slimības (SID) ir saistītas ar paaugstinātu sirds un asinsvadu slimību (SAS), īpaši miokarda infarkta (MI) risku. Tomēr ir ierobežoti dati par SID izplatību un sekām pieaugušajiem, kuriem MI ir bijis agrīnā vecumā.
Saskaņā ar Austrumu Anglijas universitātes (UEA) un Norfolkas un Norvičas universitātes slimnīcas (NNUH) jaunajiem pētījumiem, tādas blakus slimības kā sirds un asinsvadu slimības, elpošanas ceļu slimības, nieru slimības un vēzis paaugstina Covid-19 nāves risku.
Asiņošana ir viena no biežāk sastopamām ne-išēmiskām komplikācijām pacientiem pēc koronāro asinsvadu revaskularizācijas procedūrām, attiecīgi pagarinot hospitalizācijas laiku un paaugstinot mirstības riskus. Daudzi faktori ietekmē pacienta predispozīciju asiņošanai, tajā skaitā dzimums. Šobrīd ir pieejams neliels pētījumu skaits, kas apraksta populāciju, kas saņem trīskāršu antitrombotisku terapiju (TAT), novērojot ilgtermiņa iznākumus no pacienta dzimuma perspektīvas.
Bēta blokatorus izmanto vairāku sirds un asinsvadu slimību ārstēšanā un šobrīd pierādīts, ka to lietošana nav saistīta ar paaugstinātu depresijas attīstības risku.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Mūsdienās sievietes nereti plāno grūtniecību vēlākā vecumā, kad biežāk sastopamas arī deģeneratīvas locītavu slimības, [1] tomēr gūžas locītavas patoloģijas arvien biežāk diagnosticē arī jaunām sievietēm reproduktīvā vecumā. Iemesli — agrīna iedzimtu un jaunības skeleta slimību atklāšana, aktīvs dzīvesveids un pieaugošais pirmās grūtniecības vecums. Rezultātā jārisina jautājumi par gūžas locītavas slimību ietekmi uz grūtniecību un par optimālu ārstēšanas laiku sievietēm, kuras plāno bērnu.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
